20. gs. 20. gados pilskalns saukts par Piļigoru, savdabīgi vienā vārdā savietojot latviešu un krievu valodu. Mūsdienās pilskalnu vietējie ļaudis sauc par Baterijas kalnu. Pilskalna tuvumā kādreiz bijuši uzkalniņu senkapi.

Atašienes pilskalnu, izklaušinot vietējos iedzīvotājus, 1925. gada vasarā atklāja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 25.08.1925. pilskalns tika fotografēts, uzmērīts un aprakstīts, pēc tam 1926. gadā iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1928. gadā Atašienes pilskalna apraksts, uzmērījums, fotoattēls tika publicēts E. Brastiņa grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. Uz austrumiem no pilskalna jau tolaik bija plašs grants un smilts karjers (Pilskalna karjers), kurš vēlāk pamazām tuvojās pilskalnam. 20. gs. 60. un 70. gados tika konstatēts, ka pilskalns ir it kā pilnīgi norakts un vairs nav valstiski aizsargājams. It kā iznīcinātais Atašienes pilskalns tika pieminēts arī literatūrā, lai gan vietējie ļaudis pilskalna norakšanu īsti neapliecināja. 2018. gadā, kad kļuva publiski pieejami aerolāzerskenēšanas materiāli, ieraudzīja, ka kāda vieta uz rietumiem no izstrādātā karjera atgādina E. Brastiņa uzmērīto pilskalnu. Šo vietu pārbaudot, saprata, ka Atašienes pilskalns tomēr nav norakts un lielā mērā ir saglabājies apmēram tāds pats, kāds tas bija 1926. gadā. 2019. gadā Latvijas Arheologu biedrība jaunatklāto Atašienes pilskalnu pasludināja par Gada arheoloģijas pieminekli, tajā pašā gadā pilskalnā Jura Urtāna vadībā tika veikti arheoloģiskie pārbaudes izrakumi. Atašienes pilskalnam tika atjaunots pieminekļa statuss.

Tagad var mēģināt saprast, kādēļ pilskalns nebija uzskaitē. E. Brastiņš savā grāmatā publicētajā pilskalna novietojuma kartē kā tā atrašanās vietu bija norādījis kādu vietu ap 1,5  km uz ziemeļiem no patiesās tagadējā pilskalna atrašanās vietas. Karjers pilskalna tuvumā tika aktīvi izmantots daudzus gadus gan pirms Otrā pasaules kara, gan pēckara laikos, bet pilskalna nepareizā atzīme publicētajā kartē lika pilskalnu meklēt ne tur, kur tas patiesībā atradās. Šīs iedomātās pilskalna vietas tuvumā bija un arī tagad ir Pilskalnu mājas, bet māju nosaukums vedināja domāt, ka turpat tuvumā vajadzētu atrasties pilskalnam, tomēr tur bija karjers; tātad bija jāsecina, ka pilskalns ir norakts. Pieļaujama arī cita situācija, ko apliecina atšķirīgie fotoattēli, nesakritības karšu atzīmēs, pilskalna nosaukumā: te, kā tas nereti ir Latgalē, viens otra tuvumā bijuši divi pilskalni. Viens no tiem atradies vairāk uz austrumiem un tiešām ir norakts, bet otrs pilskalns ir saglabājies.

Atašienes pilskalns ierīkots plašāka smilšaina kalnāja, kas tagad norakts, rietumu galā, kur kalnājs, kas pār apkārtējiem purviem izceļas par 12 metriem, sašaurinās un veido it kā asti. Pilskalns nocietināts, katrā galā izveidojot trīs ap 0,5 m augstus vaļņus un atbilstošus grāvjus, kas abās pilskalna garajās nogāzēs transformējas par divām terasēm, kas atrodas viena virs otras. Šādi norobežots pilskalna plakums ir ap 50 m garš un 20–30 m plats. Pilskalna abos gala nocietinājumos samanāms vaļņu un grāvju pārrāvums, kas, iespējams, iezīmē senās ieejas vietas. Karjers, kurš šobrīd vairs netiek izmantots, atrodas apmēram 50 m attālumā no pilskalna austrumu gala vaļņiem un grāvjiem. Pilskalna plakuma austrumu galā ir Otrā pasaules kara laikā ierakta, tagad jau aizaugusi lielāka garena bedre, kad te bijušas gan vāciešu, gan krievu pozīcijas. Ja E. Brastiņa laikā vējš vietām pilskalnā bija atsedzis smilšu laukumus, tad tagad visu pilskalnu klāj sūna un apaugums. E. Brastiņš vēl rakstīja par senkapu uzkalniņiem, kas atradušies dažus simtus metrus uz ziemeļiem no pilskalna. Šajā vietā uzkalniņus mūsdienās vairs nevar ieraudzīt, tomēr te līdzenā laukā tika atrasta ar vidējo dzelzs laikmetu datējama dzelzs šaurasmens cirvja daļa, bet šādi cirvji ir pierasts šī laika kapu atradums. Uz dienvidiem no pilskalna ir Zilupeites purvainā leja, uz ziemeļiem – purvains zemums. Stāstīts, ka Zilupeites lejā kādreiz pļāvēji lauzuši izkaptis uz purvā iegrimušas lielas laivas augstā priekšvadņa. Ļaudis brīnījušies, kur te gadījusies tāda laiva. No pilskalna augstākā punkta bijis labi redzams tā sauktais Vara ceļš, kas nogājis lejā uz purvu dienvidos no pilskalna. Kad ieskatījušies, tad redzējuši, ka koki šī ceļa vietā esot bijuši zemāki un tā iezīmējuši ceļa vietu. Pēckara padomju okupācijas gados pilskalnā apkārtējo māju ļaudis slēpuši bietes, gaļu un citu pārtiku, kas citādi būtu jāatdod kā nodevas. Iespējams, ka daļa mazāko bedru pilskalnā radušās tieši šīs slēpšanas rezultātā.

