Vietējie ļaudis pilskalnu dēvē par Pilskalnu vai, lai atšķirtu no tajā pašā Kūku pagastā esošā Asotes pilskalna, par Dzirkaļu pilskalnu. Kompleksā ar pilskalnu ir Baznīckalns – sena kulta vieta pie pilskalna, apmetnes kultūrslānis pilskalna pakājē un teiku vieta – Naudas avota vieta.

Dzirkaļu pilskalns pieminēts ziņojumos un presē kopš 1923. gada, lai gan vietējiem ļaudīm, kā to liecina 1925. gadā pierakstītā folklora, pilskalns noteikti bija zināms jau pirms tam. 1925. gadā pilskalnu apsekoja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu ekspedīcija, 1928. gadā Dzirkaļu pilskalna apraksts, uzmērījums, fotoattēls tika publicēts E. Brastiņa grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. Par pilskalna atrašanu un uzmērīšanu 1925. gadā ekspedīcijas dalībnieks Mārtiņš Sams publicējis vairākas reportāžas.

Kopš 1925. gada gada pilskalns iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Vēl pirms 2014. gada arheoloģiskajiem izrakumiem Dzirkaļu pilskalnā Elvīra Šnore pieļāva, ka Dzirkaļu pilskalns varētu būt vienādojams ar 1211. gada dokumentā minēto Lepenes novada vārdu. Ēvalds Mugurēvičs ir pieļāvis iespēju, ka Dzirkaļu pilskalnā varētu būt lokalizējama 1211. gada dokumentā minētā Gerdenes novada centrālās pils vieta. 1975. gadā līdzās pilskalnam tika apzināts Baznīckalns – pilskalnam atbilstošā kulta vieta. 1997. gadā tika atklāts, ka pilskalna pakājē ir plašas apmetnes kultūrslānis. Tad pat pilskalna tuvumā tika apzinātas vairākas seno tīrumu vietas, senie ceļi, senkapi u. c.

Apkopota ir par Dzirkaļu pilskalnu jau kopš 20. gs. 20. gadiem pierakstītā daudzveidīgā folklora, kurā var nodalīt trīs galvenās tēmas: pilskalns un tā pils, pilskalnā apslēptā manta un Naudas avots pie pilskalna.

2014. gadā pilskalnā notika arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Jura Urtāna vadībā, kas ļāva precizēt pilskalna datējumu un kultūrpiederību. Tad pat tika izpētīts kāds pilskalna tuvumā esošs uzkalniņš Elīnas Guščikas vadībā. 2018. gadā publicēta pilskalnam veltīta J. Urtāna monogrāfija “Dzīve Dzirkaļu pilskalnā”.

Dzirkaļu pilskalns ierīkots kādā kalna atzarā, kas strauji izbeidzas pret purvainu zemieni. Pret šo pusi vērstā 14 m augstā ziemeļu nogāze 5 m zem plakuma līmeņa papildus nocietināta ar terasi, bet dienvidu pusē, kur kalna dabīgais norobežojums bijis mazāks, pilskalns nodalīts ar vairākus metrus dziļu pārrakumu un ar 1,5 m augstu valni, kas vēl ar vienu grāvi atdalīts no pilskalna mākslīgi izlīdzinātā, plānā noapaļoti četrstūrainā un par 7 m nolaidenā plakuma. Ieeja pilskalnā ved no dienvidaustrumu puses. Abos pilskalna sānos to papildus nostāvināšanai izveidotas viena vai divas terases. Pilskalna plakumu un nogāzes klāj intensīvs melnas krāsas kultūrslānis. Iepretim senajai ieejas vietai, kas vedusi gar grāvju un vaļņu austrumu galiem, konstatēts ar grāvi aprakts uzkalns. Uz rietumiem no pilskalna atrodas klaipveidīgais, cilvēku roku neapdarinātais Baznīckalns, kas par pilskalnu ir par pāris metriem augstāks. Dzirkaļu pilskalna austrumu un ziemeļu pakājē konstatēta plaša apmetne. Pilskalna ziemeļu pakājē apmetnes teritorijā atradies folkloras tekstos bieži minētais Naudas avots, kas pēc meža meliorācijas izsīcis un aizaudzis. Pilskalnu un tā apkārtni klāj mežs, kas pilskalnā un ap to iespēju robežās tiek kopts. Vēl 20. gs. sākumā pilskalns un tā pakāje ir arta.

