Darbojās Dienvidslāvijas karalistes teritorijā Otrā pasaules kara laikā ģenerāļa Dragoļuba Mihailoviča (Драгољуб Михаиловић) vadībā.

19. gs. par četnikiem sauca Balkānos dzīvojošo slāvu tautu partizānu vienības, kas cīnījās pret Otomaņu Impēriju. 20. gs. sākumā tika izveidota serbu četniku jeb serbu revolucionāru organizācija (Српски Четнички Покрет), kas partizānu kara metodēm cīnījās Otomaņu Impērijas Maķedonijas un Kosovas provincēs.

Balkānu karos (1912–1913) un Pirmā pasaules kara laikā par četnikiem sauca serbu partizānus un armijas brīvprātīgos, bet starpkaru periodā – vairākas serbu armijas veterānu organizācijas Dienvidslāvijas karalistē, nozīmīgākā “Četniku asociācija brīvībai un tēvzemes godam” (Удружење четника за слободу и част отаџбине).

1941. gada pavasarī, kad Dienvidslāvijas karalisti bija okupējis Vācijas, Itālijas un Ungārijas karaspēks, no atsevišķām nekapitulējušām Dienvidslāvijas karalistes armijas vienībām un brīvprātīgajiem tika izveidota Dienvidslāvijas Tēvzemes armija (Југословенска војска у отаџбини), formālais dibināšanas datums – 13.05.1941. Tās cīnītājus neformāli sauca par četnikiem.

Lielākās četniku vienības pulkveža D. Mihailoviča vadībā pulcējās centrālajā Serbijā Ravna Gora apvidū, kur izveidojās četniku štābs. Dienvidslāvijas valdība trimdā iecēla D. Mihailoviču par Dienvidslāvijas armijas komandieri (12.1941.) un kara ministru (11.01.1942.).

Četniku mērķis bija Dienvidslāvijas monarhijas atjaunošana, etniski homogēnas Lielserbijas izveide. Vienībās dominēja serbi un melnkalnieši, bija pārstāvēti arī monarhistiski, antikomunistiski noskaņotie horvāti, slovēņi un bosnieši. Četnikus atbalstīja Serbijas Pareizticīgā baznīca. Panākumus četniki guva galvenokārt serbu un melnkalniešu apdzīvotajā teritorijā. 1943. gadā karavīru skaits četniku iregulārajās vienībās bija ap 100 tūkstošiem karavīru.

No 1941. gada rudens četniki sāka saņemt militāru palīdzību no Rietumu sabiedrotajiem, galvenokārt Lielbritānijas. Četniki izglāba 417 sabiedroto lidotājus, kas bija notriekti Dienvidslāvijas gaisa telpā Otrā pasaules kara laikā (operācija Halyard).

Lai nepieļautu serbu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanu, četniki pret okupācijas spēkiem izvēlējās pasīvu aizsardzības taktiku, izvairoties no plašām militārām sadursmēm.

Četniki īslaicīgi sadarbojās ar Dienvidslāvijas komunistu partizāniem, bet jau 11.1941. piedalījās pirmajā lielajā vācu okupācijas spēku rīkotajā militārajā operācijā pret Dienvidslāvijas komunistu partizāniem, kuri kļuva par galvenajiem četniku ienaidniekiem. Mēģinot veidot etniski tīru Serbiju, četniki īstenoja teroru pret Dienvidslāvijas musulmaņu civiliedzīvotājiem Bosnijā un horvātiem Dalmācijā. Četniki sadarbojās ar vācu atbalstīto ģenerāļa Milana Nediča (Милан Недић) Serbijas nacionālās glābšanas valdību, pārņemot valdības bruņoto spēku vadību (09.1944.).

Teherānas konferencē (1943) sabiedrotie pieņēma lēmumu pārtraukt četniku atbalstu. Pēc vienošanās starp Dienvidslāvijas komunistiem un Dienvidslāvijas karalistes trimdas valdību, Dienvidslāvijas karalis Petars II (serbu Petar II Karađorđević) 08.1944. atcēla D. Mihailoviču no Dienvidslāvijas armijas komandiera amata, viņa vietā ieceļot maršalu Josipu Brozu Tito (Josip Broz Tito; Броз Тито), tā uzticot pretošanās kustības vadību komunistiem.

Otrā pasaules kara beigās pēc izsludinātās amnestijas daļa četniku pārgāja Dienvidslāvijas komunistu armijas pusē. 04.–05.1945. atlikušās četniku vienības atkāpās uz Itāliju un Austriju.

Dienvidslāvijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā (DSFR) četniki bija aizliegti. Pēc Otrā pasaules kara DSFR īslaicīgi darbojās četniku partizānu grupas. Četniku emigrantu organizācijas darbojās ārpus DSFR, Austrālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viens no četniku komandieriem Momčila Džujičs (Momčilo Đujić; Момчилo Ђујић) nodibināja Ravna Goras serbu Četniku kustību. Slobodanam Miloševičam (Слободан Милошевић) kļūstot par DSFR prezidentu (1997) četniku ideoloģija sāka atdzimt. To pauda vairākas serbu politiskās organizācijas – 1990. gadā izveidotā galēji labējā Serbu četniku kustība (Српски четнички покрет), antikomunistiskā un monarhistiskā Serbijas atjaunošanas partija, no 1991. gada galēji labējā Serbu radikālā partija.

Dienvidslāvu karu (1991–2001) laikā par četnikiem sauca serbu nacionālistu bruņotos formējumus, piemēram, Želko Ražnatoviča (Жељко Ражнатовић) vadīto serbu brīvprātīgo gvardi (Српска добровољачка гарда), kuras komandieris tika apsūdzēts kara noziegumos pret civiliedzīvotājiem Bosnijas un Hercegovinas teritorijā.

Mūsdienu Serbijā četniki ir reabilitēti, 2004. gadā Serbijas parlaments ar likumu viņus pielīdzināja antifašistiskajiem Dienvidslāvijas komunistu partizāniem.