Pirmās liecības par Rubiķu sila senkapiem saglabājušās no 20. gs. 30. gadiem. 1936. gadā Valsts Vēsturiskā muzeja arheologs Eduards Šturms dokumentējis ziņas par “kara kalniem” Rubiķos, bet 1937. gada maijā informācija par uzkalniņiem Rubiķu mežā saņemta arī Pieminekļu valdē. Uzkalniņos intereses pēc bija rakuši gan apkārtnes iedzīvotāji, gan mazpulku jaunatnes organizācijas dalībnieki. Apkārtējie iedzīvotāji šeit arī ņēmuši akmeņus dažādām saimnieciskām vajadzībām. Jau 1937. gada jūnijā vietu apzināja Pieminekļu valdes inspektors Pēteris Stepiņš. Viņš konstatēja, ka Rubiķu mežā aptuveni 170 x 60 m lielā teritorijā atrodami 29 stipri postīti uzkalniņi. P. Stepiņš senkapus arī uzmērīja un veica pārbaudes izrakumus, izpētos četrus uzkalniņus.

Vēlāk senkapi vairākkārt apsekoti, un 2011. gada rudenī tika konstatēti mežistrādes laikā radīti postījumi. 2012. gada pavasarī Elīnas Guščikas un Mārtiņa Lūsēna vadībā izpētīti trīs postījumu visvairāk skartie uzkalniņi. Senkapi arī atkārtoti uzmērīti, identificējot vēl divus iepriekš nefiksētus iespējamos kapu uzkalniņus.

Rubiķu sila senkapi situēti divos nelielos pacēlumos. Arī kapu uzkalniņi atbilstoši reljefam veido divas grupas: ziemeļu grupā fiksēti deviņi uzkalniņi, bet dienvidu grupā – 22 uzkalniņi. Attālums starp grupām ir aptuveni 50 m, savukārt paši uzkalniņi atrodas 0,5–12 m attālumā viens no otra. Uzkalniņi veidoti apaļā vai nedaudz ovālā formā. To caurmērs ir 4–8,5 m, bet augstums – 0,3–1 m.

Neskatoties uz plašajiem postījumiem, arheoloģiskajos izrakumos atklāts, ka Rubiķu sila senkapos ir divu veidu kapu uzkalniņi, kas veidoti atšķirīgos dzelzs laikmeta posmos. No kopumā pētītajiem septiņiem uzkalniņiem piecos gadījumos varēja precizēt to veidu un hronoloģiju.

Trīs pētītajos Rubiķu sila senkapu uzkalniņos (Nr. III, XI, XVII) atklātās liecības atbilda agrā dzelzs laikmeta otrās puses un vidējā dzelzs laikmeta pirmās puses (2.–7./8. gs.) apbedīšanas tradīcijām mūsdienu Dienvidlatvijas un Ziemeļļietuvas teritorijā. Viens no tiem atradās ziemeļu grupā, bet divi – dienvidu grupā.

Uzkalniņu diametrs bija 7–10 m, bet to augstums sasniedza 0,6–1 m. Uzbērumi veidoti no dzeltenas smilts ar nelielu oglīšu piejaukumu, bet atsevišķās vietās konstatēti arī izteikti ogļaini laukumi. Divos uzkalniņos (Nr. III, XI) tika atklāts šim periodam raksturīgais akmeņu iežogs riņķa formā, kas ietvēra uzkalniņu pamatnes. Uzkalniņā, kur tas saglabājies gandrīz nepostīts (Nr. XI), iežoga diametrs bija 6–7 m, bet augstums sasniedza 0,7 m. Akmeņi vietām bija krauti līdz pat trim kārtām. Vienā šī perioda uzkalniņā (Nr. XVII), lai arī bija novērojamas vairākas akmeņu koncentrācijas vietas, akmeņu riņķis vai tā daļas netika konstatētas. Tas, visticamāk, skaidrojams ar postījumiem. Uzkalniņam visapkārt bija redzams grāvītis, kas varētu būt radies, izrokot iežoga akmeņus.

