Koncepta skaidrojums, sastāvelementi Eiroskepticismam nav vienota ideoloģiska kodola, un tas tiek attiecināts uz ļoti plašu parādību loku kontekstā ar daudzām ideoloģijām un ietekmējošiem faktoriem. Eiroskepticisma jēdziens tiek lietots gan attiecībā uz iekšēju opozīciju ES, t. i., kā dalībvalstīs, tā arī ES iestādēs, gan arī uz ārēju opozīciju, kura pastāv valstīs ārpus ES. Eiroskepticisma jēdziens tiek lietots gan attiecībā uz tiem, kuri iebilst pret kādu ES politiku vai iestādes darbu, gan tiem, kuri oponē savas valsts dalībai ES. Mērenie eiroskeptiķi ir tendēti uz reformām, savukārt radikālie – uz pilnīgu ES likvidāciju vai pamešanu, jo uzskata, ka ES nav uzlabojama.
Eiroskepticisms pastāv gan labējā, gan kreisā flanga politiskajās partijās, un eiroskepticisma analīzē ir svarīgs nacionālais konteksts, jo skepticisma cēloņi un izpausmes katrā valstī ir citādākas. Tradicionāli – jo radikālākas ir partijas pārstāvamās idejas, jo radikālākas ir arī eiroskepticisma izpausmes. Vienlaikus socioloģiskie pētījumi arī parāda, ka labējā politiskā spārna eiroskepticisms ir vairāk raksturīgs ES rietumu un dienvidu dalībvalstīm, savukārt kreisā spārna – centrālās un austrumu daļas dalībvalstīm. Ja parasti labējā spārna eiroskeptisko viedokļu pamatā ir nacionālās identitātes un imigrācijas tēmas, tad kreisā spārna pamatā – ekonomiskās tēmas, piemēram, brīvās tirdzniecības noteikumi, valsts parādu un fiskālās taupības jautājumi.
Eiroskeptiķi nereti sevi dēvē par eiroreālistiem, proti, tādiem, kuri spēj saskatīt dziļākas un tālejošākas tendences Eiropas integrācijā, taču, izņemot nepatiku pret Eiropas integrāciju un ES, eiroskeptiķu grupām reti ir kaut kas cits kopīgs. Populārākie eiroskepticisma uzskati: ES grauj nacionālās valstis, ES trūkst demokrātiskās leģitimitātes, lēmumu pieņemšana ir necaurspīdīga un atrauta no sabiedrības, ES politikas ir pārāk birokrātiskas un izšķērdīgas, ES veicina nesamērīgu imigrāciju un ES kalpo biznesa, nevis sabiedrības interesēm. Eiroskepticisma cēloņi atšķirīgās dalībvalstīs var būt savstarpēji izslēdzoši, t. i., tās ES politikas, kuras vienā daļā valstu tiek uztvertas pozitīvi, piemēram, tiesības uz brīvu pārvietošanos un nodarbinātību, citās valstīs tieši pretēji – veicina eiroskepticismu.
Akadēmiskie pētnieki argumentē, ka gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem viedokļiem par ES piemīt zināma vairāku dimensiju struktūra, proti, šīs dimensijas ir viedokļa tvērums (angļu scope), noturība (angļu strength) un forma. Piemēram, pētnieki nošķir utilitāra rakstura vērtējumus (balstīti ieguvumu un zaudējumu novērtējumā) no ideālistiska rakstura vērtējumiem (balstīti emocionālās sajūtās par vispārējiem ideāliem, kurus iemieso vai – tieši pretēji – kuru trūkst vērtējamajai parādībai, piemēram, ES). Līdz ar to ir iespējams nodalīt “politisku” eiroskepticismu (piemēram, attiecībā uz nepatiku pret lēmumu pieņemšanas pilnvaru nodošanu Eiropas institūcijām) no “utilitārā” eiroskepticisma (attiecas uz finansiālo izmaksu un ieguvumu aplēsēm no dalības ES). Populāra strukturēšanas pieeja ir balstīta Deivida Īstona (David Easton) ieskatā, ka indivīdu atbalsts (angļu support) politiskajām institūcijām nav homogēna parādība un ka ir nepieciešams nošķirt difūzo atbalstu, kas ir dziļa un nekvalificēta atbalsta forma (angļu diffuse support), no kvalificēta atbalsta, kas ir sekla un fokusēta atbalsta forma (angļu specific support). Difūzais atbalsts ir noturīgāks un atspoguļo indivīdu spēju asociēties ar konkrētu politisko kopienu, piemēram, Eiropu vai Eiropas integrāciju kopumā, un ietver vērtējumu par integrācijas ietekmi uz valsts suverenitāti, demokrātijas kvalitāti un nacionālo identitāti. Kvalificētais atbalsts savukārt atspoguļo cilvēku īstermiņa vērtējumu par politisko institūciju, piemēram, ES, darbības kvalitāti un var būt atkarīgs no paša indivīda materiāliem vai nemateriāliem ieguvumiem. Difūzais atbalsts atšķirībā no kvalificētā atbalsta veidojas lēnāk, taču tas ir principiālāks, noturīgāks un ietver mazāk nosacījumu.
