Terminam “kontrapunkts” ir vairākas nozīmes: 1. daudzbalsīgas mūzikas izklāsta veids, nereti lietots kā sinonīms terminam “polifonija”, 2. papildus melodiskā balss daudzbalsīgā faktūrā, 3. mācība par daudzbalsīgas mūzikas organizāciju, 4. daudzbalsīgas mūzikas melodisko līniju specifisku attiecību raksturojums un 5. skaņdarba nosaukums.

Kontrapunkta rakstības tehnikas būtiskākās īpašības izpaužas trijos veidos:

1. balsu ritmiskajās attiecībās – komplementārā ritmika un akcentu nesakritība;

2. balsu melodiskajās attiecībās – melodikas parametru (līnijas virziena, kustības tipa, skaņu sastāva u. tml.) kontrasts;

3. skaņaugstumu jeb harmoniskajās attiecībās starp balsīm.

Mūsdienu kontrapunkta teorijā pastāv divi kontrapunkta pamatveidi: vienkāršais un saliktais. Vienkāršais kontrapunkts ir divu vai vairāku balsu vai lineāro komponentu savienojums, kas balstīts konkrētā vēsturiski stilistiskā laikmeta harmonijas normās. Saliktais kontrapunkts ir balsu savienojums, kas atkārtojumos veido jaunas kombinācijas balsu attiecībās.

Vienkāršā kontrapunkta rakstības pamatprincipus, orientējoties uz stingrā stila polifoniju, definējis austriešu teorētiķis un komponists Johans Jozefs Fukss (Johann Joseph Fux) darbā Gradus ad Parnassum (1725), kurā aprakstītas divbalsīgā kontrapunkta piecas pašķiras. J. J. Fuksa teorija arī mūsdienās ir pamatā stingrā stila kontrapunkta mācībai.

Saliktā kontrapunkta teorijā būtisku ieguldījumu devis Sergejs Taņejevs (Сергeй Ивaнович Танeев), izveidojot detalizētu kontrapunktu sistēmu, kas aprakstīta darbā “Stingrā stila pārstatāmais kontrapunkts” (Подвижной контрапункт строгого письма, 1909).

Izplatītākie saliktā kontrapunkta veidi S. Taņejeva sistēmā

Būtisks aspekts līdzās lineārajiem rādītājiem kontrapunkta raksturojumā ir saistība ar attiecīgā laikmeta harmonijas likumsakarībām.

Kontrapunkta sistēmas dažādos laika periodos pēc Igora Kuzņecova (Игорь Константинович Кузнецов)

Daudzbalsības problēmas tikušas pētītas jau kopš pirmajiem pierakstītajiem daudzbalsības piemēriem 9. gs. otrās puses traktātos Musica Enchiriadis un Scolica Enchiriadis. Daudzbalsības jautājumus aplūkojuši arī Gvido no Areco (Guido d’Arezzo) traktātā Micrologus Guidonis De Disciplina Artis Musicae (ap 1029), Johanness Koto (Johannes Cotto, John Cotton, Johannes Affligemensis) traktātā De musica (ap 1100) un citi.

14. gs., kad radās termins “kontrapunkts”, un 15. gs. daudzbalsību pētījuši daudzi autori, tostarp Filips de Vitrī (Philippe de Vitry), Petruss de Goskalhs (Petrus de Goscalch), Antonijs de Leno (Antonius de Leno), Johanness Tinktoriss (Johannes Tinctoris), Nikolauss Burciuss (Nicolaus Burtius) un daudzi citi.

16. gs. traktātu vidū nozīmīgākie ir Džozefo Carlīno (Gioseffo Zarlino) Le institutioni harmoniche (1558), Džovanni Marijas Artuzi (Giovanni Maria Artusi), Vinčenco Galileja (Vincenzo Galilei) traktāti un citi.

17. gs. un 18. gs. būtisku ieguldījumu kontrapunkta izpētē devuši Adriano Bankjēri (Adriano Banchieri), Atanāzijs Kirhers (Athanasius Kircher), Frīdrihs Vilhelms Marpurgs (Friedrich Wilhelm Marpurg), J. J. Fukss un citi.

19. gs. kontrapunktu pētījuši Luidži Kerubīni (Luigi Cherubini), Zigfrīds Vilhelms Dēns (Siegfried Wilhelm Dehn), Ernsts Frīdrihs Rihters (Ernst Friedrich Richter), Hugo Rīmans (Hugo Riemann) un citi.

20.–21. gs. kontrapunkta pētniecībai pievērsušies dažādu muzikoloģijas skolu pārstāvji, piemēram, Ernsts Kurts (Ernst Kurth), Heinrihs Šenkers (Heinrich Schenker), Knuds Jeppesens (Knud Jeppesen), Volters Pistons (Walter Piston), Kents Kenens (Kent Kennan), Čārlzs Kitsons (Charles Herbert Kitson), Ernsts Titels (Ernst Tittel), Leslijs Basets (Leslie Raymond Bassett), Dīters de la Mote (Diether de la Motte) un citi. Nozīmīgu ieguldījumu kontrapunkta teorijas pētniecībā un turpmākā attīstībā arī ir devuši padomju perioda krievu mūzikas zinātnieki Semjons Bogatirjovs (Семён Семёнович Богатырёв), Josifs Pustiļņiks (Иосиф Яковлевич Пустыльник), Jurijs Tjuļins (Юрий Николаевич Тюлин), Jūlija Jevdokimova (Юлия Константиновна Евдокимова), Kira Južaka (Кира Иосифовна Южак), Nataļja Simakova (Наталья Александровна Симакова) un citi.

Vārds “kontrapunkts” kā skaņdarba nosaukums lietots dažādu laikmetu komponistu mūzikā: itāļu komponista V. Galileja “Divbalsīgi kontrapunkti” (Contrapunti a due voci, 1584), kontrapunkti vācu komponista Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) ciklā “Fūgas māksla” (Die Kunst der Fuge, 1750), vācu komponista Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) skaņdarbs “Pret-punkti” (Kontra-Punkte, 1953), itāļu komponista Luidži Nono (Luigi Nono) “Dialektisks kontrapunkts prātam” (Contrappunto dialettico alla mente, 1968), skaņdarbi Rodiona Ščedrina (Константин Михайлович Щедрин) ciklā “Polifonā burtnīca” (Полифоническая тетрадь, 1972), amerikāņu komponista Stīva Reiha (Stephen Michael Reich) opusi “Vermontas kontrapunkts” (Vermont Counterpoint, 1982), “Ņujorkas kontrapunkts” (New York Counterpoint, 1985), “Elektriskais kontrapunkts” (Electric Counterpoint, 1987), “Čella kontrapunkts” (Cello Counterpoint, 2003) un citi.