Eiroskepticisms ir viedokļu kopums – idejas, domas, arī rīcība, kas pauž šaubas, kritiku, noraidījumu un vilšanos vispārīgi par 20. gs. 50. gados uzsākto Eiropas reģionālās integrācijas procesu vai specifiski par ES kā šī procesa institucionālo veidolu un arī rezultātu. Tādējādi eiroskepticismam ir pretēja nozīme eirooptimismam un eiroentuziasmam – jēdzieniem, kurus lieto, lai apzīmētu atbalstu Eiropas integrācijai un ES. Neskatoties uz abu viedokļu kategoriju popularitāti, akadēmiskie pētnieki gan šādu bināru “par” un “pret” dalījumu uzskata par pārāk vienkāršotu un realitātei neatbilstošu, tāpēc iesaka izmantot plašāku jēdzienu klāstu, kas ļauj niansētāk atspoguļot dažādus pastāvošos noskaņojumus un vienlaikus palīdz novērst pārpratumus. Piemēram, eiroskepticisma jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu gan vienkāršas aizdomas un pasīvu naidīgumu pret ES (dēvē arī par mērenu eiroskepticismu), gan arī kaujiniecisku opozīciju (radikāls eiroskepticisms). Radikālākās eiroskepticisma formas mēdz dēvēt arī par eirofobiju (angļu europhobia) vai eironoraidīšanu (angļu eurorejection). Nereti eiroskeptiķi sevi dēvē par eiroreālistiem vai eiropragmatiķiem un uzsver, ka eiroskepticisms nav tas pats, kas antieiropeisms (angļu anti-Europeanism), jo antieiropeisms ir noskaņojums vai politika, kas ir vērsta pret Eiropu kopumā un pauž noraidījumu Eiropas kultūrai, politikām, administratīvajām tradīcijām un ir vairāk raksturīga valstīm ārpus Eiropas.

Noraidoša attieksme pret Eiropas integrāciju ir pastāvējusi jau kopš ES pirmsākumiem 20. gs. 50. gados un mijiedarbībā ar integrāciju atbalstošām idejām ir būtiski ietekmējusi Eiropas integrācijas gaitu. Piemēram, noraidoša attieksme izpaudās Lielbritānijas un citu valstu atteikumā pievienoties Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanai 1952. gadā, ar ko aizsākās Eiropas reģionālā integrācija. Vēlāk šī noraidošā attieksme izpaudās kā pretestība integrācijas paplašināšanai, piemēram, 1954. gadā, kad Francija nespēja ratificēt Eiropas Aizsardzības kopienas līgumu. Noraidoša attieksme pret ES guva virsroku arī vairākos nacionālajos referendumos, piemēram, Norvēģijā (1972. un 1994. gadā) un Šveicē (1992. gadā).

Eiroskepticisma jēdziens kļuva plašāk lietots 20. gs. 80. gadu vidū Lielbritānijā, kad vietējie mediji un politiķi sāka to izmantot konservatīvā spārna politiķu apzīmēšanai, kuri kritizēja vai pauda rezervētu attieksmi pret Eiropas integrācijas tālāku padziļināšanu pēc lēmuma par Eiropas vienotā tirgus izveidi. Jēdziena semantiskā izvēle atspoguļo tā laika politisko kontekstu, proti, tas radās laikā, kad Lielbritānijā un citās dalībvalstīs vēl pastāvēja plašs atbalsts Eiropas integrācijai (angļu permissive consensus) un atklāts naidīgums pret to vēl nebija populārs, tāpēc iebildumi pret integrāciju galvenokārt izpaudās kā kritika vai aicinājumi uz reformām, nevis kā pilnīgs noraidījums.

Laika gaitā jēdziena lietojums kļuva visaptverošāks, attiecinot to uz arvien plašāku opozīcijas izpausmju spektru. Pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas 1992. gadā opozīcija ES kļuva par transnacionālu Eiropas mēroga fenomenu un sāka pieņemt arvien izteiktāku politisko formu. Savukārt pēc 2008. gada finanšu krīzes pretestība integrācijai daudzās valstīs kļuva par neatņemamu iekšpolitiskā diskursa sastāvdaļu. Piemēram, 2014. un 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās eiroskeptiskās partijas vairākās dalībvalstīs, piemēram, Lielbritānijā (kas izstājās no ES 2020. gadā), Nīderlandē, Francijā, Dānijā, Ungārijā, Grieķijā, Itālijā un Polijā, ieguva vislielāko balsu skaitu.

