AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 19. martā
Andris Antuzevičs

radioviļņi

(angļu radio waves, vācu Radiowelle, franču onde radio, krievu радиоволна), arī radiofrekvenču starojums
elektromagnētiskais starojums, kura frekvence ir mazāka nekā 300 megaherci [MHz] (1 megahercs ir 106 herci [Hz]); reizēm terminu “radioviļņi” attiecina uz starojumu līdz 300 gigahercu [GHz] frekvencei, 1–300 GHz diapazonu atsevišķi izdalot kā mikroviļņus

Saistītie šķirkļi

  • astrofizika
  • astronomija Latvijā
  • kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopija
  • spektroskopija
Radio klausīšanās 20. gs. 20. gados.

Radio klausīšanās 20. gs. 20. gados.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress). 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Fizikālie parametri, raksturojums
  • 3.
    Parādības nozīme, ietekme
  • 4.
    Pētniecība un nozīmīgākie pielietojamības piemēri
  • Multivide 3
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Fizikālie parametri, raksturojums
  • 3.
    Parādības nozīme, ietekme
  • 4.
    Pētniecība un nozīmīgākie pielietojamības piemēri

Elektromagnētiskā starojuma spektrā radioviļņus raksturo vislielākie viļņa garumi un atbilstoši – mazākās frekvences. Radioviļņu atklāšana bija eksperimentāls apstiprinājums elektromagnētisko viļņu eksistencei, kas veicināja modernās tehnoloģiju pasaules attīstību. Galvenie radioviļņu pielietojumi ir saistīti ar bezvadu informācijas pārraidi, spektroskopiju un Visuma izpēti.

Fizikālie parametri, raksturojums

Par radioviļņiem sauc elektromagnētisko starojumu, kura viļņa garums ir lielāks nekā viens metrs (atbilstošā frekvence: 300 MHz; fotonu enerģija: 1,24·10-6 eV). Īso viļņa garumu pusē radioviļņu diapazons robežojas ar mikroviļņu starojumu, – definīcijas par konkrētu robežvērtību nav viennozīmīgas, turklāt terminu “radioviļņi” mēdz attiecināt arī uz visu mikroviļņu diapazonu. Maksimālais viļņa garums radiofrekvenču starojumam nav noteikts.

Radioviļņu aprakstam parasti tiek izmantotas frekvenču mērvienības. Veidojot klasifikāciju frekvenču joslās, radioviļņu un mikroviļņu diapazonus parasti aplūko kopā. Piemēram, saskaņā ar Starptautisko telekomunikāciju savienību (International Telecommunication Union, ITU) radiofrekvenču spektru iedala šādās joslās:

< 3 Hz

subekstremāli zemas frekvences

tremendously low frequency (TLF)

3–30 Hz

ekstremāli zemas frekvences

extremely low frequency (ELF)

30–300 Hz

superzemas frekvences

super low frequency (SLF)

300–3000 Hz

ultrazemas frekvences

ultra low frequency (ULF)

3–30 kHz

ļoti zemas frekvences

very low frequency (VLF)

30–300 kHz

zemas frekvences

low frequency (LF)

300–3000 kHz

vidējas frekvences

medium frequency (MF)

3–30 MHz

augstas frekvences

high frequency (HF)

30–300 MHz

ļoti augstas frekvences

very high frequency (VHF)

300–3000 MHz

ultraaugstas frekvences

ultra high frequency (UHF)

3–30 GHz

superaugstas frekvences

super high frequency (SHF)

30–300 GHz

ekstremāli augstas frekvences

extremely high frequency (EHF)

300–3000 GHz

hiperaugstas frekvences

tremendously high frequency (THF)

Radioviļņu izplatīšanās ir atkarīga no starojuma frekvences un izplatīšanās vides. Zemo un vidējo frekvenču (< 2 MHz) elektromagnētiskais starojums var izplatīties salīdzinoši nelielā augstumā, apliecoties ap šķēršļiem un zemeslodes virsmu, kas to padara piemērotu informācijas pārraidei lielos attālumos. Lai pārraidītu radiofrekvenču starojumu līdz 40 MHz tālos mērogos, var izmantot arī atstarošanās efektu no jonosfēras. Zemo frekvenču radioviļņi labi izplatās atmosfērā, turklāt laikapstākļu ietekme ir minimāla. Augstāku frekvenču starojumam starp avotu un detektoru jānodrošina tieša redzamība, kas ierobežo pārraides distanci līdz dažiem desmitiem kilometru. Starojuma izplatīšanos mikroviļņu diapazonā būtiski slāpē absorbcija ūdens tvaiku molekulās un augstās mikroviļņu frekvencēs (virs 20 GHz) – arī absorbcija citās atmosfēras sastāvā esošās gāzēs.

