Aloja atrodas 120 km attālumā no galvaspilsētas Rīgas un 32 km kilometru attālumā no novada centra – Limbažu pilsētas. Tuvākā dzelzceļa stacija ir 45 km attālumā Valmierā. Pilsētas statuss pieškirts 1992. gada 30. janvārī, un tās teritorijas platība ir 2,66 km². Pilsētas iedzīvotāju skaits 2021. gadā – 1111.

Kopš 1998. gada Alojas pilsētai ir savs ģerbonis un pilsētas karogs. Gan karogam, gan arī ģerboņa vairogam ir horizontāls dalījums, abus laukus savieno skujveida josla, kas simbolizē apkārtnes bagātības – mežus. Augšpusē uz sudraba fona attēlotas divas zaļas liepas lapas, bet apakšējā daļā uz zaļa fona attēlota viena sudraba liepas lapa. Izplatītākais koks Alojā ir liepa.

Vietvārds Aloja, iespējams, atvasināts no senā nosaukuma Ale, kas bija sens lībiešu un latgaļu apdzīvoto zemju robežciems. Rīgas arhibīskapijā ietilpa 12 lieli Tālavas ciemi, un vienu no tiem pie līvu Metsepoles robežas sauca par Ali, tagadējo Aloju.

Vēstures avotos Alojas miests pirmo reizi minēts 1449. gadā. Tas izveidojies uz Ungurpils muižas zemes. Tikai 20. gs. sākumā Aloja sāka attīstīties, kad Ungurpils muiža un Alojas evaņģēliski luteriskās baznīcas konvents sāka rentēt gruntsgabalus privātā lietošanā. Sākās apbūve Valmieras–Ainažu ceļa posmā Allendorfas (līdz Pirmajam pasaules karam lietots nosaukums) miesta robežās. Pirmie nami vēsturiskajā centrā blakus evaņģēliski luteriskajai baznīcai un krogus ēkai bija Ešmita nams (1898) ar veikalu un dzīvojamo māju, Zariņa beķereja (ap 1900. gadu), kur no 1919. gada līdz 1981. gadam atradās pasta un telegrāfa centrāle, bet no 1996. gada atrodas pilsētas bibliotēka, Aptiekas māja (ap 1903. gadu), kurā kādreiz atradās degvīna tirgotava, bet vēlāk iekārtoja aptieku un aptiekas pārvaldnieka dzīvokli. Līdz 1925. gadam Aloja veidojās kā Ungurpils pagasta centrs.

Līdz Pirmajam pasaules karam Alojā bija 26 nami. Jūras ielā tika uzcelts Biedrību nams (1910) un koppienotava (1913). 1927. gadā Alojā bija 54 mājas, bet 1937. gadā – jau 85 mājas ar 539 iedzīvotājiem.

Kopš 20. gs. sākuma, pateicoties biedrību darbībai, bija aktīva saviesīgā dzīve. Līdz Pirmajam pasaules karam darbojās septiņas biedrības. Lielākais biedru skaits bija Krājaizdevu sabiedrībai (1911. gadā – 228 biedri) un Lauksaimnieku biedrībai (1911. gadā – 119 biedri). 1927. gadā Alojā darbojas 17 biedrības, t. sk. Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Alojas nodaļa (dibināta 1921. gadā). Lielākās bija Alojas savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrība (200 biedri) un Alojas Patērētāju biedrība (350 biedri). Pēc lauksaimnieku biedrības ierosinājuma 1910. gadā tika uzcelts Biedrību nams, bet 1933. gadā tika dibināta Alojas draudzes Brīvības cīnītāju pieminekļa biedrība. Pateicoties tās organizētajām teātra izrādēm un koncertiem, kuru laikā vāca ziedojumus, kā arī biedrību, pagasta valdes un turīgāko apkārtnes saimnieku ziedojumiem, 1937. gadā tika noslēgts līgums ar tēlnieku Kārli Zāli par pieminekļa izgatavošanu alojiešiem, kas cīnījušies par neatkarīgu un brīvu Latviju.

