Ungurpils atrodas Alojas pagasta rietumu daļā Joglas upes krastos pie autoceļa P15 aptuveni 4,8 km no Alojas, 36,8 km no novada centra Limbažiem un 124,8 km no Rīgas.

Vecākās ēkas būvētas muižas laikos no 17. līdz 20. gs. vai pēc 20. gs. 20. gadu zemes reformas. Jaunākā apbūve radusies līdz ar Alojas spirta–cietes rūpnīcas attīstību pēc 1945. gada. Ciema platība ir 0,538 km², ciema teritorijā dzīvo apmēram 300 iedzīvotāju. 

Pirms vācu krustnešu iebrukuma 13. gs. Ungurpilī atradās Metsepoles (lībiešu Mõtsa pūol) lībiešu koka pils Perkile (Purkeln, Purekel, Purekell, Perkele, Pyrkeln lībiešu valodā nozīmē ‘robežciems’), kas bija sena lībiešu novada (kiligundas) centrs. Senā Perkiles koka pils gāja bojā, iebrūkot krustnešiem 1211. gadā karagājienā, kas bija vērsts pret Sakalu mūsdienu Igaunijas teritorijā, bet 1326. gadā nopostītās koka pils vietā jau bija varena, divarpus stāvus augsta Perkiles mūra pils–cietoksnis. 1339. gadā Perkiles ciemu par 330 sudraba markām no Johana fon Ostinhauzena (Johann von Ostihausen) nopirka Gerhards no Ungārijas, kura dzimtu vēlāk sāka saukt par Ungerniem. Perkiles pils un Aloja Ungernu dzimtai piederēja līdz 1760. gadam, pēc tam īpašnieki bieži mainījās. 1920. gadā agrārreformas rezultātā muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniecībās, bet muižas ēkā 1926. gadā izvietota Alojas pagasta 6 klašu pamatskola. 1944. gada septembrī vācu karavīri muižu nodedzināja.                                                                              Ungurpils no 1866. gada līdz 1925. gadam bija Ungurpils pagasta centrs. 1928. gada vasarā Ungurpilī notika Alojas novada dziesmu svētki, kuros piedalījās apmēram 150 dziedātāju no Alojas, Staiceles, Puikules. 

1945. gada 25. martā tika nodibināts Ezeru ciems ar centru Ungurpilī. 1954. gadā ciemam pievienoja arī Alojas ciemu, bet Ezeru ciems beidza pastāvēt 1957. gadā janvārī. To pievienoja Aloajs ciemam.

1963. gada decembrī Ungurpilī, apvienojot lauksaimniecības arteļus “Komunisma ceļš” un “Boļševiks”, izveidoja kolhozu ”Komunisma ceļš”. 1976. gadā kolhozs tika apvienots ar  padomju saimniecību “Aloja”. 1989. gadā no padomju saimniecības “Aloja” atdalījās paju sabiedrība “Ungurpils”, kas darbojās līdz 1994. gada februārim.

Ungurpilī atrodas Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmums SIA “Aloja-Starkelsen”, kas dibināts 1991. gadā. Uzņēmums izveidots uz 1937. gadā dibinātā Latvijas Lauksaimniecības kameras kopsabiedrības spirta ražošanas uzņēmuma bāzes. SIA “Aloja-Starkelsen” šo gadu laikā kļuva par lielāko kartupeļu cietes ražotāju Baltijas valstīs, kā arī par vienu no lielākajiem bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājiem pasaulē. Uzņēmumā tiek ražoti arī sausie deserti un pārtikas piedevas, arvien vairāk attīstot un paplašinot bioloģisko produktu līniju. Līdzās pašu ražotajiem produktiem SIA “Aloja-Starkelsen” Baltijas valstīs izplata vairāku Eiropas vadošo pārtikas piedevu ražotāju produktus – želatīnu, olu pulveri, pektīnus un citus.

