Dzirnavas sākumā piederēja Ungurpils muižai. Celšanas gads nav zināms, bet 1798. gadā izdotajā Valmieras apriņķa kartē tās jau atzīmētas kopā ar dzirnavu ezeru un peldošajām salām. Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, dzirnavas tika nacionalizētas. Tuvojoties frontei, 1944. gada 23. septembrī vācu spridzinātāju komanda dzirnavas kopā ar lielu daudzumu labības un vilnas nodedzināja. Pēc kara, 1946. gadā, dzirnavas tika atjaunotas, ievietojot malšanas ierīces un inventāru no citām atstātām dzirnavām. Tās piederēja Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombinātam. Ap 1960. gadu dzirnavu darbība tika izbeigta.
Dzirnavezers ievērojams ar peldošajām salām, kuru izcelšanās izskaidrojama ar kūdras masīvu pacelšanos no applūdinātās upes gultnes. Var arī pieļaut, ka salas bija ezera piekrastes joslai atrauti fragmenti. Ir pieejama informācija, ka 1972. gadā bija 12 salas, bet tās pamazām pieaugušas pie krastiem. Mūsdienās, vēja dzītas, pārvietojas tikai trīs salas. Uz salām aug sūnas, dzērvenāji, melnalkšņi, bērzi, kārkli, krūkļi, velna rutki, vilkvālītes, puplakši, papardes, baldriāni, bebru kārkli un citi augi. Ezerā satopami dažādi ūdensaugi: cirvenes, ežgalvītes, peldošās un spožās glīvenes, baltās ūdensrozes, dzeltenās lēpes, kā arī retāk sastopamie elši. Uz lielākās salas atklāta viena no Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta zināmajām aizsargājamo orhideju – trejdaivu koraļļsaknes – atradnēm. Ezerā mājo līdakas, līņi, plauži, asari, karūsas, mailītes, auslejas, bārdainie akmeņgrauži, vēdzeles un raudas, kā arī ligzdo pīles. 2004. gada vasarā ezera dienvidu krastā tika iekārtota atpūtas vieta ar 35 m garu pludmali un diviem pludmales volejbola laukumiem.