20. gs. 20. gados nozīmīgākie uzņēmumi Alojā bija Teņa Rudzīša kokapstrādes darbnīca, kas nodarbojās ar būvgaldniecību, ražoja mēbeles, aušanas mašīnas un vienpaminu stelles, kā arī Alojas piensaimnieku biedrībai piederošā koppienotava, kas 1927. gadā pārstrādāja 2,5 miljonus kilogramu piena, bet 1935. gadā Latvijas lauksaimniecības kamera pēc vairākkārtējām sviesta kvalitātes pārbaudēm Alojas piensaimniekiem piešķīra 1. vietu (no 139 paraugiem). 1919. gadā tika izveidota Alojas–Urgas elektrības akciju sabiedrība un elektrību ražoja Urgas dzirnavas. 1920. gada 18. novembrī Alojā tika atklāta elektriskā apgaismošana. Aloja elektrību saņēma no T. Rudzīša galdniecības elektrodzinēja no 1931. līdz 1939. gadam, kad tika ierīkota elektrolīnija, kas enerģiju piegādāja no Ķeguma hidroelektrostacijas (HES).

1929. gadā Alojā sākās ielu bruģēšana. 20. gs. 30. gados darbojās arī zārku un mēbeļu darbnīca, foto darbnīca, gaļas un desu tirgotava, mehāniskā darbnīca, kas laboja dažādas lauksaimniecības mašīnas, grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, pirmās šķiras restorāns, kā arī ādu ģērētava.

Alojā jau kopš 1919. gada bija pasta un telegrāfa centrāle, bet 20. gs. 30. gados bija arī telefonu centrāle.

Pēc padomju okupācijas varas īstenotās apriņķu likvidācijas un 1949. gada reformas īstenošanas izveidojās Alojas rajons ar Aloju kā strādnieku ciematu, bet 1956. gada decembrī tika likvidēts Alojas rajons un tā teritorija iekļauta Limbažu rajona sastāvā. 1961. gadā Alojas strādnieku ciemats tika pārdēvēts par pilsētciematu. No 1962. gada decembra līdz 1967. gada janvārim Aloja bija iekļauta Valmieras rajonā. No 1967. gada līdz pat novada izveidei 2009. gadā Aloja bija apdzīvota vieta Limbažu rajonā. Pilsētas stausu Aloja ieguva 1992. gada 30. janvārī.

Alojā nav lielu ražotņu un uzņēmumu. Vēsturiski Alojas apbūve ir veidojusies uz privātiem gruntsgabaliem ar nelieliem privātiem uzņēmumiem (veikali, darbnīcas). Mūsdienās lielākais uzņēmums ir SIA “EEMR transport”, kas piedāvā vietējos un starptautiskos kravu pārvadājumus. Nodarbojas ar piena iepirkšanu, pārdošanu un pārvadāšanu, kā arī bioloģiskā piena iepirkšanu un pārvadāšanu. Uzņēmumam ir arī otrs darbības virziens – gleznu konservācija un restaurācija.

Pilsētā nodarbinātie iedzīvotāji strādā pašvaldībā, tās uzņēmumos un iestādēs, vietējos tirdzniecības un pakalpojumu sniedzēju uzņēmumos, izglītības iestādēs, kā arī ārpus pilsētas teritorijas esošajās saimniecībās un uzņēmumos. 

Aktīvi darbojas Alojas mednieku klubs. 

Alojas pilsētā galvenie uzņēmējdarbības veidi ir mazumtirdzniecība (veikals “Lats”, veikals “Mini TOP”, saimniecības un būvmaterialu veikals SIA “Madara 93”, autodetaļu veikals “Piespēle”, kancelejas preču un sadzīves tehnikas veikals “Ēra”, ziedu veikals “Flora”), ēdināšana (kafejnīcas “Nina S” un “Mieriņš”, kā arī uzņēmums “Malkas krāsnī cepta pica Alojā”), medikamentu tirdzmiecība (“Mēness aptieka”), veterinārais serviss (SIA “Būsi vesels”), kokapstrāde (SIA “Alewood”), šūšanas pakalpojumi (salons “Telpa”), dārzeņu un ziedu audzēšana un pārdošana (IK “M. Oinaskovs”).

Uz Aloju var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu – starppilsētu autobusu, ko nodrošina a/s “Cata” maršrutā Rīga–Limbaži–Ainaži. Autobuss brauc pa ceļu A2 (Vidzemes šoseja), kas ir augstākās kategorijas autoceļš, bet līdz Raganai turpinās pa ceļu A3 (Valmieras šoseja), no Raganas – pa vietējas nozīmes ceļu (P9) cauri novada centram Limbažiem. Pa vietējas nozīmes ceļiem, izmantojot gan  sabiedrisko transportu, gan personīgo auto, Alojā var nokļūt arī maršrutā Ainaži–Matīši (P15), Valmiera–Matīši–Ainaži (P16) vai Limbaži–Aloja (P13).

