Elektromagnētiskos viļņus 1888. gadā atklāja vācu fiziķis Heinrihs Rūdolfs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz). Piemērotu starojuma avotu trūkuma dēļ līdz 20. gs. 40. gadiem praktiska interese par mikroviļņiem bija ierobežota. Militāro tehnoloģiju progresa rezultātā Otrā pasaules kara laikā tika izstrādāts radars, kas sekmēja turpmākus komerciālus mikroviļņu pielietojumus.
Mikroviļņu starojuma absorbcija, galvenokārt, izraisa termiskus efektus. Mikroviļņu kvantu enerģija nav pietiekoši liela, lai jonizētu molekulas, pārrautu ķīmiskas saites vai radītu dezoksiribonukleīnskābes (DNS) molekulu bojājumus. Mikroviļņu absorbcijas rezultātā vielā var tikt pastiprinātas molekulu svārstības, izraisot materiāla uzsilšanu. Lielas absorbētās mikroviļņu dozas īsā laika periodā dzīvos organismos var radīt apdegumus. Iedarbības efekts ir atkarīgs no mikroviļņu jaudas, frekvences un iedarbības zonas, – piemēram, saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem Nr. 637 elektromagnētiskā lauka maksimālā pieļaujamā jaudas blīvuma vērtība, kas noteikta, pamatojoties uz tā radīto ietekmi uz cilvēku veselību, mikroviļņiem 10–300 GHz diapazonā ir 10 W/m2. Jāuzsver, ka par starojuma jaudas blīvuma robežvērtības pārsniegšanu nav jāuztraucas, runājot pa mobilo telefonu, lietojot bezvadu internetu vai pareizi ekspluatējot mikroviļņu krāsni.
Lielākas frekvences (jeb īsāka viļņa garuma) dēļ salīdzinājumā ar radiofrekvenču starojumu mikroviļņiem ir priekšrocības lielu datu apjomu pārraidīšanā, kas ir neatņemama komponente mūsdienu informācijas tehnoloģiju pasaulē. Mikroviļņu starojumam ir arī daudz citu pielietojumu rūpniecībā, zinātnē un sadzīvē.