Jauns pavērsiens bija 2016. gadā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos no ES (breksita referendums), kurā, neskatoties uz Lielbritānijas valdības atbalstu palikšanai savienībā, vairākums referenduma dalībnieku (51,9 %) atbalstīja izstāšanos, Lielbritānijai kļūstot par pirmo dalībvalsti, kura atstāj ES. Šobrīd eiroskeptiski politiskie spēki ir sastopami praktiski visās ES dalībvalstīs, un diskusijas par ES pamešanu regulāri uzplaiksnī daudzās dalībvalstīs.

Eiroskepticismam nav vienota ideoloģiska kodola, un tas tiek attiecināts uz ļoti plašu parādību loku kontekstā ar daudzām ideoloģijām un ietekmējošiem faktoriem. Eiroskepticisma jēdziens tiek lietots gan attiecībā uz iekšēju opozīciju ES, t. i., kā dalībvalstīs, tā arī ES iestādēs, gan arī uz ārēju opozīciju, kura pastāv valstīs ārpus ES. Eiroskepticisma jēdziens tiek lietots gan attiecībā uz tiem, kuri iebilst pret kādu ES politiku vai iestādes darbu, gan tiem, kuri oponē savas valsts dalībai ES. Mērenie eiroskeptiķi ir tendēti uz reformām, savukārt radikālie – uz pilnīgu ES likvidāciju vai pamešanu, jo uzskata, ka ES nav uzlabojama.

Eiroskepticisms pastāv gan labējā, gan kreisā flanga politiskajās partijās, un eiroskepticisma analīzē ir svarīgs nacionālais konteksts, jo skepticisma cēloņi un izpausmes katrā valstī ir citādākas. Tradicionāli – jo radikālākas ir partijas pārstāvamās idejas, jo radikālākas ir arī eiroskepticisma izpausmes. Vienlaikus socioloģiskie pētījumi arī parāda, ka labējā politiskā spārna eiroskepticisms ir vairāk raksturīgs ES rietumu un dienvidu dalībvalstīm, savukārt kreisā spārna – centrālās un austrumu daļas dalībvalstīm. Ja parasti labējā spārna eiroskeptisko viedokļu pamatā ir nacionālās identitātes un imigrācijas tēmas, tad kreisā spārna pamatā – ekonomiskās tēmas, piemēram, brīvās tirdzniecības noteikumi, valsts parādu un fiskālās taupības jautājumi.

Eiroskeptiķi nereti sevi dēvē par eiroreālistiem, proti, tādiem, kuri spēj saskatīt dziļākas un tālejošākas tendences Eiropas integrācijā, taču, izņemot nepatiku pret Eiropas integrāciju un ES, eiroskeptiķu grupām reti ir kaut kas cits kopīgs. Populārākie eiroskepticisma uzskati: ES grauj nacionālās valstis, ES trūkst demokrātiskās leģitimitātes, lēmumu pieņemšana ir necaurspīdīga un atrauta no sabiedrības, ES politikas ir pārāk birokrātiskas un izšķērdīgas, ES veicina nesamērīgu imigrāciju un ES kalpo biznesa, nevis sabiedrības interesēm. Eiroskepticisma cēloņi atšķirīgās dalībvalstīs var būt savstarpēji izslēdzoši, t. i., tās ES politikas, kuras vienā daļā valstu tiek uztvertas pozitīvi, piemēram, tiesības uz brīvu pārvietošanos un nodarbinātību, citās valstīs tieši pretēji – veicina eiroskepticismu.

