1922. gadā pilskalnu uzmēroja un aprakstīja Ernests Brastiņš. 1976. gadā pilskalnā izrakumus veica Andrejs Vasks.

E. Brastiņš minējis teiku, kurā stāstīts, ka pilskalnā esot paslēpta nauda.

No trim pusēm ar stāvām nogāzēm norobežoto pilskalnu no atklātās puses sargā divi vaļņi – 1 m augstais ārējais un 6 m augstais iekšējais, pilskalna plakumu sedzošais, taču ar āpšu alām postītais valnis. Gar pilskalnu tekošā Virgas upīte kādreiz, mainīdama gultni, iegrauzusies kalna pakājē, tāpēc apmēram trešdaļa plakuma nobrukusi upītes dziļajā gravā.

1976. gadā pilskalna plakumā izpētīja 84 m² lielu platību. Plakuma centrālajā daļā kultūrslānis bija 0,25 m biezs, bet virzienā uz valni tā biezums sasniedza 1,9 m. Tajā izšķirami divi horizonti – pelēkais augšējais 0,25–0,7 m biezais un tikai vaļņa tuvumā un iedziļinājumos konstatējamais melnais, līdz 1,2 m biezais apakšējais horizonts. Celtniecības liecību un atradumu lielāko daļu deva apakšējais horizonts. Nozīmīgākais objekts bija apakšējam horizontam piederīgā iedziļinātā celtne. Tā atklājās kā 2 x 3 m liela ovāla un 1 m dziļa piltuvveida bedre pamatzemē. Bedres sienas klāja dažus centimetrus bieza māla kārtiņa. Ieejas vietu norādīja 0,4 m liels izvirzījums, vērsts pret kalna dienvidrietumu nogāzi. Tas savienojās ar 0,5–1,5 m platu un 0,3 m dziļu pamatzemē ieraktu tranšeju, kas acīmredzot kalpoja ērtākai iekļūšanai celtnē. Lai gan pavarda akmeņi un trauku lauskas bija izkliedētas pa visu celtnes bedri, tomēr pēc to koncentrācijas celtnes ieejas pusē pavards lokalizējams šajā celtnes daļā. Celtnē atrada ap 600 māla apmetuma gabalu. Acīmredzot apmetums kalpoja ugunsdrošībai, ar to pārklājot pavardam tuvu esošas koka daļas. Pēc apmetumā palikušajiem koku nospiedumiem varēja lēst, ka to diametrs bijis 2–15 cm, tomēr pārsvarā lietoti 4–6 cm un 8–11 cm resni apaļkoki. Teritorijā ap celtni pamatzemē atklāja virkni stabu vietu, taču nevienu no tām ar celtni droši saistīt nevarēja. Vienīgās ar celtni droši saistāmās divas mietu vietas 10 cm diametrā atklājās iedziļinājuma centrā pēc kultūrslāņa izrakšanas smilšainajā pamatzemē 17 cm attālumā viena no otras. Celtnes virszemes daļu var iedomāties kā slieteņa tipa konstrukciju. Celtnes vietā atrada bronzas apročveida riņķu fragmentus no trim vai pat četriem riņķiem, bronzas sakusumus, dzelzs kāsi, neregulāras formas šķiļamakmeni un smilšakmens galodu ar ieslīpētu rievu. Tur atrada arī podu lauskas no vismaz 32 podiem. Šiem traukiem bija švīkāta (72 %), gluda (16 %), agrā (9 %) un tipiskā (3 %) apmetuma virsma. Iedziļināto celtni un atradumu kompleksu saskaņā ar radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzi, kas uzrādīja laiku 361.–204. gads p. m. ē., var datēt ar senāko dzelzs laikmetu.

Kultūrslāņa augšējais horizonts bija atradumiem nabadzīgs – atrada 110 māla trauku lauskas (52 % ar gludu, 26 % ar tipisko apmesto, 22 % ar švīkāto virsmu). Pēc šiem datiem pilskalna augšējais horizonts datējams ar agro dzelzs laikmetu, t. i., ar 1. gadu tūkstoša pirmo pusi. Netieši to apstiprina tuvumā esošā Kalna Zīveru kapulauka hronoloģija, kur varēja būt apbedīti pilskalna iemītnieki.

Paplakas pilskalns, lai arī erozijas dēļ daļēji nobrucis Virgas upītes gravā, tomēr ir saglabājis pilskalniem raksturīgās reljefa formas – divus vaļņus, plakumu un stāvas nogāzes. Pilskalns ir pieminēts tīmekļa vietnēs un atzīmēts Latvijas autoceļu atlanta (2013) attiecīgajā kartē.