Džakomo Pučīni bija viens no izcilākajiem itāļu operu komponistiem, ievērojamākais reālistiskās operas jeb t. s. verisma (verismo) pārstāvis. Nereti dēvēts par otro izcilāko itāļu operu komponistu pēc Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi). Pazīstamākās Dž. Pučīni operas parasti tiek minētas starp augstākajiem sasniegumiem šajā žanrā, un tās joprojām ir pastāvīga pasaules operteātru repertuāra daļa.

Dzimis mūziķu dinastijas pārstāvja Mikeles Pučīni (Michele Puccini) un Albīnas Magi (Albina Magi) ģimenē kā sestais bērns. Dž. Pučīni senči jau četrās paaudzēs pirms viņa bija pazīstami mūziķi un darbojās arī kā Sanmartīno katedrāles ērģelnieki Lukā (viena no ilgākajām zināmajām mūziķu dinastijām pasaules mūzikas vēsturē).

Pamatizglītību ieguva Sanmišeles seminārā Lukā, vēlāk Katedrāles seminārā, kur mācījās ērģeļu spēli. No 1874. gada mācījās komponista un pedagoga Džovanni Pačīni dibinātajā Mūzikas institūtā (Istituto Musicale Giovanni Pacini) Lukā un 1880. gadā to pabeidza. Kā diplomdarbu sacerēja savu pirmo izvērsto kompozīciju Mesu (Messa; pazīstama arī ar nosaukumu Messa di Gloria). Pēc tam mācījās Milānas konservatorijā (pabeidza 1883. gadā ar diplomdarbu Capriccio sinfonico, kas guva augstu novērtējumu un pievērsa Dž. Pučīni Milānas mūzikas speciālistu uzmanību), kur iepazinās un studēja kopā ar vēlāko komponistu un mūzikas pedagogu Pjetro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni). Viens no ievērojamākajiem Dž. Pučīni pedagogiem konservatorijā bija komponists Amilkars Ponkjelli (Amilcare Ponchielli), kurš atbalstīja Dž. Pučīni arī vēlākajos gados pēc konservatorijas pabeigšanas.

Kopš 1884. gada bija attiecībās ar Elvīru Džemiņani (Elvira Bonturi Gemignani) un 03.01.1904. apprecējās ar viņu; dēls Antonio.

No desmit gadu vecuma Dž. Pučīni dziedāja Sanmartīno katedrāles zēnu korī Lukā, vēlāk bijis ērģelnieka palīgs un ērģelnieks. Pirmās mūzikas kompozīcijas sacerēja jau mūzikas skolas gados. 1876. gadā viņš Pizā redzēja Dž. Verdi operas “Aīda” (Aida) iestudējumu, pēc kā nolēma pievērsties operu komponēšanai. Jau studiju laikā Milānā aizrāvās ar vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) idejām, kuru ietekme vēlākajos gados bija manāma arī Dž. Pučīni operās. Daļu no mācību laikā sacerētās mūzikas vai tās fragmentus vēlākajos gados izmantoja vairākās operās.

Pēc Milānas konservatorijas pabeigšanas Dž. Pučīni ar A. Ponkjelli atbalstu sakomponēja savu pirmo viencēliena operu “Vīlas” (Le Villi), ar kuru piedalījās viencēliena operu konkursā, taču balvas neieguva. Tomēr opera pēc iestudēšanas Milānā 1884. gadā guva panākumus, tādēļ vēlāk tika pārstrādāta kā divu cēlienu opera. Šajā laikā Dž. Pučīni sāka arī ilggadēju sadarbību ar mūzikas izdevēju Džulio Rikordi (Giulio Ricordi), kura kompānija atbalstīja Dž. Pučīni un sadarbojās ar viņu turpmākās komponista karjeras laikā.

1884. gadā Dž. Pučīni pēc Dž. Rikordi pasūtījuma sāka komponēt savu otro operu “Edgars” (Edgar), kuras sacerēšana aizņēma vairākus gadus un pirmizrāde notika 1889. gadā Milānas operteātrī La Skala (Teatro alla Scala), taču izvērtās par neveiksmi. Neskatoties uz vairākkārtēju operas pārstrādāšanu ilgu gadu garumā, tā nekad neguva panākumus.

