Izcils dabaszinātnieks, kuru Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin) atzina par savas evolūcijas teorijas priekšteci. Konodontu pirmatklājējs, savāca plašas Baltijas paleozoja fosiliju kolekcijas.
Kristians fon Panders
vācbaltiešu ārsts, embriologs, anatoms un paleontologs
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izcelsme
K. fon Panders piedzima Rīgā Lielās ģildes vecākā Johana Martina Pandera (Johann Martin Pander) un viņa sievas Urzulas Karolīnes (Ursula Caroline), dzimušas Vērmanes (Wöhrmann), ģimenē, kurā bija deviņi bērni. K. fon Panders bija vecākais dēls. Vecāki laulāti Doma draudzē, kur arī kristīts K. fon Panders. Visticamāk, viņš nosaukts par godu vectēvam – Lielās ģildes loceklim Kristianam Heinriham Vērmanim (Christian Heinrich Wöhrmann). K. fon Pandera vecāmāte no mātes puses bija Anna Ģertrūde Vērmane (Anna Gertrud Wöhrmann), otrā publiskā parka Rīgā (pēc Viesturdārza) jeb 1817. gadā atklātā Vērmanes dārza ierīkotāja.
Izglītība
K. fon Panders mācījās Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā (1808–1812). Studēja medicīnu Tērbatā (1812–1814), tad Berlīnē, Getingenē (1815), Vircburgā (1816–1817), kur 1817. gadā ieguva Dr. med. grādu (1817), aizstāvēdams disertāciju par cāļa attīstību olā no dīgļa (Dissertatio inauguralis sistens historiam metamorphoseos quam ovum incubatum prioribus quinque diebus subit) – par to, kā notiek attīstība pirmajās piecās dienās inkubatorā. To K. fon Panders dokumentēja zīmējumos kopā ar Eduardu d’Altonu (Joseph Wilhelm Eduard d’Alton). Lai gan K. fon Panders saņēma jūsmīgas atsauksmes un izraisīja vispārīgu interesi, darbu pie embrioloģijas jautājumiem viņš neturpināja (šo darbu attīstīja viņa draugs Karls Ernsts fon Bērs, Karl Ernst Ritter von Baer Edler von Huthorn). Turpmāk K. fon Panders kopā ar E. d’Altonu apceļoja Eiropu (1818–1820), lai apmeklētu dabas vēstures muzejus un izpētītu ievērojamākos skeletus un fosilijas.
Profesionālā un sabiedriskā darbība
No 1821. gada K. fon Panders ieņēma dažādus vēlētus amatus Pēterburgas (tagad Krievijas) Zinātņu akadēmijā (Петербургская академия наук) – adjunkts 1821. gadā, ārkārtējais loceklis 1823. gadā, īstenais loceklis 1826. gadā. Šajā laikā viņa pētījumu rezultāti publicēti apjomīgā četrpadsmit sējumu enciklopēdijā “Salīdzinošā osteoloģija” (Vergleichende Osteologie, izdota vācu valodā Bonnā, 1821–1838). Līdzās darbam akadēmijā K. fon Panders devās pētnieciskās ekspedīcijās pa Krievijas Impēriju. Sevišķu uzmanību viņš pievērsa Pēterburgas apkaimes pētījumiem. 1827. gadā K. fon Panders Pēterburgas Zinātņu akadēmijā pēkšņi uzrakstīja atlūgumu un atgriezās Rīgā. No 1833. līdz 1843. gadam K. fon Panders ar ģimeni dzīvoja Carnikavas muižā, kur dzimuši trīs jaunākie bērni (no astoņiem). Šajā laikā K. fon Panders veica nozīmīgus pētījumus par Vidzemes (Latvijas un Igaunijas) zivju ģeoloģiskajiem slāņiem. Lai apliecinātu K. fon Pandera autoritāti zinātnē, 1841. gadā Carnikavā ieradās izcilais skotu ģeologs, silūra aprakstītājs baronets Roderiks Mērčinsons (Sir Roderick Impey Murchison), franču paleontologs, devona speciālists, Francijas Ģeoloģijas biedrības (Société géologique de France) prezidents Filips Eduārs de Vernjē (Philippe Édouard Poulletier de Verneuil) un Kabiles grāfs Aleksandrs fon Keizerlings (Alexander Friedrich Michael Lebrecht Nikolaus Arthur (Graf) von Keyserling), kurš arī bija paleontologs un vadījis vairākas ekspedīcijas Krievijā.