Akadēmiskie pētnieki argumentē, ka gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem viedokļiem par ES piemīt zināma vairāku dimensiju struktūra, proti, šīs dimensijas ir viedokļa tvērums (angļu scope), noturība (angļu strength) un forma. Piemēram, pētnieki nošķir utilitāra rakstura vērtējumus (balstīti ieguvumu un zaudējumu novērtējumā) no ideālistiska rakstura vērtējumiem (balstīti emocionālās sajūtās par vispārējiem ideāliem, kurus iemieso vai – tieši pretēji – kuru trūkst vērtējamajai parādībai, piemēram, ES). Līdz ar to ir iespējams nodalīt “politisku” eiroskepticismu (piemēram, attiecībā uz nepatiku pret lēmumu pieņemšanas pilnvaru nodošanu Eiropas institūcijām) no “utilitārā” eiroskepticisma (attiecas uz finansiālo izmaksu un ieguvumu aplēsēm no dalības ES). Populāra strukturēšanas pieeja ir balstīta Deivida Īstona (David Easton) ieskatā, ka indivīdu atbalsts (angļu support) politiskajām institūcijām nav homogēna parādība un ka ir nepieciešams nošķirt difūzo atbalstu, kas ir dziļa un nekvalificēta atbalsta forma (angļu diffuse support), no kvalificēta atbalsta, kas ir sekla un fokusēta atbalsta forma (angļu specific support). Difūzais atbalsts ir noturīgāks un atspoguļo indivīdu spēju asociēties ar konkrētu politisko kopienu, piemēram, Eiropu vai Eiropas integrāciju kopumā, un ietver vērtējumu par integrācijas ietekmi uz valsts suverenitāti, demokrātijas kvalitāti un nacionālo identitāti. Kvalificētais atbalsts savukārt atspoguļo cilvēku īstermiņa vērtējumu par politisko institūciju, piemēram, ES, darbības kvalitāti un var būt atkarīgs no paša indivīda materiāliem vai nemateriāliem ieguvumiem. Difūzais atbalsts atšķirībā no kvalificētā atbalsta veidojas lēnāk, taču tas ir principiālāks, noturīgāks un ietver mazāk nosacījumu.

Tādējādi ekstrapolējot D. Īstona modeli uz eiroskepticismu, var nošķirt dziļu un noturīgu eiroskepticismu, kas ir vērsts pret Eiropas integrāciju un ES kopumā, no mērenāka kvalificēta eiroskepticisma, kas ir fokusēts uz ES iestāžu un politiku darbības efektivitātes kritiku. Eirofobijas gadījumā persona vienlaikus pauž gan dziļu vispārēju, gan arī kvalificētu noraidījumu. Savukārt, ja runa ir gan par difūzu, gan kvalificētu atbalstu, tad šādu attieksmi dēvē par eirooptimismu. Ja persona pauž difūzu noraidījumu un kvalificētu atbalstu, tad mēdz runāt par eiropragmatismu – viedokli, saskaņā ar kuru materiālie ieguvumi no ES, piemēram, dalības tajā, atsver nepatiku pret ES vai Eiropas integrāciju kopumā. Grūtāk interpretējams ir attieksmes veids, kad persona ir pozitīvi noskaņota pret ES (difūzs atbalsts), taču ir kritiska pret ES politikām vai iestādēm (kvalificēts noraidījums). Ir autori, piemēram, Pols Tagarts (Paul Taggart) un Alekss Ščerbjaks (Aleks Szczerbiak), kuri šādu kombināciju apzīmē kā eiroskepticismu šaurā izpratnē. Šāda interpretācija šķiet loģiska no Rietumeiropas valstu viedokļa, taču no Austrumeiropas skatu punkta, īpaši reģioniem, kuru ģeopolitiskā piederības identitāte ir sašķelta, šāda kombinācija drīzāk ir interpretējama kā politiska atsvešinātība (angļu alienation), kad, D. Īstona vārdiem, “neskatoties uz politisko bezspēcību, apātiju un vienaldzību, persona ir saglabājusi ticību politiskajam režīmam un institūcijām”. Svarīgs faktors, kas ietekmē atbalsta un noraidījuma atšķirības starp ES “vecajām” un “jaunajām” dalībvalstīm, ir izpratnes dziļums par ES darbību un cilvēku spēja nošķirt un veidot atšķirīgu viedokli par tādiem aspektiem kā piederība ES pilsoņu kopienai, viedoklis par Eiropas integrācijas gaitu jeb režīmu un attieksme pret ES iestādēm un politikām. Vecajām dalībvalstīm ir raksturīgs niansētāks, daudzdimensionālāks vērtējums, bet jaunākajās dalībvalstīs vērtējumu skala ir vairāk lineāra.

