Visa dzīvība uz Zemes ir atkarīga no elektromagnētiskā starojuma, kas tiek saņemts no Saules. Saule ir nepārtraukta starojuma avots, kas staro visos elektromagnētiskā spektra diapazonos. Termiskā starojuma veidā saņemtais siltums un atmosfēras gāzu sastāvs nodrošina piemērotu temperatūru, lai ūdens atrastos šķidrā agregātstāvoklī, kas ir viens no galvenajiem dzīvības priekšnosacījumiem. Starojums redzamās gaismas diapazonā aktivizē fotosintēzi, kā rezultātā no augos uzkrātajām neorganiskajām vielām tiek sintezētas organiskās vielas un izdalās skābeklis. Fotosintēzes process nodrošina gāzu līdzsvaru atmosfērā un vielu apriti dabā un līdz ar to ir kritiski svarīgs dzīvības uzturēšanā uz Zemes. Redzamā gaisma ir viens no svarīgākajiem informācijas avotiem par apkārtējo vidi. Tā kā Zemes atmosfērai ir laba caurlaidība redzamās gaismas diapazonā, evolūcijas gaitā dzīvajām radībām ir izveidojušies maņu orgāni, kas spēj to uztvert. Objektus vienu no otra ir iespējams atšķirt to raksturīgās mijiedarbības ar gaismu – starojuma absorbcijas, atstarošanas, izkliedes parādību – dēļ. Daudzu uz Zemes pieejamo enerģijas avotu (Saules enerģija, vēja enerģija, biomasa, fosilie kurināmie) izcelsme tiešā vai netiešā veidā ir saistāma ar no Saules saņemto elektromagnētisko starojumu.
Elektromagnētiskā starojuma izcelsmes un īpašību pētījumi ir būtiski palīdzējuši izveidot izpratni par dabā notiekošajiem procesiem un parādībām. Pirmie eksperimentālie novērojumi tika veikti elektromagnētiskā spektra redzamās gaismas daļā. 1704. gadā tika publicēta Īzaka Ņūtona (Sir Isaac Newton) grāmata “Optika” (Opticks: or, A Treatise of the Reflexions, Refractions, Inflexions and Colours of Light), kurā tika aprakstīta gaismas korpuskulārā jeb daļiņu teorija un dažādas gaismas parādības. Viens no lielākajiem gaismas korpuskulārās teorijas oponentiem bija Ī. Ņūtona laikabiedrs – holandiešu fiziķis Kristiāns Heigenss (Christiaan Huygens), 1690. gadā publicējot gaismas viļņu teoriju grāmatā “Traktāts par gaismu” (Traité de la Lumière: Où font expliquées Les causes de ce qui luy arrive Dans la Reflexion & Dans la Refraction). Klasiskās elektromagnētisma teorijas pamatlicējs ir Džeimss Klerks Maksvels (James Clerk Maxwell), 19. gs. otrajā pusē demonstrējot, ka elektriskais un magnētiskais lauks telpā var izplatīties viļņu veidā ar gaismas ātrumu. 19. gs. beigās vācu fiziķis Heinrihs Rūdolfs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz) atklāja radioviļņus, kas eksperimentāli verificēja elektromagnētisko viļņu eksistenci. Elektromagnētisko viļņu teorija tomēr nebija pietiekoša, lai izskaidrotu vairākus eksperimentālos novērojumus, piemēram, sakarsētu ķermeņu starojuma spektru vai fotoefektā atbrīvoto elektronu kinētiskās enerģijas. Absolūti melna ķermeņa starojuma spektram skaidrojumu 1900. gadā piedāvāja vācu fiziķis Makss Planks (Max Karl Ernst Ludwig Planck), postulējot, ka izstarotajai gaismai piemīt daļiņas jeb kvantu īpašības. Izmantojot gaismas kvantu teoriju, Alberts Einšteins (Albert Einstein) 1905. gadā sniedza fotoefekta interpretāciju. Mūsdienās elektromagnētiskā starojuma dabu raksturo viļņa-daļiņas duālisma jēdziens, tas ir, starojumam piemīt gan viļņa, gan daļiņas īpašības.