Nosaukums senkapiem dots 20. gs. sākumā pēc tobrīd tuvumā esošajām Gailīšu mājām.

Īles Gailīšu senkapus pirmo reizi uzmērīja un aprakstīja Arvīds Gusārs Pieminekļu valdes rīkotas apzināšanas laikā 10.07.1930., mežā pie Gailīšu mājām konstatējot divus kapu uzkalniņus. Apkārtnes iedzīvotājiem arheoloģiskā vieta, kas dēvēta par Kapu mežu, bija labi pazīstama arī senāk. A. Gusārs pierakstījis ziņas par agrākos laikos šeit izraktiem dažādiem dzelzs ieročiem. Kopumā uzkalniņi novērtēti kā labi saglabājušies, taču, ņemot vērā Gailīšu māju saimnieka plānoto saimniecisko darbību senkapu teritorijā, A. Gusārs pēc apzināšanas ekspedīcijas Pieminekļu valdei ziņoja, ka Gailīšu senkapi būtu steidzami izpētāmi.

Arheoloģiskie izrakumi Īles Gailīšu senkapos tika organizēti 08.1930. Rīgā notiekošā Otrā Baltijas arheoloģijas kongresa ietvaros, kā izrakumu veicēju uzaicinot igauņu arheologu Harri Mooru (Harri Moora). 1930. gadā H. Moora vadībā tika izpētīts I un II Īles Gailīšu uzkalniņš, kā arī aptuveni viena ceturtdaļa Kapu mežā atklātā III uzkalniņa. III uzkalniņa izpēti pabeidza arheologs Rauls Šnore 08.1934. R. Šnore arī pierakstījis ziņas par iespējamu saimnieciskās darbības rezultātā sapostītu ceturto uzkalniņu senkapos. Vēlākos laikos vieta regulāri apsekota, lai uzraudzītu tās saglabātības stāvokli.

Īles Gailīšu senkapu trīs (iespējams, četri) uzkalniņi bija situēti aptuveni 12 m augstā un 350 x 250 m lielā Gailīškalna dienvidu pusē, ap 3,5–4 km uz austrumiem no Lielauces ezera. Uzkalniņu caurmērs sasniedza 12–20 m, bet augstums – 1–1,2 m. Viens no otra tie bija izvietoti aptuveni 10–100 m attālumā. Īles Gailīšu senkapos atklātās liecības kopumā atbilst agrā dzelzs laikmeta un vidējā dzelzs laikmeta sākuma kapu uzkalniņu ar akmeņu riņķi apbedīšanas tradīcijām. Taču, neskatoties uz senkapu sākotnēji šķietami labo saglabātības stāvokli, izpētes laikā atklājās arī dažāda apmēra postījumi. Mazāk skarts bija I un III uzkalniņš, bet II uzkalniņā sākotnējie apbedījumi bija gandrīz pilnībā izpostīti, ierokot vēsturisko laiku kapus.

Pirms uzkalniņu izveides tiem izvēlētās vietas līdzinātas, par ko liecina līdz pat 20–25 cm iedziļinātās uzkalniņu pamatnes. Paši uzkalniņi uzbērti no neviendabīgas pelēki dzeltenas smilts ar nelielu oglīšu piejaukumu. Vairākās vietās bija izdalāmi ogļaināki laukumi, kas interpretēti kā apbedīšanas laikā veikto ugunsrituālu paliekas. Uzbērumos konstatēti arī bezripas keramikas fragmenti, dzelzs sārņi un māla apmetumu gabali. Tie varētu būt nākuši no kādas dzīvesvietas kultūrslāņa, kas izmantots uzkalniņu veidošanai, taču nav izslēgta arī šo atradumu saistība ar apbedīšanas tradīcijām. Tiek pieļauts, ka sākotnēji visus uzkalniņus pie pamatnes ietvēris akmeņu riņķis, kas postīts vēlāku laiku darbību rezultātā. I un II uzkalniņā dažādos dziļumos konstatēti vien atsevišķi lielāki akmeņi, un tikai III uzkalniņā atklātas diametrā aptuveni 17 m liela akmeņu riņķa paliekas.

Visi trīs pētītie Īles Gailīšu uzkalniņi veidojušies vairāku gadsimtu garumā, kopumā senkapos veicot apbedīšanu no 2. līdz 6. gs. I uzkalniņā tika atklāti 13 šī perioda apbedījumi, bet III – 27. Abos uzkalniņos iegūti arī šī perioda senlietu savrupatradumi, no kuriem daļa, visticamāk, piederīgi izpostītajiem kapiem. II uzkalniņā bija saglabājies vairs tikai viens agrā un vidējā dzelzs laikmeta kaps, taču par sākotnēji vairākiem apbedījumiem liecina arī šī perioda senlietu savrupatradumi. Mirušie apbedīti nededzināti, guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī dažādos virzienos. Sākotnēji tie likti uzkalniņa pamatnes līmenī un apbērti ar smilšu slāni, bet vēlāk guldīti uz jau izveidotā uzkalniņa virsmas, atkal pāri berot smilšu kārtu. Gandrīz visiem apbedītajiem līdzi dotas pārsvarā bronzas, bet arī atsevišķas dzelzs rotas: dažāda veida kaklariņķi (ar tauru, sēņveida, konu, aptītiem kāšu-cilpiņu un paresninātiem šķērsgriezumā segmentveida galiem), saktas (acusakta, profilētās saktas, šķēršusaktas, emaljēta ripassakta, simetriskās saktas), rotadatas (ripadatas, ar gredzenveida galvu, riteņgalvu, spieķadatas, ar profilētu galvu), aproces, gredzeni, piekariņi un citas. Tāpat kapos atklāti dzelzs ieroči un darbarīki (uzmavas šķēpu uzgaļi, uzmavas cirvji, kātcauruma un uzmavas kapļi, izkaptis, naži, slīmests un citi). Aptuveni līdz 5. gs. raksturīga kapa iekārtojuma sastāvdaļa bija pie mirušā galvenokārt galvgalī un kājgalī novietotie atsevišķie akmeņi. I uzkalniņā pie atsevišķiem apbedījumiem konstatētas arī koksnes paliekas, kas, visticamāk, liecina par kādu klājumu zem mirušā.

Īles Gailīšu senkapu 2.–6. gs. uzkalniņi izceļas ne vien ar ļoti daudzskaitlīgu un daudzveidīgu šī perioda senlietu klāstu, bet III uzkalniņš ir arī ar vislielāko apbedījumu skaitu visā agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu ar akmeņu riņķi izplatības areālā. Tuvākajā apkārtnē jābūt arī uzkalniņiem hronoloģiski atbilstošai dzīvesvietai, taču tā pagaidām nav atklāta.

Neskatoties uz to, ka visi Īles Gailīšu senkapos droši konstatētie uzkalniņi izpētīti, vietai ir valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Dabā joprojām nosakāmas I un II uzkalniņa vietas, kas apaugušas nelieliem kokiem un krūmājiem. Vieta ir ļoti nozīmīga Latvijas arheoloģijas kontekstā, taču, ņemot vērā dabā redzamo uzkalniņu liecību fragmentāro raksturu, tas nav potenciāls plaši apmeklējams tūrisma objekts.