Pilskalnam tautas tradīcijās saglabājušies vairāki nosaukumi – Vecā Rīga, Ķenteskalns, arī Ķenteskalni. Vietējie iedzīvotāji lietoja arī citu formu – Ķenču vai Ķenča kalns. Savukārt apzīmējums “Kamieļmugura”, šķiet, izriet no pilskalna formas, jo sānskatā pilskalna lielie vaļņi atgādināja divkupru kamieļa muguru.

Ķentes pilskalnu kā arheoloģisku pieminekli pirmie ir minējuši ievērojamais Latvijas pilskalnu apzinātājs 19. gs. Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) 1899. gadā un bibliotekārs, kartogrāfs un vēsturnieks Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Lewis of Menar) 1908. gadā. Ap 1880. gadu pilskalnā izrakumus veicis Antons Buholcs (Anton Buchholtz), taču nekādas rakstiskas liecības par to nav saglabājušās. 1924. gadā pilskalnu fotografēja, uzmērīja un aprakstīja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš. Pēc Otrā pasaules kara pilskalns tika iekļauts grants karjera “Ogre” teritorijā, tāpēc saskaņā ar tā laika likumiem pilskalns pirms norakšanas 1954.–1958. gadā tika izpētīts Ādolfa Stubava vadībā.

Par pilskalnu 20. gs. 20.–30. gados ir pierakstītas vairākas teikas. Viena no tām vēstī, ka Ķentes kalna vietā bijusi liela pilsēta, gar kuru tecējusi upe, un bijis arī ezers. Pilsētas iedzīvotāji dzīvojuši tā, kā dieviem nav paticis, tie pilsētu nolādējuši, un tā ar dārdoņu iebrukusi zemē. Saskaņā ar citu teiku pilskalna vietā bijusi Rīga, kas vēlāk nogrimusi. Tagad tur atlikuši tikai trīs kalni, kas laikam bijuši pilsētas torņi, no kuriem varot redzēt īsto Rīgu. Ir arī tāds sižets, ka šajā pilsētā bijis valdnieks Ķence. Bijusi paraža pēc nāves tam valdniekam, kam bijusi lielāka vara, uzbērt augstāku kalnu, kurā tad viņu apbedīja līdz ar viņa mantām. Kad nomirusi Ķenča sieva, viņai uzbērts mazāks kalns, bet, kad nomiris viņa dēls, tam bijis vēl mazāks kalns. Tā mēs vēl tagad redzam Ķences kalnā šos trīs paugurus (tie ir trīs nocietinājumu vaļņi, kas aizsargāja pilskalna plakumu no dienvidu puses). Vēl citā teikā stāstīts par princesi, kas ar divām kalponēm sukājušas savus zelta matus. Kāds puisis, gribēdams paskatīties, pielavījies pie atvērtajām zelta durvīm, bet princese viņu pamanījusi un zelta durvis dārdēdamas aizvērušās.

Pilskalns bija ierīkots 1,5 km garā un šaurā morēnu kaupres augstākajā vietā, kas pacēlās 69 m virs jūras līmeņa. Kalna augstums virs apkārtnes bija 26–28 m. Pilskalns pieder kaupres tipa pilskalniem ar vaļņiem un grāvjiem abos galos – dienvidu galā bija trīs, bet ziemeļu galā – divi vaļņi. Vaļņu priekšā bija izrakti aizsarggrāvji. Gan ziemeļu galā, gan dienvidu galā pirms vaļņiem bija apmetnes. Apmetnes bijušas ne tikai augstienē abpus pilskalna vaļņiem, bet arī kalna austrumu un rietumu pakājē šaurajā zemes joslā gar purva malu. Senatnē purvs rietumu pusē, domājams, bijis aizaugošs ezers, kur vēl nesenā pagātnē bijuši akači. Pilskalnu postījuši Pirmā pasaules kara nocietinājumi.

Mūsdienās Ķentes pilskalna un apmetnes vieta identificējama tikai pēc koordinātām: 56.80384 ģeogrāfiskais platums un 24.64084 ģeogrāfiskais garums, jo bijušā karjera teritorija ir rekultivēta.

Ķentes pilskalns bija pirmais pilskalns Latvijā, kas tika izpētīts pilnībā, atsedzot 6880 m² lielu platību. Tika izpētīta arī liela daļa apmetnes (10 180 m²).

Pilskalna apdzīvotībā izšķirami trīs posmi: 1) senākais, kas aptver 1. gadu tūkstoti p. m. ē.; 2) vidējais posms no 2. gs. līdz 5. gs.; 3) vēlais posms no 5. gs. līdz 9. gs. Tā kā pilskalna hronoloģijas noskaidrošanai nav izmantotas radioaktīvā oglekļa analīzes, kas tolaik vēl nebija pieejamas, tad hronoloģijas noteikšana tika balstīta uz senlietu tipoloģisko analīzi.

Senākajā posmā pilskalna aizsardzībai kalpoja koka aizsargsiena, kuru sīkāk raksturot liedz vēlāko gadsimtu pārbūvju izraisītie senākā kultūrslāņa postījumi. Uz senāko posmu norāda gan švīkātās keramikas, gan senlietu – akmens cirvju, krama un kaula rīku, kā arī bronzas apročveida riņķu atliešanai izmantoto māla lejamveidņu fragmentu atradumi.

Laikā no 2. gs. līdz 5. gs. pilskalns bija mazapdzīvots, un tāpēc to pieskaita t. s. patvēruma pilskalniem.

Jauns, vēlais pilskalna posms sākās 5. gs. beigās vai 6. gs. sākumā un ilga līdz 9. gs. Šajā laikā kaupres ziemeļu galā tika izveidoti divi, bet dienvidu galā no vieglāk pieejamās puses pat trīs aizsargvaļņi. Laika gaitā tie tika paaugstināti, lielākajam no tiem sasniedzot pat 6 m augstumu. Ķentes pilskalnā pirmoreiz Latvijas arheoloģijā tika konstatētas vaļņos iebūvētas koka armatūras – kameras, kas nodrošināja vaļņu uzbērumu stabilitāti. Sākotnēji ēkas būvētas plakuma malās gar aizsargsienu, bet ar laiku apbūvēta arī pārējā teritorija. Gan pilskalnā, gan apmetnē celtas 3 x 4 m, 4 x 4 m vai 4 x 5 m lielas virszemes vai zemē nedaudz iedziļinātas guļkoku ēkas, kuras apkurināja ar akmeņu pavardiem vai akmeņu krāvuma krāsnīm. Atrastie priekšmeti (dzelzs cirvji, kapļi, izkaptis, sirpji, dzirkles, naži, graudberži), kā arī graudi (mieži, kvieši, zirņi, pupas) un dzīvnieku kauli (liellopi, cūkas, aitas, kazas, zirgi) liecina, ka iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību un lopkopību. Par medniecību liecina bebru, aļņu, meža cūku kauli, bet par zvejniecību – atrastie makšķerāķi. Ķentes pilskalna un apmetnes iedzīvotāji nodarbojās arī ar dzelzs ieguvi no purva rūdas, jo tika atrastas dzelzs ieguves krāsns paliekas, kā arī dzelzs ieguves sārņi. Atrastie tīģeļi norāda uz krāsaino metālu apstrādi.