Patērētāju tiesību aizsardzība ir salīdzinoši jauna politikas joma gan Eiropas Savienībā (ES), gan pasaulē. Patērētāju tiesību aizsardzībai svarīgs ir normatīvais regulējums, kā arī efektīvi mehānismi likumos noteikto tiesību praktiskai ieviešanai.

Patērētāju politikas mērķi ir aizsargāt patērētāju intereses un nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni – aizsargāt patērētāju veselību, drošību un ekonomiskās intereses, tiesības uz informāciju, izglītību un savu interešu organizētu aizsardzību. Patērētāju politikas uzdevums ir garantēt patērētāju tiesības darījumos ar tirgotājiem, tajā skaitā sniegt īpašu aizsardzību viegli ievainojamiem patērētājiem. Efektīva patērētāju aizsardzības politika nodrošina labvēlīgu un godīgu uzņēmējdarbības vidi, bet ES – vienotā tirgus efektīvu funkcionēšanu. Patērētāju aizsardzība dod labumu visai ekonomikai, padarot tirgu godīgāku.

ES jau ar Patērētāju politikas stratēģiju 2002.–2006. gadam kā prioritātes tika noteikta augsta līmeņa patērētāju aizsardzība un efektīva normatīvo aktu ieviešana. Katram patērētājam ir svarīgi, lai būtu aizsargātas viņa individuālās tiesības un viņš saņemtu atlīdzību par kaitējumu, piemēram, atgūtu samaksāto naudu par nekvalitatīvu preci vai pakalpojumu, saņemtu apsolītos labumus. Bez papildu iespējas katram patērētājam atrisināt savu individuālo strīdu ar komersantu ir svarīgi, lai tiktu izveidoti mehānismi, kā novērst pašu pārkāpumu – novērst netaisnīgu līguma noteikumu izmantošanu, aizliegt maldinošas vai agresīvas darbības, nodrošināt informācijas sniegšanu patērētājiem. Lai to realizētu, tiek organizēta patērētāju tiesību uzraudzība, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt, lai tiek novērsts pārkāpums, kā arī motivēt komersantus patērētāju tiesību pārkāpumus turpmāk nepieļaut.

Lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību praksē, galvenie instrumenti ir:

• patērētāju izglītošana un informēšana;

• informācijas sniegšana patērētājiem;

• standarti, labas prakses kodeksi;

• noteiktas tiesības patērētājiem – līguma noteikumu taisnīgums, atteikuma tiesības u. c.;

• komersantu pārliecināšanas mehānismi, kā, piemēram, “melnie saraksti” ar pārkāpējiem;

• noteiktu darbību aizliegumi;

• atviegloti strīdu risināšanas mehānismi – alternatīva to risināšana, kolektīvās prasības tiesā.

Patērētāju tiesību aizsardzībai katrā valstī parasti tiek izveidotas valsts finansētas iestādes, kuru pienākumos ietilpst patērētāju tiesību uzraudzība, patērētāju strīdu risināšana, preču un pakalpojumu uzraudzība. Atsevišķās valstīs lielu daļu no patērētāju aizsardzības darbībām veic patērētāju nevalstiskās organizācijas, piemēram, Vācijā, Nīderlandē.

Patērētāju tiesību politikas attīstībā svarīga loma bijusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferencei (United Nations Conference on Trade and Development, UNCTAD), kuras Ģenerālā asambleja (UN General Assembly) 1985. gada 16. aprīlī apstiprināja Vadlīnijas patērētāju tiesību aizsardzībai (UN Guidelines for Consumer Protection) – dokumentu, kas nosaka galvenos principus efektīvai patērētāju aizsardzības likumdošanai, uzraudzības un atlīdzības mehānismu darbībai.

Starptautiskā patērētāju organizācija (Consumers International; iepriekš (1960–1995) Starptautiskā patērētāju apvienību organizācija, International organization of Consumers Unions, IOCU) ir starptautisks patērētāju nevalstisko organizāciju konsorcijs, kas aizstāv un veicina patērētāju tiesības un intereses. Organizācijā mūsdienās ir vairāk nekā 200 biedru no vairāk nekā 100 pasaules valstīm. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) ir organizācijas afiliētais (affiliated) biedrs kopš 1999. gada.

ES patērētāju aizsardzībai būtiskas organizācijas ir Eiropas Parlaments (EP) un Eiropas Komisija (EK). EK sagatavo priekšlikumus nepieciešamajam regulējumam patērētāju tiesību aizsardzības jomā, savukārt, EP (parasti kopā ar Padomi) ir viens no likumdevējiem patērētāju aizsardzības jomā.

