Hrants Matevosjans guva vispārēju ievērību 1960. un 1970. gados – visproduktīvākajā savas dzīves posmā. Viņš bija viena no spožākajām personībām pēdējā Armēnijas padomju rakstnieku paaudzē, kas iestājās pret oficiālo “sociālistiskā reālisma” kultūras doktrīnu.
Dzimis 12.02.1935. Ziemeļarmēnijā – Ahnidzoras ciemā (Ահնիձոր) Alaverdī (Ալավերդի) rajonā (tagad Tumanjanas (Թումանյան) apriņķis Armēnijas Republikā, Lori provincē). Miris 18.12.2002. Erevānā (Երևան), apglabāts Komitasa vārdā nosauktajā armēņu kultūras un sabiedrisko darbinieku panteonā (Կոմիտասի անվան պանթեոն).
Pēc ciema septiņgadīgās skolas Akhnidzorā un divām klasēm – astotās un devītās – beigšanas kaimiņu ciematā Lorutā, viņš dažus mēnešus mācījās Kirovakanas pedagoģiskajā skolā, tomēr, neapmierināts ar izglītības līmeni, viņš to pameta. 1951. gadā viņš tika uzņemts kā audzēknis linotipista specialitātē Rūpnieciskās apmācības skolā (Школа фабрично-заводского обучения, ФЗО) Erevānā. Pēc tās beigšanas H. Matevosjans strādāja par linotipistu tipogrāfijā.
Mācījies Kirovakanas Pedagoģiskajā skolā (tagad Vanadzoras Universitāte). 1962. gadā absolvējis Erevānas Hačatura Abovjana (Խաչատուր Աբովյան) vārdā nosauktā Pedagoģiskā institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti. 1967. gadā beidzis divgadīgos Augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā (Высшие курсы сценаристов и режиссеров в Москве).
Kopš 1952. gada dzīvoja un strādāja Erevānā. No 1955. līdz 1958. gadam līdzās studijām strādājis par linotipistu. No 1958. līdz 1962. gadam strādājis par korektoru žurnālā Sovetakan grakanuthyun (“Padomju literatūra”) un avīzē Grakan Tert (“Literatūras avīze”).
Literatūrā darbību sāka 1961. gadā ar eseju “Ahnidzora” (Ահնիձոր).
Pirmais stāstu krājums “Augusts” (Օգոստոսը) iznāca 1967. gadā. Šajos stāstos H. Matevosjana radītā Cmakuta ir idealizēta armēņu ciema tipoloģisks paraugs.
Otrais stāstu krājums “Koki” (Ծառերը) iznāca 1978. gadā. Tajā iekļauti izcilie garstāsti “Mes un mūsu kalni” (Մենք ենք, մեր սարերը), “Rudens saule” (Աշնան արև) u. c.
H. Matevosjans pievērsies arī bērnu un jauniešu literatūrai: 1978. gadā iznāca stāstu krājums “Mūsu skrējiens” (Մեր վազքը).
1985. gadā tika izdoti Raksti (Երկեր) divos sējumos, 1991. gadā atsevišķā izdevumā apkopoti H. Matevosjana garie stāsti. 2004. gadā, pēc rakstnieka nāves, iznāca apjomīgs eseju un apceru krājums “Pie baltas lapas” (Սպիտակ թղթի առջև), kurā apkopoti viņa raksti par dažādu paaudžu literātiem. 2005. gadā izdotas sarunas ar rakstnieku “Es esmu es” (Ես ես եմ).
2005. gadā izdota viņa darbu Izlase (Հատընտիր) divos sējumos un trīs agrākajos izdevumos neiekļati stāsti, un garstāsts “Valdnieces Nanas tilts” (Նանա իշխանուհու կամուրջը).
2017. gadā izdoti H. Matevosjana “Nepublicētie darbi” (Անտիպներ) divos sējumos. Pagaidām vēl nepublicēts ir rakstnieka epistolārais mantojums.
No 1995. līdz 2000. gadam H. Matevosjans bija Armēnijas parlamenta deputāts un Armēnijas Rakstnieku savienības (Հայաստանի գրողների միություն) priekšsēdētājs.
Literatūrā H. Matevosjans ienesa dzimtajā Lori novadā gūtos spilgtos bērnības un jaunības iespaidus un apbrīnojamu dzīvesziņu. Nezūdošas ētiskās vērtības un saikne paaudžu starpā ir H. Matevosjana piederības sajūtas un dzimtenes mīlestības pamatā. Rakstnieka savdabīgais skatījums uz dabu, cilvēci paceļ viņu pāri šaurajam formulējumam “lauku dzīves attēlotājs”. Viņš ir radījis savdabīgu cilvēces ētisko kodeksu, jūtot atbildību par savas tautas tradicionālā dzīvesveida, vides un mentalitātes saglabāšanu, nepakļaujoties visās dzīves jomās uzvarošajam pragmatismam un kultūras, īpaši rakstniecības lomas noniecināšanai sabiedrības dzīvē.