Katrā no šiem uzkalniņiem tika atklāti trīs līdz četri skeletapbedījumi, no kuriem lielākā daļa bija stipri postīti. Kapi atradās uzkalniņu uzbērumos vai likti uz sākotnējās zemes virskārtas to pamatnēs. Tas liecina par pakāpenisku uzkalniņa uzbēršanu un ilgstošu apbedīšanas vietas izmantošanu. Spriežot pēc kāda neizpostītā apbedījuma, mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Raksturīga kapu sastāvdaļa bija līdzi dotie priekšmeti. Par kapu inventāru liecina arī senlietu savrupatradumi. No rotām uzkalniņos atklāti bronzas piekariņi (trīsstūrveida, zvanveida) un aproces (spirālaproces, lentveida, ar paplašinātiem galiem), no bronzas un dzelzs darināts rotadatas fragments (visticamāk, spieķadatas vai kruķadatas), tāpat iegūta no dzelzs riņķīšiem veidota jostas daļa, kā arī dzelzs naži vai to fragmenti. Atklāto senlietu kopumā nav daudz. Piemēram, izpētot vienu no lielākajiem kapulauka uzkalniņiem, visticamāk, plašo postījumu dēļ iegūts tikai viens rotadatas fragments.

Divos pētītajos uzkalniņos (Nr. II, XIX) atklātas uz vēlā dzelzs laikmeta otro pusi (10.–12. gs.) attiecināmas apbedīšanas tradīcijas, kas saistāmas ar sēļiem. Abi šie uzkalniņi atradās dienvidu grupā.

Uzkalniņu diametrs bija 6 m, bet augstums – 0,3–0,6 m. Tie, līdzīgi kā agrā un vidējā dzelzs laikmeta uzkalniņi, uzbērti no dzeltenas smilts, taču uzbērumos nebija konstatējamas ne akmeņu konstrukcijas, ne apbedījumu vietas. Mirušie bija apglabāti pirms uzkalniņu uzbēršanas zemē izraktās aptuveni 0,6 m dziļās kapu bedrēs. Zem katra uzkalniņa atklāts viens šāds apbedījums. Lai arī kapi bija stipri postīti, konstatēts, ka mirušie apbedīti nededzināti, guļus uz muguras izstieptā stāvoklī. Mirušo guldīšanas virziens, visticamāk, bija atkarīgs no dzimuma – sieviete (II uzkalniņā) likta ar galvu dienvidrietumu virzienā, vīrietis (XIX uzkalniņā) – pretēji. Kapos atklāti arī vairāki inventāra priekšmeti: bronzas rotas (pakavsaktas, aproces ar zvērgalvu galiem, spirālgredzeni u. c.), dzelzs uzmavas šķēpa gals, naža fragments un citi.

Rubiķu sila senkapi uzskatāmi rāda mūsdienu Sēlijas teritorijas uzkalniņu kapulauku komplicētību. Tajos līdzās var atrasties gan dzelzs laikmeta pirmās puses, gan vēlā dzelzs laikmeta uzkalniņi, turklāt bez arheoloģiskās izpētes to nereti grūti noteikt. Lai arī ir vērojamas šo kapu uzkalniņu atšķirības izmēros, postījumu un dabas procesu iedarbības rezultātā to sākotnējie lielumi ne vienmēr ārēji droši nosakāmi. Tāpat uzkalniņu konstrukcijas atšķirības bez arheoloģiskās izpētes nav raksturojamas. Netieši uz senkapu hronoloģiju var norādīt apkārtnes dzīvesvietu datējums. Rubiķu sila senkapu gadījumā tādas pagaidām nav atklātas.

Rubiķu sila senkapi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Gar tiem ved meža ceļš, tomēr, ņemot vērā plašos postījumus un mežaino apvidu, vietām kapu uzkalniņi grūti identificējami. Joprojām nosakāmas atsevišķas 1937. gadā pētīto uzkalniņu vietas, bet 2012. gadā izpētītie uzkalniņi uzbērti iespējami tuvu to sākotnējam veidolam.