Dzirkaļu pilskalna izpētes rezultātiem veltīta virkne zinātnisku rakstu, kas apkopoti monogrāfijā. Arheoloģiskajos izrakumos (vadītājs un pilskalna īpašnieks J. Urtāns) 2015. gadā pilskalna plakuma ziemeļaustrumu pusē izpētīts 24 m² liels laukums. Noskaidrojās, ka pamatzeme tuvāk pilskalna plakuma vidusdaļai atklājās 0,55 m dziļumā, tuvāk plakuma malai – 0,95 m dziļumā. Nekādas izteiktas konstrukciju liecības netika atklātas; kultūrslānis ir samērā vienmērīgs un homogēns. Tuvāk plakuma malai agrākais kultūrslānis segts ar pārdesmit centimetrus biezu smilšu kārtu. Atrasts dzelzs naža gals, sīki bronzas riņķīši, iespējams, dzelzs bultas gala fragments u. c. Keramiku (810 fragmenti) pārstāv bezripas gludā, gludinātā, spodrinātā, apmestā, ar nagu iespiedumiem rotātā, švīkātā un agrā ripas keramika. Atradumi ļauj Dzirkaļu pilskalna apdzīvotību pamatā datēt ar m. ē. 1. gadu tūkstoti. Bezripas švīkātā keramika un agrās ripas keramika pieļauj pilskalna apdzīvotību arī laikā p. m. ē. un m. ē. 2. gadu tūkstoša pašā sākumā, tomēr agrā ripas keramika nevarētu apstiprināt, ka pilskalns būtu bijis apdzīvots 13. gs. sākumā, kad rakstītos avotos minēti Lepenes un Gārdaunes novadi. Pilskalns ir bijis kādas baltu kopienas ilgstoši apdzīvota vieta.

Apzinot senos ceļus, kas ved uz pilskalnu, kādā reljefa lūzumā ap 20 m garumā līdzās senā ierastā ceļa vietai konstatēts tā sauktais renes ceļš jeb jātnieku izmantots ceļš. E. Guščikas vadībā izpētīts kāds senkapu uzkalniņu atgādinošs uzkalniņš augstienē uz dienvidaustrumiem no pilskalna. Noskaidrojās, ka mākslīgi veidotais uzkalniņā nebija apbedījumu; tā pamatnē esošās ogles datējamas ar laiku p. m. ē. sākuma. Iespējams, uzkalniņam ir bijusi kāda rituāla nozīme, varbūt pilskalna mītisko sargu mājvieta.

To, ka pilskalns nosacīti jaunākos laikos izmantots kā druva, liecina biologu pētījumi: augi pilskalnā liecina par tā kādreizējo kā aramzemes izmantojumu.

Pilskalna ziemeļrietumu pakājē ir teikām apvītā Naudas avota vieta, kas tagad ir caurmērā dažus metrus liela dūksts, tomēr teikas par avotā apslēpto naudas mucu apkārtnes ļaužu prātos joprojām ir dzīvas. Situācija, ka līdzās pilskalnam atrodas ar naudas tradīcijām saistīts avots, Latvijā konstatēta pie vairākiem pilskalniem. Izteikti pieņēmumi, ka ar folkloru saistītie Naudas avoti pie Latvijas pilskalniem, iespējams, rāda šādu ūdens ņemšanas vietu lielo nozīmi seno pilskalnu ļaužu dzīvē. Ilgstoši izmantota ūdens ņemšanas vieta, atmiņas par kuru dziļi iegūlušas tautas atmiņā, folklorizējušās un mitoloģizējušās. Dzirkaļu pilskalna teiku vainags visumā iekļaujas plašākā Latvijas pilskalnu teiku kopumā. 

Dzirkaļu pilskalns, kas gan atrodas tuvu Kūku pagasta centram, dzelzceļam un šosejai, tomēr atrodas patālu no mūsdienās apdzīvotām vietām, ieaudzis mežā, atrodas izteikta reljefa apvidū un nezinātājam ir samērā grūti atrodams. Šāda situācija tiek uzturēta, jo nav vēlēšanās, lai pilskalns būtu pārāk viegli atrodams, tomēr pilskalns iegūst arvien plašāku atpazīstamību un ir plaši apmeklēts. Ja pieeja pilskalnam atrasta, tad var sekot izvietotajām norādēm, apskatīt pilskalnu un tā nocietinājumu būves, iziet marķēto seno jātnieku ceļu, iepazīties ar informācijas stenda materiāliem, paņemt no turienes Dzirkaļu un tuvējā Asotes pilskalna un Atašienes pilskalna bukletu, padzerties un apskatīt jaunbūvēto koka grodu aku avota vietā, un ierakstīt pilskalna viesu grāmatā. Katru gadu kopš 1998. gada tiek publicēti dienasgrāmatas izraksti par iepriekšējā gadā pilskalnā notikušo.