1966. un 1967. gadā saistībā ar Rīgas spēkstacijas celtniecību Ķivutkalns tika pilnībā izpētīts Jāņa Graudoņa vadībā. Izrādījās, ka Ķivutkalns ir unikāls divkāršs piemineklis, – vispirms zemesmēlē tika ierīkots kapulauks, bet tūlīt pēc apbedīšanas pārtraukšanas tam virsū tika celta nocietināta dzīvesvieta.

Ķivutkalna vieta tagad atrodas Rīgas hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuves teritorijā, spēkstacijas turbīnu zāles rajonā.

Kapulauks atklājās pēc tam, kad tika norakts virs tā uzceltā Ķivutkalna pilskalna 1,6–3 m biezais kultūrslānis un atsegta senā zemesmēles virsma, kurā labi iezīmējās kapu bedru kontūras. Biezais pilskalna kultūrslānis bija pasargājis apbedījumus no atmosfēras un nokrišņu postošās iedarbības, tāpēc apbedīto skeleti vairumā gadījumu bija labi saglabājušies. Svarīgi arī tas, ka kapulaukā bija saglabājušies visi apbedījumi – 231 skeletkaps un 20 ugunskapi, kas ir svarīgi, risinot paleodemogrāfiskos jautājumus.

Skeletkapi atklājās 0,20–1,20 m dziļās, senās zemesmēles virsmā ieraktās bedrēs. Mirušie apbedīti bluķa šķirstos austrumdienvidaustrumu–rietumziemeļrietumu virzienā. Vairāku skeletu stāvoklis liecināja, ka mirušais pirms guldīšanas šķirstā sasiets. Dažos kapos bija apbedīti divi mirušie, bet katrs savā šķirstā.

Kapi izveidoti, izmantojot mālu un akmeņus. Kapu bedrēs akmeņi pa vienam vai nelielos krāvumos atklājās abos šķirstu galos, dažreiz tie nolikti visapkārt apbedījumam, bet dažreiz tie sedza visu apbedījumu. Vairākās kapu bedrēs sienas bija nostiprinātas ar sarkanajiem māliem, citās ar tiem bija pārsegti paši apbedījumi. Daļa kapu bedru bija izkaisītas ar baltām smiltīm. Ugunskapi bija hronoloģiski vēlāki. Tie atklājās apaļās vai ovālās 0,30–0,60 m dziļās bedrēs. Dažos ugunskapos kalcinētie kauli bija sabērti bluķa šķirstos, reizēm saglabājot pat to anatomisko kārtību (t. s. “kremētie skeletkapi"). Kapu inventārs bija trūcīgs – galvenokārt kaula rotadatas un dažas dzintara rotas. Tādas atrada 56 skeletkapos un 8 ugunskapos – tātad tikai katrā ceturtajā piektajā kapā. Tikai divos kapos bija bronza, – vienā bija sīka bronzas spirālīte, bet otrā – pilnībā sairusi, tāpēc nenosakāma bronzas rota. Vairākos kapos atrada arī līdzi dotās pārtikas paliekas – mājlopu kaulus. Kapulaukā pirmoreiz konstatēja apbedījumus, kuriem bija raksturīgi dolihokrāni galvaskausi ar šauru seju. Iepriekšējā – akmens laikmetā šāds krasi atšķirīgs antropoloģiskais tips nav konstatēts, tāpēc izteikts viedoklis, ka bronzas laikmetā Latvijas teritorijā ienākuši jauni iedzīvotāji.

Ilgu laiku kapulauka apbedījumiem trūka radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) datējumu, tāpēc hronoloģija tika noteikta pēc tā novietojuma un pēc kapos atrasto senlietu tipoloģiskā datējuma. Par to, ka kapulauks ir senāks par pilskalnu, liecina tā novietojums zem pilskalna, proti, pilskalns tika uzbūvēts tieši virsū kapulaukam, un tikai daži apbedījumi palika ārpus pilskalna aizņemtās teritorijas. Kapos atrastās senlietas varēja datēt tikai ļoti plašā diapazonā – no 2. gadu tūkstoša beigām līdz 1. gadu tūkstoša pēdējam ceturksnim p. m. ē. Ņemot vērā dažus pilskalnā iegūto ogļu paraugu datējumus, kā arī atsevišķu pilskalnā atrasto bronzas priekšmetu hronoloģiju, pilskalna uzcelšana sākums datēts ar 1. gadu tūkstoša sākumu p. m. ē. Līdz ar to kapulauka izmantošanas laiks attiecināts uz agrāku laiku – 2. gadu tūkstoša trešo un ceturto ceturksni p. m. ē. 2008.–2013. gadā 10 apbedījumiem tika veiktas ¹⁴C analīzes. Tās rādīja, ka kapulauks izmantots 8.–7. gs. p. m. ē., tātad tas ir ievērojami jaunāks, nekā tika uzskatīts iepriekš. Ņemot vērā virkni pilskalna ¹⁴C analīžu rezultātus, vērojama kapulauka un pilskalna hronoloģijas daļēja pārklāšanās, tāpēc nepieciešamas papildu ¹⁴C analīzes gan kapulauka, gan pilskalna atradumiem.