Laikā, kad par Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju kļuva Juris Bartkevičs (1998–2004), kuram viena no darbības prioritātēm bija konsekventi iestudēt latviešu dramaturgu darbus, kas deva iespēju runāt par ļoti aktuālām, skatītāja ikdienā saskatāmām problēmām, Liepājas teātrī tapa viņa piektais režijas darbs – R. Blaumaņa programmisks prozas dramatizējuma iestudējums “Salna pavasarī”. Izrāde tika veidota pēc 1955. gada filmas “Salna pavasarī” (režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis) dramaturgu Jūlija Vanaga un Semjona Nagornija (Семён Григорьевич Нагорный) scenārija.
“Salna pavasarī” (2002), iestudējums
latviešu prozas dramatizējuma iestudējums, maksimālisma traģēdija pēc Rūdolfa Blaumaņa novelēm “Salna pavasarī”, “Raudupiete” un stāsta “Laimes klēpī”
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Iestudējumā dramatizētie prozas darbi
Iestudējumā izmantotā novele “Salna pavasarī” pirmoreiz publicēta žurnāla “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1898. gada 4. numurā. Novele “Raudupiete” pirmoreiz publicēta 1889. gada oktobrī laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” no 218. līdz 221. numuram. Stāsts “Laimes klēpī” ir stāsta “Ievas laime” pārstrādājums, kuru 1898. gadā R. Blaumanis bija anonīmi ievietojis Vilhelma Ferdinanda Hekera (Wilhelm Ferdinand Häcker) “Vidzemes kalenderī”. Stāsts ar jauno nosaukumu “Laimes klēpī” pirmo reizi ir publicēts laikrakstā “Vērotājs” 1903. gada 1. numurā.
Iestudējuma autori
Režisors J. Bartkevičs, dramaturgs J. Vanags un S. Nagornijs, scenogrāfs Varis Siliņš, kostīmu māksliniece Zigrīda Atāle.
Iestudējuma lomu tēlotāji
Jānis Lagzdiņš (Ernests Migla), Gunārs Borgs (Ješka muzikants), Inese Kučinska (Madara), Pauls Puriņš (Matīsiņš), Mārtiņš Lūsis (Andrs), Aina Karele, Ināra Kalnarāja (Eda), Ģirts Lukevics vai Kaspars Gods (Jānis Zemītis), Inese Jurjāne, Sigita Pļaviņa (Jevgļevska) (Ilze), Inese Caune (Liena), Anna Stūre (Maija), Jānis Kuplais (Siliņš), Anda Albuže (Siliņiete), Ivars Krastiņš (Putrāns), Mairita Lūriņa (Putrāniete), Marģers Eglinskis (Koklaps), Aivars Kalnarājs (čigāns, ārsts), Zigurds Akmentiņš (cilvēks tirgū).
Iestudējuma konteksts, kompozīcija un sižeta galvenās līnijas
20. gs. 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā Latvijas teātriem, jo īpaši ārpus Rīgas, ekonomiskās krīzes dēļ bija jācīnās par fizisko eksistenci – zāles bija pustukšas, izrādes spēlēja maz, labākie Liepājas teātra aktieri devās uz Rīgu, nebija jaunu mākslinieku papildinājuma. Šajā laikā, kad vairākus gadus Liepājā pastāvīgi nestrādāja neviens profesionāls režisors un kad repertuāra veidošana balstījās tikai uz mākslinieciskā vadītāja un viesrežisoru idejām, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs J. Bartkevičs paralēli aktiera darbam sāka iestudēt izrādes.
Iestudējums “Salna pavasarī” tika veidots trīs cēlienos (12 ainās), kuros bija trīs konkrēti attiecību/notikumu nogriežņi. Katrs jauns cēliens sākās ar jaunu izejas punktu un beidzās ar savu kulmināciju: pirmais – ar Madaras jāvārda došanu Miglam, otrais – ar Matīsiņa nāvi, bet trešais – ar pašas Madaras nāvi.