Alojas pasta nodaļā var saņem VAS “Latvijas pasts” pakalpojumus. Pie veikala “Mini TOP” darbojas uzņēmuma “Omniva” pakomāts.

Par veselības aprūpi gādā divas ģimenes ārstu prakses, sociālās aprūpes centrs, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības punkts. 

Alojā ir vairākas izglītības iestādes – pirmsskolas izglītības iestāde “Auseklītis” (kopš 1952. gada), Alojas Ausekļa vidusskola (kopš 1951. gada) un Alojas Mūzikas un mākslas skola (kopš 1995. gada)

Alojā ir kultūras nams, kurā darbojas vairāki pašdarbības kolektīvi: jauktais koris “Ale”, skolēnu deju kolektīvs “Avotiņš”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Sānsolis” un senioru deju kolektīvs “Rasa”. Alojā ir Novadpētniecības centrs (2000), Alojas pilsētas bibliotēka (1923).

Sportiskās aktivitātes Alojā nodrošina Sporta halle (2009) un tai blakus esošais futbola laukums, divi pludmales volejbola laukumi, kā arī basketbola laukumus. Halli var izmantot nometņu, izglītojošu un sporta pasākumu organizēšanai. Hallē ir trenažieru zāle. Aktīvi darbojas galda tenisa klubs “Aloja”. 

Alojas Novadpētniecības centrs piedāvā gida pavadībā iepazīt Alojas kultūrvēsturisko taku, kas atklāj nozīmīgākos kultūras un vēstures objektus. Informāciju var saņemt Alojas pilsētas bibliotēkā un Novadpētniecības centrā. Tūristu izmitināšanas pakalpojumus sniedz SIA “Mieriņš”, bet SIA “Upeslaivas.lv” piedāvā laivu un laivošanai nepieciešamā aprīkojuma nomu. 

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir Alojas evaņģēliski luteriskā baznīca, kura celta laikā no 1774. līdz 1776. gadam un ir trešā baznīcas ēka. Kā nacionālais kultūras mantojums atzītas baznīcas ērģeles, kancele un altāris. Savdabīgas ir ērģeles, kuras baznīcā uzstādītas 1856. gadā. Tās būvēja Liepājas ērģeļmeistars Kārlis Hermanis. 1904. gadā latviešu ērģeļu būvētājs no Jēkabpils Mārtiņš Krēsliņš vienmanuāļa ērģeles paplašināja, bet 1971. gadā ērģeles pārkārtoja uz elektriskajām plēšām.

Ievērības cienīgs ir K. Zāles piemineklis alojiešiem, kuri cīnījušies par Latvijas valsts neatkarību un brīvību. Piemineklis tika izagatavots 1939. gadā par alojiešu saziedotiem līdzekļiem, bet dažādu sakritību pēc Alojā netika uzstādīts. Pēc Otrā pasaules kara ar Liepājas rajona izpildkomitejas lēmumu 1948. gadā tas nonāca Priekulē, Brāļu kapos padomju karavīriem. Nejaušības pēc Priekules Brāļu kapu rekonstrukcijas laikā 1975. gadā piemineklis tika pārvests uz Medzi. 2018. gada decembrī piemineklis no Medzes tika pārvests uz Aloju.

Kristus piedzimšanas pareizticīgo koka baznīca tika uzcelta un iesvētīta 1848. gada 24. oktobrī. Tās vietā 1894.–1895. gadā bizantiešu stilā no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem pēc arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta uzbūvēja tagadējo dievnamu.

Īpatnējas formas celtne ar savdabīgu arhitektūru ir nams Jūras ielā, t. s. Aptiekas māja. Ēkas celtniecībā izmantoti baroka stila elementi – četrslīpu jumts ar trīs lukarnām, bet jumta slīpnē veidotas izbūves ar logu. Tai ir pusmetru augsti virspamati, bagātīgs lineārais ritms un pildrežģu konstrukcija, kas izmantota ēkas otrajā stāvā. Baroka stilam atbilst arī logu izkārtojums augšupejošā virzībā, ko pastiprina atšķirīgie logu izmēri abos stāvos.

Alojas Ausekļa vidusskolas pagalmā 1973. gadā uzstādīja tēlnieces Martas Langes 1967. gadā darināto dzejnieka Ausekļa granīta krūšutēlu.