Otrs lielākais uzņēmums ir SIA “Tēraudiņi”, kas izveidots 1994. gadā. Uzņēmums apsaimnieko vairāk nekā 1334 ha lielu lauksaimniecības zemes platību, iegūst augstas graudaugu, kartupeļu un citu kultūru ražas, kā arī šķiro un taro kartupeļus.

Bioloģiskajā saimniecībā un ražotnē “Lielkalni” kopš 2006. gada 2 ha platībā aug dažādi mazāk pazīstami veselību stiprinoši ogulāji un tējaugi, piemēram, zelta jāņogas, aktinīdijas, sausserži, plūškoki, irbenes, kizils, ehinācijas, pūķgalves un citi. No iegūtajām ogām tiek gatavoti sīrupi, želejas, ievārījumi, marmelādes, kaltētas tējas, vitaminizēti dzērieni.

Ungurpilī darbojas pārtikas veikals.

Ungurpils pagasta Sīpolos muižas retnieka Jēkaba Krogzema ģimenē 1850. gada 18. septembrī piedzima dzejnieks Auseklis. 1907. gadā Mieskinos piedzima astronomijas un kodolfizikas profesors Ernests Ābele.

Ungurpils dzirnavu ezera krastā ar biedrības “Ungurpils ezera saimnieks” gādību 2017. gadā atklāja ratiņtrasi – dabas zinību klasi. Jaunais vides objekts – koka trase ar izzinošajām platformām – stiepjas 345 metru garumā gar Ungurpils ezeru. Katrā platformā uzstādīts informatīvs stends, kur iespējams smelties zināšanas par Ungurpils vēsturi, Dzirnavezeru, parka kokiem un krūmiem. Koka laipas galā ikviens var pārbaudīt savas zināšanas, ko uzkrājis trases garumā.

Uzņēmējdarbības centrs – bibliotēka “SALA” – atklāts 2016. gada oktobrī. Ēkā izvietota moderna bibliotēka, semināru telpas, attālinātās darbavietas un plaša konferenču zāle, kā arī pieejamas ekskursijas.

Dzirnavas sākumā piederēja Ungurpils muižai. Celšanas gads nav zināms, bet 1798. gadā izdotajā Valmieras apriņķa kartē tās jau atzīmētas kopā ar dzirnavu ezeru un peldošajām salām. Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, dzirnavas tika nacionalizētas. Tuvojoties frontei, 1944. gada 23. septembrī vācu spridzinātāju komanda dzirnavas kopā ar lielu daudzumu labības un vilnas nodedzināja. Pēc kara, 1946. gadā, dzirnavas tika atjaunotas, ievietojot malšanas ierīces un inventāru no citām atstātām dzirnavām. Tās piederēja Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombinātam. Ap 1960. gadu dzirnavu darbība tika izbeigta.

Dzirnavezers ievērojams ar peldošajām salām, kuru izcelšanās izskaidrojama ar kūdras masīvu pacelšanos no applūdinātās upes gultnes. Var arī pieļaut, ka salas bija ezera piekrastes joslai atrauti fragmenti. Ir pieejama informācija, ka 1972. gadā bija 12 salas, bet tās pamazām pieaugušas pie krastiem. Mūsdienās, vēja dzītas, pārvietojas tikai trīs salas. Uz salām aug sūnas, dzērvenāji, melnalkšņi, bērzi, kārkli, krūkļi, velna rutki, vilkvālītes, puplakši, papardes, baldriāni, bebru kārkli un citi augi. Ezerā satopami dažādi ūdensaugi: cirvenes, ežgalvītes, peldošās un spožās glīvenes, baltās ūdensrozes, dzeltenās lēpes, kā arī retāk sastopamie elši. Uz lielākās salas atklāta viena no Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta zināmajām aizsargājamo orhideju – trejdaivu koraļļsaknes – atradnēm. Ezerā mājo līdakas, līņi, plauži, asari, karūsas, mailītes, auslejas, bārdainie akmeņgrauži, vēdzeles un raudas, kā arī ligzdo pīles. 2004. gada vasarā ezera dienvidu krastā tika iekārtota atpūtas vieta ar 35 m garu pludmali un diviem pludmales volejbola laukumiem.