Neskatoties uz šo fiasko, Dž. Pučīni tajā pašā gadā sāka komponēt nākamo operu, kuras librets bija balstīts uz franču garīdznieka un literāta Abata Prevo (Antoine-François, Abbé Prévost d’Exiles) “Stāstu par kavalieri de Grijē un Manonu Lesko” (Histoire du Chevalier des Grieux, et de Manon Lescaut). Uzskatot, ka iepriekšējās operas neveiksmē vainojams nepiemērots librets, Dž. Pučīni vairākkārt mainīja operas libreta autorus (tostarp īslaicīgi pie šīs operas libreta strādāja arī itāļu komponists un libretists Ružēro Leonkavallo, Ruggero Leoncavallo, taču Dž. Pučīni no viņa pakalpojumiem atteicās), kādu laiku arī mēģināja libretu rakstīt patstāvīgi, taču drīz vien no tā atteicās. Kopumā pie šīs operas sižeta strādāja pieci dažādi libretisti, tostarp arī Džuzepe Džakoza (Giuseppe Giacosa) un Luidži Ilika (Luigi Illica), kurš vēlākajos gados izstrādāja libretus arī trim nākamajām Dž. Pučīni operām. Operas “Manona Lesko” (Manon Lescaut) pirmizrāde notika Turīnā 1893. gadā un guva lielus panākumus (tostarp arī finansiālus) un cildinošas atsauksmes. Tieši pēc šīs operas sākās Dž. Pučīni slava, atzinība un panākumi, sākumā Itālijas, pēc tam arī pasaules mērogā.

Turpmākajos gados Dž. Pučīni sakomponēja savas ievērojamākās operas: “Bohēma” (La Boheme, 1896), “Toska” (Tosca, 1900), “Madama Butterfly” (1904; pazīstama arī ar nosaukumu “Čo Čo Sana”, Cio-Cio-San), kas viņam nodrošināja pasaules slavu, sava laika ievērojamākā operu komponista reputāciju un deva arī lielu finansiālu peļņu. Šis laiks Dž. Pučīni dzīvē saistāms arī ar vairākiem blakus apstākļiem. Operas “Bohēma” komponēšanas laikā Dž. Pučīni uzzināja, ka operu ar tādu pat sižetu komponē arī R. Leonkavallo, kas izraisīja nopietnu sāncensību un domstarpības abu komponistu starpā (Dž. Pučīni operas panākumi bija spīdoši, kamēr R. Leonkavallo opera, lai gan sākotnēji guva atzinību, taču vēlāk gandrīz pilnībā pazuda no operteātru repertuāriem). 25.02.1903. Dž. Pučīni cieta smagā autoavārijā, no tajā gūtajām traumām komponists ārstējās ilgus mēnešus, un tas ietekmēja arī operas “Madama Butterfly” komponēšanu. Šīs operas pirmizrāde Milānas operteātrī La Skala cieta neveiksmi, pēc kā komponists operu vairākkārt pārstrādāja, un vēlākajos gados (tostarp mūsdienās) parasti iestudē šīs operas piekto versiju, kuras pirmizrāde notika 1907. gadā.