Iestudējuma sižets rāda 19. gs. beigas Latvijā. Kalpone Madara mīl kalpu Andru, bet mantas dēļ apprec veco un bagāto Mālnieku māju saimnieku Miglu. Lielas mājas saimniecības vadīšana padara Madaru skarbu, pat cietsirdīgu. Pēc vecā Miglas nāves viņa ļauj savam dēlam iet bojā, domādama, ka Matīsiņš traucē viņas laulībām ar Andru. Andrs viņai atsaka, jo jūtas pret Madaru viņam ir beigušās, viņš savu nākotni redz kopā ar Madaras māsasmeitu Lienu. Kaisles un greizsirdības mocīta, viņa ir nežēlīga pret savas māsas ģimeni, dusmās padzen viņus no mājām; viņi un Andrs dodas kopā uz pilsētu. Madara beidz dzīvi pašnāvībā.
No tēmas problemātikas aspekta prozas dramatizējums “Salna pavasarī” īpaši koncentrējās uz alkatības un lielmanības tēmu, kā arī ilgošanos un dzīšanos pēc kaut kā, dominējot vārdam “kārdinājums”. J. Bartkevičs uzskatīja, ka R. Blaumanis šīs tēmas savos darbos ir skatījis jo īpaši grodi. Kā papildu motīvs šāda iestudējamā materiāla izvēlei bija aktrišu Natālijas Grebņevas (aktrise lomu iestudējumā nenospēlēja personīgu apstākļu dēļ) un I. Kučinskas aktieriskā varēšana un motivācija viņu mākslinieciskā potenciāla izaugsmes veicināšanai. Ņemot vērā, ka režisoram izrādes centrā stingri bija izveidots Madaras-Miglas-Andra attiecību trijstūris, kura ģeometriski augstākā virsotne ir Madara, šai lomai bija nepieciešama spēcīga aktrise, jo izrāde ir nevis par dažādiem mīlestības modeļiem, bet par vienu – postošo Madaras mīlestību.
Režisors prozas dramatizējuma iestudējumu bija iecerējis kā poētisku un juteklisku nenotikušas dzīves drāmu ar impresionisma iezīmēm. Tāpēc iestudējums ar nolūku tika veidots daudz dramatiskāks nekā 1955. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtā filma “Salna pavasarī”, lai parādītu daudz dziļāku Madaras personības kritienu.
Iestudējuma izveide, scenogrāfija, kostīmi, mūzika
Izrādes veidošanas laikā J. Bartkevičam bija nosacījums – iespēju robežās stingri turēties pie prozas dramatizējuma teksta, jo īpaši ar pietāti attiecoties pret R. Blaumaņa valodu – gan izmantojot blaumaniskās vārdformas, gan sintaktiskās īpatnības.
Scenogrāfam V. Siliņam izrādē bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem – jāizveido scenogrāfija iestudējumam, kas radīts pēc prozas dramatizējuma kino scenārija. Turklāt režisora uzstādījums bija izveidot nevis reālistisku R. Blaumaņa darbos aprakstīto vidi, bet tās nosacītību – minimālisma scenogrāfiju ar akcentiem –, lai galvenā uzmanība būtu vērsta uz varoņu iekšējām sajūtām un to izmaiņām. Skatuves centrā bija ass un dzirnavu spārnu veida paceļamas koka laipas – scenogrāfiski risināts dzīves karuselis, kas, skatuvei griežoties, nomainīja ainu izspēles vietas: tirgus laukumu, deju placi, kaimiņu mājas, kāzu vietu un citas.
Kostīmu māksliniece Z. Atāle izrādes kostīmus bija veidojusi kā Vidzemes 19. gs. lauku apģērba stilizācijas – vienkāršus tērpus bez spilgtiem akcentiem.
Būtiska nozīme iestudējumā bija mūzikas partitūrai, kas kopumā veidoja skanisko izrādes varoņu iekšējo pārdzīvojumu vadmotīvu, jo mūzika bija kā emocionalitātes pastiprinājums. Viens no galvenajiem muzikālajiem motīviem – jo īpaši Madaras iekšējās pasaules atklāsmē un ilgās pēc Andra – bija Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, kas izrādes vajadzībām tika muzikāli pārveidots. Tas bija neritmisks, ar asiem pārsitieniem, disonējošs. Kā cits muzikālais materiāls tika izmantots, piemēram, Uģa Prauliņa “Pagānu gadagrāmata” (1999), Gidona Krēmera un Arvo Pērta (Arvo Pärt) “Tabula rasa” (1977), Pētera Vaska “Elēģija I” no “Koncerta angļu ragam un orķestrim” (1989) un citi.