H. Matevosjans atklāj armēņu tautas mentalitāti, domāšanas veidu, psiholoģiju, viņš izjūt dzīvu saikni ar savas tautas vēsturi, skarbo ikdienu un dabu. Rakstnieks turpina armēņu literatūrai raksturīgo lauku dzīves tēmu. Mežonīga, civilizācijas neskarta daba viņa darbos tiek pretstatīta negausīgajai civilizētajai pasaulei. Cilvēka un dzīvnieka “savstarpēja vienošanās”, uzticēšanās dabai, pēc H. Matevosjana domām, ir cilvēciskās eksistences garants.
Rakstniekam ir svarīgi saglabāt dzīvu saikni paaudžu starpā. Viņa varoņi jūtas atbildīgi par notiekošo, viņiem rūp nākamo paaudžu liktenis.
Autora savdabīgais rokraksts visspilgtāk atklājas stāstu krājumos “Augusts” un “Koki”. Pats rakstnieks par saviem veiksmīgākajiem darbiem uzskatījis garos stāstus “Mēs un mūsu kalni”, “Oranžais zirgu bars”, “Rudens saule jeb Māte brauc precināt dēlu”.
H. Matevosjans radījis spilgtus bērnu, jauniešu pieaugšanas stāstus. “Zaļā ieleja” (Կանաչ դաշտը), “Mūsu skrējiens”, “Maize”, kuros uzvar cilvēcība, savstarpējs atbalsts un biedriskums.
H. Matevosjans ir sarakstījis scenārijus vairākām filmām, kas uzņemtas Armēnijas kinostudijā “Haifilm” (Հայֆիլմում): “Mēs un mūsu kalni” (Մենք ենք, մեր սարերը, Henriks Maljans, 1969), “Šī zaļi sārtā pasaule” (Այս կանաչ կարմիր աշխարհ, Jurijs Erzinkjans un Ernests Martirosjans, 1975), “Rudens saule” (Bagrats Oganesjans un Jakovs Iskudarjans, 1977), “Augusts” (pēc H. Matevosjana darbu motīviem, Karena Gevorkjana, 1978), “Sargs” (Տերը, Bagrats Oganesjans, 1984).
Viņš sarakstījis arī vairākas lugas, zināmākās no tām ir “Lielās pasaules mūsu nostūrī” (Մեծ աշխարհի մեր անկյունը) un “Neitrālā zona” (Չեզոք գոտի).
Rakstnieka dzīves laikā Erevānas drāmas teātrī (Երևանի դրամատիկական թատրոն) iestudēti darbi “Rudens saule” un “Stacija”(Կայարանը).
2005. gadā Erevānas drāmas teātris (Կ. Ստանիսլավսկու անվան ռուսական պետական դրամատիկական թատրոն) iestudēja H. Matevosjana lugu “Neitrālā zona”.
2008. gadā rakstnieka dēls Dāvids Matevosjans (Դավիթ Մաթևոսյան) režisēja monoizrādi “Mecamora”.
2010. gadā Edgara Elbakjana teātris (Էդգար Էլբակյանի անվան դրամայի և կոմեդիայի թատրոն) izveidoja izrādi “Saimnieks”, kas balstīta tāda paša nosaukuma filmas scenārijā.
2020. gadā Armmono (Արմմոնո) 18. starptautiskais teātra festivāls tika veltīts H. Matevosjana 85. dzimšanas dienai. Īpašu atzinību kritiķu vidū guva monoizrāde “Bifeliene” (Գոմեշը), kas veidota pēc H. Matevosjana tāda paša nosaukuma stāsta motīviem nopelniem bagātās skatuves mākslinieces Narinē Grigorjanas (Նարինե Գրիգորյան) sniegumā.
Armēnijas Rakstnieku savienība un Hranta Matevosjana fonds kopš 2005. gada ir piešķīris ikgadējo Hranta Matevosjana prēmiju par sasniegumiem literatūrā un kultūrā.
No 2004. līdz 2007. gadam kinofestivālā “Voske Tsiran” (Ոսկե ծիրան) tika pasniegta statuete un prēmija par labāko kinoscenāriju un scenārija ideju.
2023. gadā ir izdota armēņu diplomāta un rakstnieka Gevorga Tergabrieljana (Գևորգ Տեր-Գաբրիելյան) darbs “Hrants, atmiņu stāsts” (Գևորգ Տեր – Գաբրիելյան).
Pie H. Matevosjana vārdā nosauktās skolas uzstādīts Armēnijas Republikas nopelniem bagātā mākslinieka, tēlnieka Artašesa Hovsepjana (Արտաշես Հովսեփյան) darinātais rakstnieka piemineklis.
Sargiss Gharibjans (Սարգիս Ղարիբյան), pazīstams kā Sevo (Սևո), veidojis H. Matevosjana krūšu tēlu, kas uzstādīts rakstnieka dzimtās Ahnidzoras vietējā skolā, un pieminekli pilnā augumā Vanadzorā un Motkorā, Šamutā 2011. gadā.