Ap 1908. gadu Dž. Pučīni pēc Ņujorkas Metropoles operas (The Metropolitan Opera) pasūtījuma sāka komponēt operu “Meitene no rietumiem” (La fanciulla del West, 1910; pazīstama arī ar nosaukumu “Meitene no Kalifornijas”). Tās komponēšanas laikā Dž. Pučīni ģimene iekļuva publiskā skandālā, kad sievas Elvīras greizsirdības dēļ pašnāvību izdarīja viņu kalpone Dorija Manfredi (Doria Manfredi; sieva uzskatīja, ka Dž. Pučīni ir romāns ar kalponi; pēc kalpones nāves mediķi konstatēja, ka viņa bijusi jaunava; pastāv versija, ka patiesībā Dž. Pučīni bijis romāns ar Dorijas māsīcu Džūliju, ar kuru viņam esot bijis ārlaulības dēls Antonio). Manfredi ģimene iesūdzēja Elvīru tiesā, un Dž. Pučīni bija spiests izmaksāt ievērojamu finansiālo kompensāciju kalpones ģimenei. Neskatoties uz šīm problēmām operas komponēšanas laikā, “Meitene no rietumiem” guva publikas atzinību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). “Meitene no rietumiem” kļuva par pirmo operu, kuras pasaules pirmizrāde notika Ņujorkas Metropoles operā. Lai arī pats Dž. Pučīni šo operu tolaik uzskatīja par savu labāko kompozīciju, tomēr daudzviet attieksme pret šo operu bija visai kritiska, un tās panākumi atpalika no trijām iepriekšējām viņa operām.

Turpmākajos gados Dž. Pučīni radošā aktivitāte un arī panākumi samazinājās. Pirmā pasaules kara laikā viņš sakomponēja operu “Bezdelīga” (La rondine, 1917), kuru bija pasūtījis Kārļa teātris (Carltheater) Vīnē, taču kara dēļ operas pirmizrāde notika Monako. Lai arī opera sākotnēji guva zināmus panākumus un deju ritmos ieturētā mūzika atšķīrās no Dž. Pučīni agrākajām kompozīcijām, tomēr kopumā tā nebija veiksmīga. Turpmākajos gados komponists operu vairākkārt pārstrādāja (tostarp ar dažādiem, pilnīgi atšķirīgiem fināliem), taču kopumā publikas rezervēto attieksmi pret šo operu tas nemainīja.

Jau pirms Pirmā pasaules kara Dž. Pučīni bija radusies iecere par vairāku viencēliena operu kopuma sacerēšanu, un pēc vairāku gadu darba, 1918. gada beigās, Ņujorkas Metropoles operā pirmizrādi piedzīvoja Dž. Pučīni operu triptihs (Il trittico), kas sastāvēja no trim viencēliena operām (“Apmetnis”, Il tabarro; “Māsa Andželika”, Suor Angelica, “Džanni Skiki”, Gianni Schicchi), kas guva dalītu piekrišanu. Pretēji Dž. Pučīni iecerei, turpmākajos gados dažādi operteātri pārsvarā iestudēja operas no šā triptiha nevis kā vienotu kopumu, bet gan kā atsevišķas operas. No tām lielāko popularitāti un atzinību guva komiskās operas (opera buffa) stilā komponētā “Džanni Skiki”, kuras librets balstīts uz itāļu dzejnieka un filozofa Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) poēmas “Dievišķā komēdija” (Divina Commedia) fragmenta motīviem.

1920. gada pavasarī Dž. Pučīni sāka darbu pie operas, kuras librets bija balstīts uz itāļu dramaturga Karlo Goci (Carlo Gozzi) lugas “Turandota” (Turandot) motīviem. Mūzikas kompozīcijā Dž. Pučīni izmantoja arī ķīniešu tautas melodijas. Šo operu Dž. Pučīni turpināja komponēt līdz mūža beigām un pilnībā to nepaspēja pabeigt. Jau pēc Dž. Pučīni nāves, ievērojot viņa atstātās skices un norādes, operas partitūru pabeidza itāļu komponists Franko Alfāno (Franco Alfano). Operas “Turandota” pirmatskaņojums notika 1926. gadā Milānas La Skala oeprteātrī, kurā operu izrādīja tikai līdz trešā cēliena vidum (t. i., līdz vietai, ko bija paspējis sakomponēt pats Dž. Pučīni), pēc kā itāļu diriģents Arturo Toskanīni (Arturo Toscanini) izrādi apturēja. Tikai nākamajās izrādēs opera tika spēlēta pabeigtā veidā.

Mūža pēdējos mēnešos Dž. Pučīni slimoja ar balsenes vēzi (visu mūžu bija kaislīgs smēķētājs), ārstniecības nolūkos devās uz Briseli, kur 29.11.1924. nomira nākamajā dienā pēc operācijas no akūtas sirdslēkmes.