Parādības nozīme, ietekme

Radioviļņus 1888. gadā atklāja vācu fiziķis Heinrihs Rūdolfs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz), un šis atklājums kalpoja par pirmo eksperimentālo pierādījumu elektromagnētisko viļņu eksistencei. 19. gs. beigās itāļu izgudrotājs Guljelmo Markoni (Guglielmo Giovanni Maria Marconi, 1st Marquis of Marconi) izstrādāja pirmos praktiskos radioviļņu raidītājus un uztvērējus, un par savu darbu viņš 1909. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā. Uz tehnoloģisko atklājumu bāzes tika veidotas bezvadu informācijas pārraides un komunikāciju sistēmas, kuru tehnoloģijas vēl joprojām tiek plaši izmantotas.

Pētniecība un nozīmīgākie pielietojamības piemēri

Radioviļņu pirmie praktiskie pielietojumi bija saistīti ar bezvadu informācijas pārraidi. Radiosakaru nodrošināšanai raidītāja antenā tiek pievadīta augstfrekvences maiņstrāva, kā rezultātā tiek izstarots elektromagnētiskais starojums. Starojumam sasniedzot uztvērējantenu, tajā tiek ierosināta maiņstrāva ar tādu pašu frekvenci, kas tiek pastiprināta un apstrādāta. Informācijas ierakstam elektromagnētiskajā vilnī tiek veikta viļņa amplitūdas vai frekvences modulācija. Nozīmīgākie radioviļņu informācijas pārraides pielietojumi ir radio, televīzija, zemūdens un aviācijas navigācijas sistēmas, radiofrekvenču indentifikācijas (radio-frequency indentification, RFID) sistēmas, radiovadāmās elektronikas ierīces un citas ierīces.

Radioastronomijā tiek pētīti kosmiskas izcelsmes objektu radītie radioviļņi. Zemes atmosfēra ir elektromagnētiskam starojumam caurlaidīga plašā radiofrekvenču spektra daļā, tādēļ novērojumiem ir piemēroti uz Zemes bāzēti mērinstrumenti. Radioteleskops sastāv no paraboliskas formas metāla reflektora, kas atstaro radioviļņus vienā punktā, kurā atrodas uztvērējs. Lai uzlabotu izšķirtspēju, kas ierobežota radioviļņu lielā viļņu garuma dēļ, radioteleskopi ir jābūvē ļoti lieli vai jāveido daudzu teleskopu kompleksi. Piemēram, Notikumu horizonta teleskops (Event Horizon Telescope), kas tika izmantots pirmā tiešā melnā cauruma attēla iegūšanai, ir dažādās valstīts izvietotu teleskopu sistēma, virtuāli izveidojot teleskopu Zemes izmērā.

Radiofrekvenču starojumu izmanto kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) spektroskopijā. KMR ir fizikāla parādība, kas saistīta ar kvantu mehāniskajām pārejām starp atomu kodolu spinu apakšlīmeņiem ārējā magnētiskā laukā, un to plaši izmanto pētījumos ķīmijā, bioloģijā, medicīnā un fizikā. Praktiski nozīmīga ir KMR efektā balstītā medicīniskās diagnostikas metode – magnētiskās rezonanses tomogrāfija (magnetic resonance imaging, MRI).

Radioteleskops tuksnesī. 2018. gads.

Radioteleskops tuksnesī. 2018. gads.

Avots: Morphius Film/Shutterstock.com.

Multivide

Radio klausīšanās 20. gs. 20. gados.

Radio klausīšanās 20. gs. 20. gados.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress). 

Radioviļņi.

Radioviļņi.

Autors: Fouad A. Saad. Avots: Shutterstock.com. 

Radioteleskops tuksnesī. 2018. gads.

Radioteleskops tuksnesī. 2018. gads.

Avots: Morphius Film/Shutterstock.com.

Radio klausīšanās 20. gs. 20. gados.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress). 

Saistītie šķirkļi:
  • radioviļņi
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • astrofizika
  • astronomija Latvijā
  • kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopija
  • spektroskopija

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Elektromagnētisko viļņu īpašības un izmantošana. Fizmix.lv

Ieteicamā literatūra

  • Barclay, L. (ed.), Propagation of radiowaves, vol. 502, London, IET, 2003.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Brown, W. C., The history of power transmission by radio waves, IEEE Transactions on microwave theory and techniques, 32(9), 1984, pp. 1230–1242.
  • Hitchcock, R. T., Radio-frequency and microwave radiation, Fairfax, VA, American Industrial Hygiene Association, 2004.

Andris Antuzevičs "Radioviļņi". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/152005-radiovi%C4%BC%C5%86i (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/152005-radiovi%C4%BC%C5%86i

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana