Poļu valoda ir dzimtā valoda apmēram 47 miljoniem runātāju pasaulē, ap 37 miljoniem Polijā, diviem miljoniem Eiropas valstīs un astoņiem miljoniem citās valstīs (Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Austrālijā). Poļu valoda ir valsts valoda Polijas Republikā.

Rakstība balstās latīņu alfabētā. Mūsdienu poļu valodā ir 32 burti: Aa Ąą Bb Cc Ćć Dd Ee Ęę Ff Gg Hh Ii Jj Kk Ll Łł Mm Nn Ńń Oo Óó Pp Rr Ss, Śś Tt Uu Ww Yy Zz Źź Żż, svešvārdos arī Qq, Vv un Xx.

Literārajā poļu valodā ietilpst astoņi patskaņi – a, o, u (rakstībā arī ó), e, i, y, ę (nazālais e), ą (nazālais o) bez garuma diferenciācijas – un līdzskaņi: b, c, cz, ć, d, dz, dź, dż, f, g, h (rakstībā arī ch), j, k, l, ł, m, n, ń, p, r, s, sz, ś, t, w, z, ż (rakstībā arī rz), ź. Līdzskaņi tiek šķirti pēc balsīguma, izņemot skaneņus j, l, ł, m, n, ń, r, kas vienmēr ir balsīgi. Vārda izskaņā visi līdzskaņi tiek izrunāti nebalsīgi. Fonoloģiski līdzskaņi dalāmi cietajos un mīkstajos. Katram cietam līdzskanim atbilst mīksts līdzskanis. Vārda dinamiskais akcents ar nedaudziem izņēmumiem ir uz priekšpēdējās zilbes.

Poļu valoda ir fleksīva. Deklinējamiem vārdiem (lietvārdiem, īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, vietniekvārdiem) piemīt locījuma (septiņi locījumi), skaitļa (divi skaitļi) un dzimtes kategorija. Lietvārdu gramatisko dzimšu skaita jautājums ir diskutabls. Tradicionāli tiek šķirtas trīs dzimtes vienskaitlī: vīriešu (vīriešu dzimtes persona, vīriešu dzimtes būtne, vīriešu dzimtes priekšmets), sieviešu un nekatrā. Daudzskaitlī divas: vīriešu dzimte (rodzaj męskoosobowy) un t. s. nevīriešu dzimte (rodzaj niemęskoosobowy), kas ietver sieviešu un nekatrās dzimtes lietvārdus. Darbības vārdam ir veida, kārtas (trīs kārtas), izteiksmes (īstenības, pavēles, vēlējuma izteiksme), laika (tagadne, pagātne, nākotne), personas (trīs vienskaitlī un trīs daudzskaitlī), skaitļa (divi skaitļi) un dzimtes (trīs vienskaitlī un divas daudzskaitlī) kategorija.

Poļu valodas dialekti dalāmi divās pamatgrupās. Viena ir austrumlehītu grupa. Tajā ietilpst četri dialekti: Lielpolijas, Mazpolijas, Mazovijas un Silēzijas. Otra ir viduslehītu (piejūras) grupa. Tajā ietilpst kašubu dialekts, kas bieži tiek uzskatīts par atsevišķu valodu. Mūsdienās dzīvs un lietots ne tikai lauku iedzīvotāju vidū ir vienīgi Silēzijas dialekts. Kašubu valodai ir reģionālās valodas statuss (no 06.01.2005.). Dialektu dalījuma pamats ir izrunas elementi: t. s. starppatskaņu starp a un o, e un i lietojums (piemēram, pta^ok : ptak ‘putns’, mleⁱko : mleko ‘piens’), t. s. mazurzenie – alveolāros līdzskaņus cz, sz, ż, dż izrunā kā dentālus c, s, z, dz (piemēram, jus : już ‘jau’, zawse : zawsze ‘vienmēr’), kā arī dažāda nazālo patskaņu ą un ę izruna.

Poļu valodas attīstības periodizācija pēc statusa un izplatības: 1) vecpoļu valoda (līdz kopīgas poļu valodas izveidošanās brīdim 16. gs.); 2) no 16. līdz 18. gs. vidum (līdz ar poļu literārās valodas izveidošanos  un normēšanas sākumu); 3) jaunpoļu valoda (poļu valodas kultūras veidošanās un valodas izplatīšanās visos sabiedrības slāņos); 4) mūsdienu valoda (pēc Otrā pasaules kara un valsts valodas statusa atgūšanas). Poļu valoda kā atsevišķa valoda sākusi veidoties 10. gs. Galvenās poļu valodas atšķirības no citām rietumslāvu valodām: 1) skaņu o un a lietojums cieto līdzskaņu priekšā pirmatnējā e vietā (niosę ‘nȩsu’, wiara ‘ticība’) un e : o, o : e mija (niesie ‘nes’ : niosę ‘nȩsu’, wiara ‘ticība’ : wierze ‘ticībai’); 2) senāko vokālisko skaneņu l un r pāreja savienojumos ar, il, ar, ur (sal. wilk ‘vilks’, kark ‘sprands’ ar čehu vlk, krk); 3) palatālo līdzskaņu p’, b’, m’, v’, f’, ś, ź, kā arī ć, dź, rz no senākiem t’, d’, r’ saglabāšana; 4) nazālo patskaņu ę un ą saglabāšana; 5) patskaņu kvalitātes opozīcijas trūkums; 6) pastāvīgs dinamiski-toniskais akcents. Līdz 14. gs. poļu valoda eksistēja reģionālajos un dialektālajos runātas valodas variantos. Vienīgie šā laika valodas pieminekļi ir atsevišķi personvārdu un vietvārdu pieraksti 1136. gada pāvesta Inocenta (Innocentius) Zelta bullā. 14.–15. gs. parādījās pirmie reliģiskie teksti – “Dievmāte” (Bogurodzica), Sventokšiskas sprediķi (Kazania Świętokrzyskie), Sanktflorianas psalmu krājums (Psałterz Floriański), kas liecināja par bagāto runātās valodas tradīciju. 15.–16. gs. pakāpeniski izveidojās kopīgās valodas variants, balstīts uz Mazpolijas un Lielpolijas dialektu elementiem. Šajā laikā parādījās pirmais Bībeles tulkojuma rokraksts – Karalienes Sofijas Bībele (Biblia Królowej Zofii, ap. 1450), kā arī garīgo dziesmu krājumi un pirmie laicīga rakstura teksti. Reformācijas laikmetā iespiesti pirmie visas Bībeles tulkojumi, piemēram, Nesvežas Bībele (Biblia Nieświeska, 1570–1572) un katoļu Leopolita Bībele (Biblia Leopolity, 1561). 1568. gadā izdota pirmā Poļu valodas gramatika (Polonicae Gramatices Institutio). Drukas ieviešana sekmēja poļu valodas popularizēšanu un izkopšanu. Par poļu valodas t. s. zelta laikmetu tiek uzskatīta 16. gs. otrā puse, kad tika publicēti literātu un dzejnieku Mikolaja Reja (Mikołaj Rej) un Jana Kohanovska (Jan Kochanowski) darbi un izveidojās poļu literārā valoda. Šāds valodas variants pastāvēja līdz 17. gs. vidum, kad vēsturisko notikumu dēļ poļu valodas lietojums tika ierobežots par labu latīņu valodai. Valodas atdzimšana sākās 18. gs. līdz ar reformām, kad poļu valoda tika ieviesta kā mācību valoda skolās. Tas sekmēja poļu valodas zinātniskā un lietišķā stila veidošanos. Tika izdoti vairāki gramatikas darbi, kā arī pirmā poļu valodas skaidrojošā vārdnīca (Słownik języka polskiego). Valodas attīstība turpinājās arī 120 gadu garajā periodā pēc Polijas sadalīšanās (1795). Nākamais poļu valodas uzplaukums sākās pēc neatkarības atgūšanas 1918. gadā, kad ar 1924. gada likumu poļu valoda ieguva valsts valodas statusu. Šajā laikā atsākās poļu valodas mācīšana skolās, attīstījās valodas funkcionālie stili, notika terminoloģijas vienādošana, kā arī valodas un ortogrāfijas normu kodificēšana. Pēc Otrā pasaules kara valsts valodas statuss tika minēts 1945. gada dekrētā, savukārt 1997. gadā pirmo reizi ierakstīts Polijas Republikas konstitūcijā. No 1996. gada darbojas Poļu valodas padome, kas izstrādā ortogrāfijas un interpunkcijas normas, atzinumus par poļu valodas lietošanu, kā arī sniedz padomus poļu valodas jautājumos.