Alojas pagasts atrodas Ziemeļvidzemē, Limbažu novadā. Tas robežojas ar Pāles, Salacgrīvas, Staiceles, Braslavas un Brīvzemnieku pagastu, kā arī ar Valmieras novada Skaņkalnes pagastu. Attālums līdz novada centram Limbažu pilsētai ir 32 km. Pagasta platība ir 178,78 km². Pagasta centrs ir Aloja. Lielākā un blīvāk apdzīvotā vieta ir Ungurpils. Pagastā 2021. gadā dzīvoja 776 cilvēki. Iedzīvotāju skaitam pagastā ir tendence samazināties.

Avots: Centrāla statistikas pārvalde.

Pagastu šķēršo reģionālās nozīmes ceļi Ainaži–Matīši (P15) un Limbaži–Aloja (P13). Sabiedriskais transports kursē virzienā Ainaži–Limbaži–Rīga, Ainaži–Valmiera–Cēsis, Valmiera–Salacgrīva, Salacgrīva–Valmiera, Limbaži–Aloja–Staicele–Vīķi.

Alojā atrodas pasts, kā arī pagastā tiek nodrošināti mobilie sakari un interneta pārklājums.

Pagasta līdzeno reljefu nosaka pamatiežu raksturs, novietojums Viduslatvijas zemienes Metsepoles līdzenumā un Tālavas zemienes Burtnieku līdzenumā. Robežjoslā no ziemeļiem uz dienvidiem stiepjas Alojas–Puikules valnis, uz ziemeļrietumiem – Ungurpils valnis un subglaciālā gultne. Pamatieži, ko veido vidusdevona Burtnieku svītas sarkanie smilšakmeņi un māli, atrodas 2–40 m dziļumā, bet vietām tie atsedzas Joglas un Īģes krastos, piemēram, no Krogzemjiem līdz ietekai Salacā. Ģeoloģiskais urbums, kas izdarīts Alojā saistībā ar ūdenstorņa celtniecību, rāda, ka līdz 38 m dziļumam sastopama kvartāra nogulu sega – sarkans smilšmāls ar pelēkas mālsmilts un sarkanā māla starpkārtām, grants un oļu piejaukumu.

Lielākie morēnu pauguri atradās starp Īģi un Soģupi – Kangarkalns un Ūpšu kalniņš. Kangarkalns bija apmēram 1 km garš, 0,5 km plats un ap 15 m augsts ledāja sabīdīts paugurs. Ziemeļu puse bija stāvāka, pārējās nogāzes – lēzenākas. Kangarkalns bija apaudzis ar eglēm, to veidoja dzeltenās smilts, kā arī grants nogulas. Ūpšu kalniņa garums bija ap 150 m, nogāzes stāvas. Kangarkalns tika norakts 20. gs. 70. gadu vidū, granti izmantojot Aloja–Limbaži ceļa būvē un dzelzceļa viadukta uzbēruma celtniecībā. Atjaunojot dzelzceļa uzbērumu, tika norakts arī Ūpšu kalniņš. Līdzīgi bija arī ar mazāko no reljefa paaugstinājumiem – teikās pieminēto Soģkalniņu jeb Karātavu kalniņu, kurš atradās netālu no Alojas austrumu virzienā un tika norakts, iztaisnojot veco ceļu uz Valmieru, kā arī būvējot Soģupes tilta uzbērumu. Reljefs pārveidojās cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā, piemēram, Kangarkalna vietā izveidots karjers, kurš rekultivēts un apstādīts ar meža jaunaudzi. Karjerā pie Stābeģu Jaunzemjiem ierīkota mototrase, bet Bokardu apkārtnē grantsbedres piepildījis ūdens.

Alojas novada galvenās dabas bagātības ir lauksiamniecības zemes, meži un celtniecības materiāli, galvenokārt grants un smilts. Alojas pagasts atrodas Salacas upes baseinā, ūdensšķirtnē starp Salacas kreisā krasta pietekām Īģi, Joglu un Korģi. Pagastā lielākā ūdenskrātuve ir Ungurpils dzirnavezers. Lielāki vai mazāki purvi ir neatņemama Alojas lauku teritorijas ainavas sastāvdaļa, piemēram, Zaķu purvs un Dzērves purvs. To veidošanos veicināja līdzenais reljefs ar vāju virszemes noteci. Nereti purvi nosaukti tuvumā esošo māju vārdā.

Pagastā galvenā saimnieciskā darbība saistīta ar kokapstrādi, lauksaimniecību un pārtikas produktu ražošanu. Meži aizņem gandrīz 21 % no pagasta teritorijas (5484,90 ha), bet lauksaimniecības zemes – 12038,40 ha. Darbojas 66 zemnieku saimniecības. Vadošās nozares: augkopība (kvieši, rudzi, rapsis, griķu, kartupeļi), lopkopība, mežizstrāde. Alojas pagasta Ungurpilī atrodas Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmums SIA “Aloja-Starkelsen”, kas ir lielākais kartupeļu cietes ražotājs Baltijas valstīs. Alojas pagstā ir attīstīta zemeņu audzēšana (z/s “Urdzēni”, z/s “Brasliņas”, SIA “Kekor”), kā arī biškopība (z/s “Krogdambji”). Z/s “Šita&ke” audzē šitake sēnes, piedāvā svaigas un kaltētas sēnes, sēņu tēju, sēņu pulveri u. c. produktus. Ar kazkopību no 2014. gada nodarbojas z/s “Strēlnieki”, ražo kazas sierus, kefīru, saldās siera bumbas, saldējumu, jogurtu u. c. produktus. Lielākais kokapstrādes uzņēmums pagastā ir SIA “Miks D”, kas piedāvā apaļkoku iepirkšanu un zāģmateriālu sagatvošanas pakalpojumus.

Alojas apkārtne bija apdzīvota jaunākajā akmens laikmetā. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka te mita somugru ciltis gan jaunākajā akmens laikmetā, gan bronzas laikmetā. To pierāda akmens krāvumu, akmens šķirsta, smilšu uzkalniņu kapi ar akmens gredzenu uzkalniņa pakājē, kapi ar akmens klāstu un līdzenie akmens krāvumu kapi, kas bija raksturīgi igauņu un lībiešu ciltīm, kā arī Alojas un Ungurpils apkārtnē atrastie akmens cirvji pie Pļaviņu, Elbretu, Nikšu, Šķepastu mājām, pie Buktēm, Porzu apkārtnē un Ungurpilī. Čukuru māju robežās nelielā uzkalniņā atrasti divi gludināti akmens cirvji, kas attiecas uz jaunāko akmens laikmetu. Labi apdarināts taisnmuguras akmens kara cirvis 1964. gadā atrasts pie Jaunzemnieku mājām uz ziemeļrietumiem no Alojas. Uz Zemgaļu māju zemes atrasts pirmo zemkopju darba rīks – akmens kaplis.

Alojas pagasts tika izveidots kādreizējā Ungurpils pagasta vietā, pievienojot daļu zemju no Puikules pagasta un kādreizējā Stakenbergu pagasta. Gan 1924. gadā, gan 1925. gadā vairākās Ungurpils pagasta padomes un valdes sēdēs izskanēja jautājums par pagasta nosaukuma maiņu. Arhīva dokumnentos var lasīt, ka viedokļi par nosaukumu bija dažādi. Vieni vēlējās, lai pagastu sauc dzejnieka Ausekļa vārdā, jo gan Alojā, gan Ungurpilī ir vietas, kas saistās ar dzejnieka dzīvi. Citi, vēlējās, lai saglabā iepriekšējo Ungurpils nosaukumu, bet vēl bija iebildumi, ka Aloja neder pagasta nosaukumam, jo asociējas ar alošanos. Neskatoties uz viedokļu atšķirībām, 1925. gada 1. septembrī Ungurpils pagastu pārdēvēja par Alojas pagastu.

Līdz 20. gs. 30. gadu vidum  Alojas  pagastā  satiksmei kalpoja tikai  lielāki  vai  mazāki  zemes  ceļi  un  zirgu  pajūgi.  20. gs. 30. gados satiksmi sāka uzturēt  autobuss  maršrutos  Limbaži–Aloja, Valmiera–Aloja–Staicele. Vislielākā  nozīme  ir  Rīgas–Rūjienas  dzelzceļa  līnijas  izbūvei.  Būvdarbi sākās 1934. gadā, bet 1936. gada oktobrī alojieši svinīgi sagaidīja pirmā vilciena  pienākšanu Alojā.

Pēc Otrā pasaules kara ar Alojas pagasta Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas 1945. gada 25. marta lēmumu Alojas pagastā tika nodibinātas Alojas, Ezeru un Īģes ciemu padomes. Pēc padomju okupācijas varas īstenotās apriņķu likvidācijas un 1949. gada reformas īstenošanas tika izveidots Alojas rajons ar Alojas pagastu, bet 1956. gada decembrī Alojas rajons tika likvidēts un tā teritorija iekļauta Limbažu rajona sastāvā. 1954. gadā Alojas ciems tika pievienots Ezeru ciemam, kurš likvidēts 1957. gadā un pievienots Alojas strādnieku ciematam, bet 1977. gadā Alojas ciemam pievienota daļa Brīvzemnieku un Braslavas ciema teritorijas, savukārt daļa no Alojas ciema – Staiceles ciemam.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un rajonu likvidēšanas 2009. gadā tika izveidots Alojas novads, kurā ietilpa Alojas pilsēta kā novada centrs un Alojas pagasts. 2021. gada 1. jūlijā Alojas novads tika likvidēts, Alojas pagastu iekļaujot Limbažu novadā.

