Saules liela mēroga magnētiskais lauks pirmajā tuvinājumā ir dipola lauks, taču tas ir periodiski mainīgs, un tā apskats nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu arī tā toroidālo (paralēlo Saules ekvatoram) sastāvdaļu, kas parādās Saules aktivitātes maksimumu laikā. Tā kā Saules plankumu cēlonis ir magnētiskais lauks, pēc to parādīšanās biežuma var sekot magnētiskā lauka intensitātes izmaiņām.
Saules magnētiskā lauka izmaiņu pilnais cikls ir periodisks un sastāv no vairākiem periodiem, no kuriem pazīstamākais ir 22 gadu cikls. Tā laikā magnētiskais lauks iziet cauri diviem maksimumiem ar pretējām polaritātēm. Tā kā abos magnētiskā lauka maksimuma laikos ir novērojama pastiprināta Saules aktivitāte, ieskaitot plankumu veidošanos, kas savu maksimumu šajā laikā sasniedz divas reizes, parasti runā par 11 gadu ciklu.
Saules liela mēroga magnētiskā lauka struktūru un tās izmaiņas kvalitatīvi izskaidro ASV zinātnieka Horesa Bebkoka (Horace Welcome Babcock) 1961. gadā izvirzītā Saules dinamo teorija, kas parādīta 3. attēlā. Sākuma momentā, kas atbilst magnētiskā lauka un attiecīgi Saules aktivitātes minimuma periodam, magnētiskais lauks ir dipola lauks. Lauks ir samērā vājš, un plankumu praktiski nav (a). Tālāk svarīgas ir divas Saules īpatnības: 1) Saules diferenciālā rotācija – ekvatoriālie apgabali rotē ātrāk kā poliem tuvākie, 2) magnētiskā lauka piesaiste elektrovadošajai Saules plazmai, – šajā gadījumā ekvatoriālajos apgabalos ātrāk rotējošā plazma “aizvelk” sev līdzi magnētisko lauku, “uztinot” to uz Saules lodes (b, c). Izveidojas divi toroidāli magnētiskā lauka apgabali, un pats lauks, līnijām savijoties, kļūst stiprāks. Magnētiskā lauka “kūļos” vielas blīvums ir mazāks, un tie uzpeld virs fotosfēras, radot bipolāras plankumu grupas. Tā kā šīs grupas ir novietotas nedaudz slīpi attiecībā pret ekvatoru un eksistē diferenciālā rotācija, magnētiskā lauka kūļi samezglojas, radot meridionālu magnētiskā lauka komponenti, kas vērsta pretēji pastāvošajam dipola magnētiskajam laukam (d, e). Gala rezultātā toroidālā lauka komponente pamazām izzūd, bet dipola magnētiskais lauks, izejot caur nulles punktu, iegūst pretēju polaritāti (f). Pēc tam viss process atkārtojas pretējā virzienā un, beidzoties kārtējam 22 gadu ciklam, atjaunojas sākotnējais stāvoklis.
Mazāka mēroga Saules magnētiskais lauks ir cēlonis visiem aktīvajiem procesiem, piemēram, Saules plankumiem, protuberancēm, koronālajiem izvirdumiem un citiem. Magnētiskais lauks uz Saules ir sadalīts nevienmērīgi un koncentrēts kūļos, starp kuriem lauka praktiski nav. Saules plankumos magnētiskā lauka vērtība var sasniegt 0,4 T, bet magnētiskā lauka, kas nosaka Saules magnētisma liela mēroga struktūru, vērtība fotosfēras līmenī ir 10-4 T.
Tā kā Saule sastāv no lielā mērā jonizētas gāzes (plazmas), kas ir teicams strāvas vadītājs, tad magnētiskais lauks un viela Saulē ir saistīti, un izmaiņas magnētiskajā laukā, ko var vizualizēt kā magnētiskā lauka līniju atbilstošu pārvietošanos, iespējamas tikai, vielai pārvietojoties līdzi. Vietās, kur koncentrēts spēcīgs magnētiskais lauks, vielas un magnētiskā lauka sasaistes dēļ konvekcija ir ierobežota un vielas temperatūra ir pazemināta. Šādās vietās novērojami Saules plankumi.
Saules aktīvos procesus galvenokārt nosaka lokālais spēcīgais magnētiskais lauks apgabalos, kuros magnētiskie kūļi līdz ar Saules vielas konvekciju ir pacēlušies fotosfēras līmenī un augstāk, veidojot lokus Saules atmosfērā, kas sākas un beidzas uz Saules virsmas. Turpinoties no konvekcijas izrietošajai vielas kustībai zem Saules virsmas, šeit līdzi pārvietojas arī kūli veidojošās magnētiskā lauka līnijas. Kūļa daļu daudz retinātākajā Saules atmosfērā konvekcija tik ļoti neietekmē un tā ir salīdzinoši stacionāra. Rezultātā kūli veidojošās magnētiskā lauka līnijas pie kūļa pamatnes fotosfērā tiek laika gaitā “savērptas”, uzkrājot magnētiskā lauka enerģiju, līdz notiek magnētiskās pārsaistes process. Šajā pārsaistes procesā magnētiskā lauka līnijas ieņem jaunu, topoloģiski vienkāršāku konfigurāciju. Daļa kūļa ar visu Saules vielu vairs nav piesaistīta Saules virsmai un izplatās starpplanētu telpā kā koronālās masas izvirdums. Magnētiskās pārsaistes procesā tiek paātrinātas arī Saules vielas lādētās daļiņas, kas izstaro radiostarojumu un rentgenstarojumu. Daļiņas pārvietojas pa kūļa daļu, kas vēl ir piesaistīta Saules virsmai, un ietriecas blīvākajos zemākajos atmosfēras slāņos. Rezultātā tie tiek uzkarsēti un izstaro arī ultravioleto starojumu. Viss starojums kopumā veido Saules uzliesmojumu.