Starptautiskais patērētāju tiesību uzraudzības iestāžu tīkls (International Consumer Protection and Enforcement Network, ICPEN) ir starptautisks uzraudzības iestāžu forums, kura ietvaros dalīties pieredzē par patērētāju tiesību aizsardzības jautājumiem, organizēt dažādus kopējus pasākumus, piemēram, pārbaudes (sauktas arī par “interneta slaucīšanām” no angļu sweep) ar mērķi atklāt krāpniecisku un maldinošu informāciju internetā, izstrādāt kopīgas vadlīnijas un padomus un pat kopīgas nostādnes, aizstāvot patērētāju tiesības globālo uzņēmumu darbībā. ICPEN piedalās vairāk nekā 70 pasaules valstu iestāžu, tajā skaitā kopš 2002. gada PTAC no Latvijas.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) Patērētāju politikas komitejā (izveidota 1969. gadā) darbojas augsta līmeņa patērētāju politikas veidotāji un uzraudzības iestāžu amatpersonas, kā arī pilsoniskās sabiedrības un uzņēmēju organizāciju pārstāvji. Komitejas uzdevums ir veicināt patērētāju politikas ieviešanu, veicot pētījumus un analīzi par dažādiem patērētāju aizsardzības jautājumiem, apmainoties ar informāciju par tendencēm un jaunumiem, kā arī izstrādājot vadlīnijas un politikas pamatprincipus dažādās problemātiskās jomās un stiprinot sadarbību politikas ieviešanā un uzraudzībā.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Džons Kenedijs (John Fitzgerald Kennedy) savā 1962. gada 15. marta runā Kongresā uzsvēra, ka patērētājiem savas tiesības realizēt ir ļoti sarežģīti. Lai mājsaimniece varētu pareizi un ekonomiski vadīt savu mājsaimniecību, viņai būtu jābūt ekspertei matemātikā, ķīmijā, mehānikā un citās zinātnēs. Dž. Kenedijs uzsvēra, ka esošie likumi nav pietiekami, lai nodrošinātu, ka patērētāju tiesības tiek ievērotas, un aicināja veikt virkni pasākumu gan regulējumā, gan tā uzraudzībā.

Patērētāju politikas pamatprincipus pasaulē kopš 1985. gada nosaka Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN) Vadlīnijas patērētāju tiesību aizsardzībai, kuras nodrošina ietvaru patērētāju politikas veidošanai dalībvalstīs.

Patērētāju tiesības Eiropā attīstījušās pakāpeniski, sākotnēji atzīstot patērētāju tiesības dažādos sektoros un tikai vēlāk patērētāju tiesībām veidojoties par patstāvīgu ES politiku. Patērētāju tiesību aizsardzības pirmsākumi meklējami Eiropas ekonomiskās integrācijas procesā, kas balstījās uz mērķi izveidot vienotu tirgu, kas ietvertu brīvu preču, personu, darbaspēka un kapitāla kustību, patērētāju uzskatot par galveno ieguvēju.

1957. gada Romas līgumā (Treaty of Rome), ar kuru tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK; European Economic Community), netika ietvertas nekādas konkrētas norādes uz patērētāju tiesību aizsardzību, kaut gan viens no līguma noslēgšanas mērķiem bija uzlabot cilvēku dzīves un darba apstākļus. Patērētāju tiesību attīstība Eiropā nopietni aizsākās ar brīdi, kad 1975. gadā tika pieņemta EEK sākotnējā programma patērētāju aizsardzības un informēšanas politikai. Vēlāk, 1985. gadā, patērētāju tiesības tika iekļautas Vienotajā Eiropas aktā (Single European Act), kas noteica, ka, izstrādājot pasākumus iekšējā tirgus izveidošanai un funkcionēšanai, par pamatu jāņem augsts patērētāju veselības, drošības un vides aizsardzības līmenis (95. pants). Māstrihtas līgums (Maastricht Treaty) izveidoja ES patērētāju politiku par atsevišķu, neatkarīgu politikas jomu.

Patērētāju politika mūsdienās kļuvusi par pastāvīgu politiku, un tā ir cieši saistīta ar daudzu citu jomu regulējumu un attīstību. Galvenie patērētāju attīstības politikas virzieni ES un OECD dalībvalstīs ir saistīti ar digitalizāciju, ilgtspējīgu patēriņu un klimata neitralitāti, kā arī efektīvām darbībām patērētāju aizsardzības pasākumu reālai ieviešanai.

Ņemot vērā, ka arvien vairāk patērētāju iegādājas preces tiešsaistē, viens no galvenajiem patērētāju politikas attīstības virzieniem ir vērsts uz patērētāju aizsardzību digitālajā telpā, tādējādi nodrošinot gan patērētāju tiesību aizsardzību tādā pašā līmenī kā tradicionālajā tirdzniecībā, gan arī nodrošinot godīgu un inovācijām atvērtu vidi uzņēmējdarbībai.

Otrs virziens saistīts ar pieaugošo patērētāju vēlmi ieguldīt klimata neitralitātes mērķu sasniegšanā, dabas resursu saglabāšanā un piesārņojuma mazināšanā. Patērētāju politikas mērķis ir stiprināt patērētājus un dot viņiem iespējas tajā ieguldīt, sniedzot patiesu informāciju par produktu ietekmi uz vidi, par iespēju produktu remontēt.

Vēl viens svarīgs virziens ir efektīva patērētāju tiesību uzraudzība un iespējas patērētājiem saņemt atlīdzību par kaitējumu. Tādēļ tiek stiprinātas uzraudzības iestāžu pilnvaras un veidoti sadarbības mehānismi, tajā skaitā pārrobežu, kas dotu iespēju ātrāk novērst patērētāju tiesību pārkāpumus. Liels izaicinājums ir tieši pārrobežu patērētāju aizsardzība ārpus ES, tādējādi tiek strādāts pie mehānismiem, kā pasargāt patērētājus no negodīgas prakses vai nedrošām precēm no trešajām valstīm.

Papildus tam arvien vairāk pasaulē tiek atzīta nepieciešamība īpaši aizsargāt viegli ievainojamos patērētājus, – tos, kuriem noteiktās situācijās nepieciešama papildu aizsardzība – seniori, bērni, cilvēki ar noteiktām slimībām u. c. Tas jāņem vērā gan tirgotājiem, veidojot savas pārdošanas metodes, gan iestādēm, sniedzot atbalstu patērētājiem vai veicot uzraudzības darbības.