Formas ziņā akadēmiskajā literatūrā tiek nodalīts sociālais eiroskepticisms no institucionalizēta partiju eiroskepticisma. Šī dalījuma pamatā ir novērojums, ka sabiedrībā populāri eiroskeptiskie uzskati ne vienmēr transformējas politiskā rīcībā un ka augsts eiroskepticisma līmenis var sadzīvot ar zemu atbalstu eiroskeptiskām politiskajām partijām. Kā atzīmē P. Tagarts un A. Ščerbjaks, eiroskepticisms var kļūt par politisku spēku tikai tad, ja tiek izpildīti četri nosacījumi, proti:

1) eiroskeptiskām idejām ir augsts sabiedriskais atbalsts;

2) pastāv eiroskeptiskas partijas;

3) eiroskeptiskie jautājumi vēlētājiem ir tik būtiski, ka to dēļ vēlētāji ir gatavi balsot par eiroskeptiskām partijām;

4) eiroskeptiskie jautājumi ir partiju sacensības centrā par vēlētāju balsīm.

Jēdziena negatīvā semantika padara to viegli lietojamu, taču izplūdušās jēdziena robežas ir nozīmīga popularitātes blakne, kas savukārt apgrūtina jēdziena satura akadēmisku analīzi: proti, jēdziena lietojums per se nesniedz informāciju nedz par to, kāpēc šī opozīcija pastāv, nedz par to, uz ko šī opozīcija attiecas, nedz arī par to, ar kādu mērķi šī opozīcija pastāv. Piemēram, ir autori, kuri eiroskepticismu traktē kā vispārēju jēdzienu parādību kopuma apzīmēšanai – kā nosaukumu parādību kategorijai. Tajā pašā laikā ir arī pētnieki, kuri lieto eiroskepticisma jēdzienu viena specifiska nelabvēlīgas attieksmes veida apzīmēšanai, t. i., kad runa ir par kritisku attieksmi pret Eiropas integrācijas praksi bez dziļi iesakņota nosodījuma Eiropas integrācijas idejai.

Situācijas, kad cilvēkiem ir tikai pozitīvs vai tikai negatīvs viedoklis par ES, ir ļoti retas. Daudz biežāk pozitīvie un negatīvie viedokļi mijas atkarībā no personas zināšanām par ES un spējas nošķirt dažādus ar ES darbību saistītus aspektus. Piemēram, viedoklis par vēlmi pēc valsts dalības ES neko daudz neatklāj par šī viedokļa “struktūru”, respektīvi, cik šis atbalsts vai noraidījums ir noturīgs un vai tam ir instrumentāls (utilitārs) vai emocionāls raksturs. Cilvēki var atbalstīt dalību ES kopumā un vienlaikus būt kritiski pret atsevišķām integrācijas jomām, piemēram, vienoto valūtu vai imigrāciju. Tāpēc tā vietā, lai vērtētu, vai sabiedrība caurmērā atbalsta vai noraida ES, lietderīgāk ir izvērst atbalsta un noraidījuma analīzi, ņemot vērā, pirmkārt, indivīdu atšķirības, otrkārt, dalībvalstu īpatnības un, treškārt, dažādās dimensijas, kas raksturo integrāciju un šīs integrācijas institūcijas.

Tradicionāli eiroskepticisma jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu opozīciju ES, jo ES politikām ir vislielākā ietekme uz Eiropas valstīm, un tas attiecīgi izprovocē vislielāko pretreakciju. Taču eiroskepticisms var attiekties arī uz opozīciju citiem Eiropas reģiona starpvalstu sadarbības formātiem, kuriem ir būtiska ietekme uz nacionālajām valstīm. Šī pārklāšanās ir īpaši aktuāla Eiropas austrumu reģiona valstīs, jo, kā argumentē Gints Apals, Latvijas gadījumā eiroskepticisma saknes ir meklējamas jau tajā laika periodā, kad Latvija vēl neplānoja kļūt par ES dalībvalsti un kad redzamākās Eiropas struktūras Latvijā bija Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO). Attiecīgi, tajās valstīs, kuras ir bijušas pakļautas plaša spektra politiskām reformām, eiroskepticisma problemātika ir jāvērtē šo valsts attiecību kontekstā ar visām Eiropas struktūrām, ne tikai ES.