Pirms arheoloģiskajiem izrakumiem literatūrā bija izteikti pārspriedumi par Atašienes pilskalna saistīšanu ar to vai citu 13. gs. sākumā rakstītajos avotos minēto novadu. E. Brastiņš pilskalnā, vēja erozijas skartajās vietās, 1925. gadā atrada trauku lauskas un dzelzs sārņus, ko viņš nosauca savādā un tagad nelietotā vārdā par izvirām. Tāpat viņš konstatēja, ka mītņu kārta pilskalnā atrodama tikai dažās vietās. Arheoloģisko izrakumu laikā 2019. gadā izpētīts 12 m² liels izrakumu laukums, kurā jaukts, mazintensīvs vieglā smilts zemē veidojies kultūrslānis bija tikai 0,2–0,3 m biezs. Izrakumu laukumā atsedza vairākus iedziļinājumus, kuru izcelsme un nozīme var būt dažāda. Šķiet, ka izrakumu laukums atradās tuvu pilskalna koka pils amatniecības zonai, respektīvi, te varēja atrasties rotkaļa un metāla apstrādātāja, varbūt arī citu amatnieku darbošanās vietas. Te tika atrasti dzelzs ieguves sārņi (izviras), metāla kausējamo tīģeļu fragmenti, bronzas aproces fragments, dzelzs rotadata ar piekārtu bronzas riņķīti, iespējami metāla apstrādes instrumenti – dzelzs pincete ar paplašinātiem galiem un bārdas nazim līdzīgs dzelzs instruments – asmens ar uzrotītu galu. Izcilākais atradums bija divas gandrīz vienādas (garums 78 un 79 mm, platums attiecīgi 58 un 60 mm), relatīvi masīvas un smagas, līdzās esošas, rotātas bronzas aproces. Tās, šķiet, ir nenēsātas, varbūt tikko izgatavotas un ir degušas ugunī. Zemē zem aprocēm, smiltī iezīmējot to siluetus, ir plāna deguma kārta, kas varētu liecināt, ka aproces bijušas ieliktas kādā vācelē, cibā vai noliktas uz kādas organiska materiāla – koka, ādas – pamatnes un, ēkām ugunsnelaimē ejot bojā, bijušas stiprā liesmā, uguns izdedzinājusi visu apkārt esošo, bet organiskais materiāls zem pašām aprocēm tomēr nav pilnībā izdedzis. Divu aproču kopatradums liek tās uzskatīt par noglabājumu vai depozītu. Latvijas pilskalnos arheoloģisko izrakumu gaitā ir atrasti tikai daži depozīti, pie tam izrakumi šajos pilskalnos bijuši plaši un ietvēra vai nu visu pilskalnu, vai lielu tā daļu.

Abas Atašienes pilskalna aproces, arī atrastais aproces fragments, datējamas ar m. ē. 5.–6. gs. Domājams, ka apmēram uz šo pašu laiku attiecināmas arī iegūtās 660 bezripas gludās un apmestās keramikas trauku lauskas. Salīdzinoši daudz starp tām bija spodrināto un gludināto trauku lausku.

Arheoloģiskie izrakumi ļauj secināt, ka Atašienes pilskalna izmantošana kopumā attiecināma uz vidējo dzelzs laikmetu, iespējams, tā pirmo pusi, t. i., uz laiku pirms latgaļu konsolidācijas vai pašu šīs konsolidācijas sākumu. Arheoloģiskie izrakumi ļauj spriest, ka pilskalna koka būves izmantojusi kāda baltu ļaužu kopiena, kuras dzīvē noteiktu vietu ieņēma rotu izgatavošana, dzelzs ieguve un apstrāde.

Atašienes pilskalns tikai pavisam nesen atgriezies kultūrapritē, tomēr šāda, it kā bojā gājuša pilskalna atgriešanās ir unikāls notikums Latvijas arheoloģijā un pieminekļu aizsardzībā. Pilskalns ir viegli pieejams, atrodas pārsimts metru attālumā no Atašienes–Preiļu šosejas un sāk ieņemt vietu kā vietējās kopienas, tā arī plašākas aploces ļaužu dzīvē. Nozīmīga bija Atašienes pilskalna nominēšana par Gada arheoloģijas pieminekli, tai sekojošie arheoloģiskie izrakumi ar vietējo jauniešu iesaisti un dažādi gan ar izrakumiem, gan pašu pilskalnu saistīti pasākumi, to skaitā bukleta “Atašienes pilskalns” izdošana.