Tāpat kā pārējiem elektromagnētiskā starojuma veidiem, IS starojuma raksturošanai ekvivalenti var izmantot viļņa garumu, frekvenci vai fotonu enerģiju. Tuvā un vidējā IS starojuma aprakstam pārsvarā izmanto viļņu garumu, kas izteikts mikrometros, bet tālajā IS – frekvenci terahercos (THz) vai gigahercos (GHz). Pretstatā pārējiem elektromagnētiskā starojuma veidiem IS starojuma raksturošanai spektroskopijā vēl joprojām plaši izmanto apgriezto lielumu viļņa garumam – viļņa skaitli – apgriezto centimetru [cm-1] mērvienībās.
IS starojuma diapazons ir ļoti plašs: sākot no garāko viļņu redzamās gaismas robežas 0,78 µm (atbilstošā frekvence – 384 THz; fotonu enerģija – 1,59 eV), līdz pat 1000 µm (0,3 THz; 1,24 meV). IS starojuma robežas nav definētas viennozīmīgi, turklāt eksistē vairāki IS starojuma klasifikācijas veidi. Pēc ISO-20438 standarta, IS starojuma diapazonu sīkāk iedala:
Starptautiskās Apgaismojuma komisijas (Commission internationale de l'éclairage, CIE) rekomendētais IS spektra dalījums ir šādās joslās: IR-A (0,7‒1,4 µm); IR-B (1,4‒3,0 µm); IR-C (3‒1000 µm). Vēl viena plaši izmantota klasifikācijas shēma ir tuvajā IS (near infrared, NIR, 0,75‒1,40 µm), īsviļņu IS (short-wavelength infrared, SWIR, 1,4‒3,0 µm), vidējo viļņu IS (mid-wavelength infrared, MWIR, 3‒8 µm), garo viļņu IS (long-wavelength infrared, LWIR, 8‒15 µm) un tālajā infrasarkanajā (far infrared, FIR, 15‒1000 µm) starojumā.
Par IS starojuma avotu var kalpot jebkurš objekts, kas atrodas atbilstošā temperatūrā, vai pusvadītāju elektronikas ierīces. IS starojuma detektēšanai izmanto termiskus vai fotonu jutīgus pusvadītāju materiālu detektorus. IS starojums nav jonizējošs, taču paaugstinātām starojuma dozām var būt negatīva ietekme uz cilvēka veselību. Lai izvairītos no acu, ādas un audu bojājumiem, strādājot ar augstas intensitātes IS starojuma avotiem, jāievēro atbilstošas drošības prasības un pastiprināta piesardzība.