Dzīves laikā Dž. Pučīni ir sakomponējis 12 operas, no kurām “Bohēma”, “Toska”, “Madama Butterfly” ir Dž. Pučīni nozīmīgākie un arī populārākie veikumi. Tās joprojām tiek uzskatītas par “obligātu” jebkura ievērības cienīga operteātra repertuāra daļu un piedzīvojušas neskaitāmus iestudējumus un interpretācijas. Pēc dažādu mūzikas speciālistu atzinuma un izrādīšanas biežuma, tās parasti tiek minētas starp pasaules ievērojamākajām un arī visbiežāk uzvestajām operām. Plašu atzinību guvusi arī Dž. Pučīni pēdējā opera “Turandota”, kas ir gandrīz tikpat populāra kā trīs iepriekš minētās.

Lai arī Dž. Pučīni primāri bija operu komponists un ir pazīstams pasaules slavu guvušo operu dēļ, viņš arī ir sacerējis daudzus citus skaņdarbus: dziesmas, instrumentālas kompozīcijas, kā arī divus garīgās mūzikas skaņdarbus (Mesu un Rekviēmu, Requiem). Ja Mesa ir viens no agrīnajiem Dž. Pučīni sacerējumiem, tad Rekviēms, komponēts 1905. gada sākumā, pieminot ceturto gadadienu kopš Dž. Verdi nāves, ir visai savdabīga kompozīcija. Atšķirībā no vairuma citu autoru komponētajiem rekviēmiem, Dž. Pučīni Rekviēms ir neliela, kamerstila kompozīcija, viens no īsākajiem šāda veida skaņdarbiem. No Dž. Pučīni dziesmām pazīstamākā ir 1919. gadā par godu Itālijas uzvarām kara laikā sacerētā “Himna Romai” (Inno a Roma), kura vēlāk, jau pēc Dž. Pučīni nāves, kļuva populāra Itālijā fašistu režīma varas laikā.

Dž. Pučīni komponētās operas visvairāk raksturo to reālistiskie, no dzīves ņemtie sižeti, kas tās būtiski atšķir no daudzu citu autoru, it īpaši iepriekšējo gadsimtu skaņražu, operām, kuru libretos bieži vien dominēja mītiski tēli un leģendas. Tradicionāli Dž. Pučīni tiek uzskatīts par verisma novirziena pārstāvi opermākslā, lai gan ir mūzikas speciālisti, kas uzskata, ka tikai daļa no Dž. Pučīni operām ir atzīstamas par veriskām.

Liela daļa no Dž. Pučīni sacerētajām operām joprojām tiek iekļautas un regulāri iestudētas daudzu pasaules operteātru repertuārā. Klasiskās mūzikas koncertos bieži tiek izpildīti dažādi fragmenti no viņa sacerētajām operām. Sevišķu popularitāti koncertos ir izpelnījušās Kavaradosi ārijas Recondita armonia un E lucevan le stelle no operas “Toska”, Loretas ārija O mio babbino caro no “Džanni Skiki”, prinča Kalafa ārija Nessun dorma no “Turandota”, kā arī citas melodijas.

Vienam no 20. gs. 30. gadu izcilākajiem latviešu tenoriem Arturam Priedniekam Kavaradosi loma patika tik ļoti, ka viņš pieņēma pseidonīmu “Kavara” (Cavara), ar kuru ārzemēs viņš tolaik bija vairāk pazīstams nekā ar savu īsto uzvārdu.

Dž. Pučīni sacerētā mūzika vai fragmenti no viņa komponētajām operām daudzkārt izmantoti arī kinematogrāfā (piemēram, amerikāņu režisora Džeimsa Aivorija, James Francis Ivory, filmā “Istaba ar skatu”, A Room with a View, 1985; poļu režisora Juliuša Mahuļska, Juliusz Jan Machulski, komēdijā “Dežavu”, Deja vu, 1990; itāļu režisora Franko Dzefirelli, Gian Franco Corsi Zeffirelli, biogrāfiskajā filmā “Kallasa mūžīgi mūžos”, Callas Forever, 2002 u. c.).