Tādējādi ekstrapolējot D. Īstona modeli uz eiroskepticismu, var nošķirt dziļu un noturīgu eiroskepticismu, kas ir vērsts pret Eiropas integrāciju un ES kopumā, no mērenāka kvalificēta eiroskepticisma, kas ir fokusēts uz ES iestāžu un politiku darbības efektivitātes kritiku. Eirofobijas gadījumā persona vienlaikus pauž gan dziļu vispārēju, gan arī kvalificētu noraidījumu. Savukārt, ja runa ir gan par difūzu, gan kvalificētu atbalstu, tad šādu attieksmi dēvē par eirooptimismu. Ja persona pauž difūzu noraidījumu un kvalificētu atbalstu, tad mēdz runāt par eiropragmatismu – viedokli, saskaņā ar kuru materiālie ieguvumi no ES, piemēram, dalības tajā, atsver nepatiku pret ES vai Eiropas integrāciju kopumā. Grūtāk interpretējams ir attieksmes veids, kad persona ir pozitīvi noskaņota pret ES (difūzs atbalsts), taču ir kritiska pret ES politikām vai iestādēm (kvalificēts noraidījums). Ir autori, piemēram, Pols Tagarts (Paul Taggart) un Alekss Ščerbjaks (Aleks Szczerbiak), kuri šādu kombināciju apzīmē kā eiroskepticismu šaurā izpratnē. Šāda interpretācija šķiet loģiska no Rietumeiropas valstu viedokļa, taču no Austrumeiropas skatu punkta, īpaši reģioniem, kuru ģeopolitiskā piederības identitāte ir sašķelta, šāda kombinācija drīzāk ir interpretējama kā politiska atsvešinātība (angļu alienation), kad, D. Īstona vārdiem, “neskatoties uz politisko bezspēcību, apātiju un vienaldzību, persona ir saglabājusi ticību politiskajam režīmam un institūcijām”. Svarīgs faktors, kas ietekmē atbalsta un noraidījuma atšķirības starp ES “vecajām” un “jaunajām” dalībvalstīm, ir izpratnes dziļums par ES darbību un cilvēku spēja nošķirt un veidot atšķirīgu viedokli par tādiem aspektiem kā piederība ES pilsoņu kopienai, viedoklis par Eiropas integrācijas gaitu jeb režīmu un attieksme pret ES iestādēm un politikām. Vecajām dalībvalstīm ir raksturīgs niansētāks, daudzdimensionālāks vērtējums, bet jaunākajās dalībvalstīs vērtējumu skala ir vairāk lineāra.
Formas ziņā akadēmiskajā literatūrā tiek nodalīts sociālais eiroskepticisms no institucionalizēta partiju eiroskepticisma. Šī dalījuma pamatā ir novērojums, ka sabiedrībā populāri eiroskeptiskie uzskati ne vienmēr transformējas politiskā rīcībā un ka augsts eiroskepticisma līmenis var sadzīvot ar zemu atbalstu eiroskeptiskām politiskajām partijām. Kā atzīmē P. Tagarts un A. Ščerbjaks, eiroskepticisms var kļūt par politisku spēku tikai tad, ja tiek izpildīti četri nosacījumi, proti:
1) eiroskeptiskām idejām ir augsts sabiedriskais atbalsts;
2) pastāv eiroskeptiskas partijas;
3) eiroskeptiskie jautājumi vēlētājiem ir tik būtiski, ka to dēļ vēlētāji ir gatavi balsot par eiroskeptiskām partijām;
4) eiroskeptiskie jautājumi ir partiju sacensības centrā par vēlētāju balsīm.