1844. gadā finansiālu iemeslu dēļ K. fon Panders atkal pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur strādāja par ierēdni Kalnrūpniecības institūtā (Институт корпуса горных инженеров, tagad Санкт-Петербургский горный университет). Tā kā viņa rīcībā nonāca liels paleontoloģijas materiālu klāsts, viņš turpināja savus paleontoloģiskos pētījumus. Rezultātā K. fon Panders publicēja vairākas monogrāfijas par silūra un devona zivīm (Monographie der fossilen Fische des silurischen Systems des Russisch-Baltischen Gouvernements, kas bija pirmā monogrāfija, veltīta Baltijas devona zivju izpētei, un tajā apkopoti daudzu gadu rūpīgi vāktie fosiliju materiālu apstrādes rezultāti; izdota četros sējumos vācu valodā Pēterburgā, 1856–1860). K. fon Panders saņēma Demidova prēmiju (Демидовская награда). Mecenāta grāfa Pāvela Demidova (Павел Николаевич Демидов) prēmiju piešķīra par izcilu ieguldījumu zinātnē.
Svarīgākās problēmas un nozīmīgākie darbi
K. fon Panders kopā ar studiju laika draugu, vēlāk izcilo zinātnieku un olšūnas atklājēju (1827) K. E. fon Bēru pievērsās embrioloģijai. K. fon Panders pirmais izpētījis cāļa attīstību olā (Beiträge zur Entwickelungsgeschichte des Hühnchens im Eye, Würzburg, 1817; publicēts 1818. gadā vācu valodā). Tieši K. fon Panders atklāja universālu dīgļa attīstības likumsakarību – dīgļa lapu veidošanos. K. fon Pandera rūpīgie apraksti un zīmējumi nav zaudējuši nozīmi arī mūsdienās.
Latvijas Universitātes (LU) Bibliotēkā glabājas gandrīz visi nozīmīgākie K. fon Pandera darbi. Tie ir sarakstīti vācu valodā un izdoti laikā no 1820. līdz 1860. gadam Tērbatā un Pēterburgā. Lielākā daļa grāmatu ir bagātīgi ilustrētas. LU Bibliotēkā glabājas arī K. fon Pandera godalgotais darbs par Baltijas provinču silūru sistēmas zivīm (izdots Pēterburgā, 1856), kas ieguva Demidova prēmiju. Viena monogrāfija veltīta Krievijas Impērijas ģeognozijai (Beiträge zur Geognosie des Russichen Reiches, 1830).
Gaujas un Pērnavas upes senlejā un pie Burtnieku ezera atrastās devona zivju fosilijas K. fon Panders atdeva Kalnrūpniecības institūtam Pēterburgā, kur strādāja no 1844. gada līdz mūža galam. Bijušais Kalnrūpniecības institūts dibināts 1773. gadā un ir vecākā tehniskā augstskola Krievijā. Tur K. fon Pandera vērtīgie atradumi glabājas muzejā četrās kolekcijās (33 dažādi nosaukumi, vairāk nekā 400 vienību – bruņuzivju, daivspurzivju, divējādi elpojošo devona zivju paraugi un plānslīpējumi, kas bija viņa monogrāfiju zīmējumu oriģināli, 1857–1860).
Sasniegumu nozīme
K. fon Panders sarakstīja pirmo monogrāfiju, kas veltīta Baltijas devona zivju izpētei (Ueber die Plakodermen des devonischen Systems, 1857). Tajā viņš apkopoja daudzu gadu rūpīgi vākto un preparēto fosiliju materiālu apstrādes rezultātus, vienlaikus ieviesdams ļoti augstus paleontoloģisko darbu standartus. Diemžēl paleontoloģiskie pētījumi par Baltiju pārsvarā plašākam zinātnieku lokam palika nezināmi, jo neskaidru iemeslu dēļ K. fon Panders pameta Pēterburgas Zinātņu akadēmiju. Līdz ar to viņš zaudēja pasaules paleontoloģijas līdera statusu (1827).
Mūža noslēgums
K. fon Panders nomira pēc smagas slimības Pēterburgā. Izvadīts no Sv. Katrīnas luterāņu baznīcas Vasīlija salā (Лютеранская церковь Святой Екатерины на Васильевском острове). Apbedīts Smoļenkas luterāņu kapos, kas atrodas netālu. Kapa vieta nav saglabājusies.
Piemiņas saglabāšana
K. fon Pandera vārdā nosaukto konodontu, aizvēsturisko zivju un fosiliju skaits ir liels: Panderia, Panderina, Panderpera, Panderichys, Panderodella, Panderodus. K. fon Pandera vārdā nodēvēta neformāla organizācija Pander Society, kas dibināta 1967. gadā, lai veicinātu konodontālas paleontoloģijas izpēti. Tā publicē ikgadēju biļetenu, un tās vadītājs tiek dēvēts par Pandereru. Ar Panderu dzimtu var iepazīties Carnikavas Novadpētniecības centra ekspozīcijā.
Apbalvojumi un pagodinājumi
Vācu dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina loceklis (no 1818. gada), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis (1821–1827). Lielkņaza Konstantīna (Великий князь Константин Николаевич) zelta medaļas ģeogrāfijā (1856), Demidova prēmijas laureāts (1857). IV šķiras Sv. Vladimira ordenis (1826).