Alojas apagasta teritorijā ir zināmas vairākas senkapu vietas:

• teikās minētais Velna klēpis pie Ezerkalnu mājām Ungurpils ezera ziemeļu krastā. Ar bērziem apaugušā uzkalniņa diametrs – 18 m, augstums 2–2,5 m. No akmens vaiņaga, kas ietvēris smilšu uzkalniņa kapus, saglabājušies tikai daži akmeņi;
• akmens krāvuma šķirsta kapi “Velna klēpis” jeb Baižkalniņš pie Buktēm. Tas atradās līdzenā laukā un bija labi saredzams, jo diametrs pie pamatnes bija 18 m, augstums 1,2–1,5 metri, veikti arheoloģiskie izrakumi 1981. gadā. Ekspedīcijas laikā kapi tika norakti, atrastas trīs seno cilvēku mirstīgās atliekas;
• dzelzs laikmetam tipiskas akmens krāvumu kapu atliekas vietējais novadpētnieks un skolotājs Antons Galeviuss savulaik konstatēja Alojas tuvumā uz Lukstiņu mājas zemes, Ošos un Kalnciemos, Marinmuižas lazdu kalniņā pie Stābeģiem un pie Sūbriem. Akmens krāvumu kaps pie Ošiem izpostīts nezināšanas dēļ, un akmeņi izmantoti ēku celtniecībā.

Alojas pagasta ziemeļu daļā virs Īģes pietekas Spaļupītes labā krasta nogāzes, uz dienvidrietumiem no Dzērves purva un uz dienvidiem no meža ceļa Dzērves–Kaljurķini atrodas lielākais laukakmens Vidzemē – Jaunjurķinu dižakmens. Tas atrodas Jaunjurķinu māju zemē netālu no Vecjurķinu mājas. Tas ir kālija laukšpata granītgneiss, vidēji lielkristālisks, pabāli rozā, apdēdējis. Akmens rietumu galā ir nošķelts. Virs zemes paceļas 1,8–2 m. Atrodas mežonīgā meža un vējgāzes ainavā.

Izglītības sākums Alojas pagastā saistīts ar 18. gs. sākumu. Draudzes skola darbojās laika posmā no 1736. gadam līdz 1916. gadam. No 1918. gada rudens bijušajās draudzes skolas telpās darbu sāka Alojas II pakāpes pamatskola ar 5. un 6. klasi.

Līdz 1926. gada pavasarim Alojas pagastā bija četras I pakāpes pamatskolas:

1. Cerības I pakāpes pamatskola pie pareizticīgo mācītāja mājas tagadējos Priesteros bijušās pareizticīgo draudzes skolas telpā;
2. Urgas I pakāpes pamatskola Urdzēnos;
3. Stakenbergu I pakāpes  pamatskola (līdz 1921. gadam 3 klases);
4. Ungurpils I pakāpes pamatskola Kaķīšos.

1926. gada vasarā beidza pastāvēt Alojas II pakāpes pamatskola un Ungurpils I pakāpes pamatskola, Ungurpils muižas centrā tika atvērta Alojas pagasta Ungurpils 6 klašu pamatskola, darbojās līdz 1940. gadam. 1940. gadā atvēra 7. klasi un skolu pārdēvēja par Alojas nepilno vidusskolu (līdz 1949. gadama). No 1949. gada līdz 1972. gadam pastāvēja Ezeru septiņgadīgā pamatskola.

No 1928. gada līdz 1942. gadam darbojās Alojas pagasta Ausekļa I pakāpes pamatskola un Urgas I pakāpes pamatskola. 1942. gadā skolā atvēra 5. klasi un tā pārtapa par Alojas pagasta 5 klašu pamatskolu. Skolas nosaukumā pazuda arī Ausekļa vārds, bet pēc gada skolu pārdēvēja par Alojas pagasta Ausekļa pamatskolu. No 1944. gada līdz 1951. gadam pastāvēja Alojas Ausekļa septiņgadīgā skola, bet 1951. gadā atvēra 8. klasi un līdz ar to izveidoja Alojas Ausekļa vidusskolu. Kopš 1928. gada skola Alojā nes dzejnieka Ausekļa vārdu.

Mūsdienās pagastā darbojas Alojas Ausekļa vidusskola un Alojas Mūzikas un mākslas skola.

Alojas pagasta Vecdreimaņu mājās 1941. gada 19. maijā dzimis ērģelnieks, pedagogs un kordiriģents Indriķis Zīle. Nikšu mājas ir dzimtā puse inženierim un elektriķim Jānim Lamsteram, kurš bija vācu firmas Siemens pārstāvniecības Latvijā tehniskais direktors un sekmēja labvēlīgus priekšnoteikumus Rīgas radio rūpnīcas izveidošanai. Alojas pagastā Ziemeļu mājās aizritēja gleznotāja un grafiķa Arvīda Galeviusa bērnība, bet Alojas Ausekļa I pakāpes pamatskolā un Ungurpils 6 klašu pamatskolā A. Galeviuss ieguva pirmo izglītību

Alojas Novadpētniecības centrs piedāvā ekskursiju “Alojas garšas”, kas ietver z/s “Strēlnieki”, “Krogdambji”, “Lielkalni” un “Šita&ke” apmeklējumu, kura laikā ir iespēja iepazīties ar saimniecību darbu, degustēt un iegādāties saimniecībās ražoto produkciju. Minētajās saimniecībās var pieteikt arī individuālas ekskursijas.