Dž. Pučīni vārdā nosaukti teātri, kultūras centri, filmu studija, ielas, veikali, dzelzceļa stacija u. c. objekti.

Kopš 1930. gada vasarās Torre del Lago brīvdabas estrādē notiek ikgadējs Pučīni festivāls (Festival Puccini), kurā tiek uzvestas Dž. Pučīni komponētās operas. Festivāls attīstījies par ievērojamu mūzikas notikumu Toskānas un Itālijas dzīvē; tajā bieži piedalās izcilākie un atzītākie dziedātāji, diriģenti, mūziķi un orķestri.

Kopš 1971. gada Pučīni festivāla fonds ik gadu piešķir Pučīni balvu (Il premio Puccini); sākotnēji balvu piešķīra operdziedātājām, kopš 1981. gada balvu piešķir arī par citiem ar Dž. Pučīni saistītiem pasākumiem (mūzikas ierakstiem, operu iestudējumiem utt.).

Lielāko ieguldījumu Dž. Pučīni muzikālā, materiālā mantojuma saglabāšanas un izpētes organizēšanā devusi viņa mazmeita Simoneta Pučīni (Simonetta Puccini). 1979. gadā viņa nodibināja Pučīni izpētes institūtu (Istituto di Studi Pucciniani), lai īstenotu Dž. Pučīni darbu un arī viņa dzimtas priekšteču izpēti.

Vairākās bijušajās Dž. Pučīni dzīves vietās, kā arī viņa dzimtajā mājā ir ierīkoti muzeji, starp kuriem ievērojamākais ir muzejs Dž. Pučīni ilggadīgajā dzīves vietā Torre del Lago.

Komponista dzimtajā pilsētā Lukā kopš 1996. gada darbojas Džakomo Pučīni studiju centrs, kas nodarbojas ar komponista darbu un biogrāfijas izpēti, uzkrāj ar Dž. Pučīni saistītus dokumentus, organizē pētniecību, izstādes u. c. pasākumus, kas saistīti ar Dž. Pučīni.

2005. gadā Simoneta Pučīni nodibināja Dž. Pučīni veltītu fondu (Fondazione Simonetta Puccini per Giacomo Puccini), kura mērķis ir kopt un uzturēt komponista mantojumu, vākt un uzkrāt ar Dž. Pučīni dzīvi saistītus dokumentus un priekšmetus.

Par Dž. Pučīni dzīvi ir tapušas vairākas spēlfilmas. 1953. gadā itāļu režisors Karmīns Gallone (Carmelo Camillo Gallone) uzņēma muzikālu melodramatisku filmu “Pučīni” (Puccini), kurā izmantoti komponista dzīves fakti. Vēlākajos gados K. Galone uzņēmis arī filmas “Madama Butterfly” (1954) un “Toska” (1956), kuru pamatā ir Dž. Pučīni komponētās operas. 1984. gadā britu režisors Tonijs Palmers (Tony Palmer) savā filmā “Pučīni” (Puccini) attēloja to laika posmu Dž. Pučīni dzīvē un ģimenē, kad pašnāvību izdarīja viņu kalpone D. Manfredi un izraisījās ar to saistītais skandāls. Līdzīgus sižeta motīvus 2008. gadā izmantoja arī itāļu režisors Paolo Benvenuti (Paolo Benvenuti) filmā “Pučīni un meitene” (Puccini e la fanciulla), kurā attēlots Dž. Pučīni dzīves posms, attiecības ar sievietēm un sarežģījumi ģimenē tajā laikā, kad viņš komponēja operu “Meitene no Rietumiem”. 2009. gadā tapis arī Itālijas televīzijas kompānijas Rai miniseriāls “Pučīni” (Puccini) par komponista dzīvi.

Dž. Pučīni veltīti pieminekļi un statujas atrodas gan viņa dzimtajā Lukā, gan arī citās pasaules pilsētās (piemēram, Montekatīni, Itālijā; Nagasaki, Japānā, u. c.).