Džaivs ir deju stils, kas radies Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 20. gs. 30. gadu sākumā. Tajā ir daudzas kustības no bugi (boogie), rokenrola (rock and roll), svinga (swing dance) un lindihopa (lindy hop). Džaivs ir ļoti ātra un enerģiska deja, tā ir pēdējā deja sacensībās un viss ātrākā no visām balles dejām; džaivam radniecīgs ir sportiskais rokenrols.

Pateicoties sinkopētam ritmam, deja ir strauja un virtuoza. Vēsturiski tai ir bijušas vairākas attīstības variācijas: no regtaima (ragtime) līdz svingam (1910), līdz lindihopam (1920), līdz džiterbagam (jitterbug, 1930–1940), līdz rokenrolam, bugi (1950); no bībopa (bebop) ir attīstījušās mūsdienīgā džaiva versijas.

Džaiva pirmssākumi rodami 19. gs. ASV dienvidaustrumos. Ir vairākas versijas par dejas izcelsmi. Tiek uzskatīts, ka džaivs bija vai nu afroamerikāņu deja, vai arī, ka tas bija indiāņu seminolu kara deja Floridas pavalstī. Pastāv arī versija, ka deja radusies Āfrikā un pēc tam tā nonākusi ASV. Afroamerikāņu slengā jive nozīmē ‘maldināšana, viltīgums’, bet, iespējams, dejas nosaukuma izcelsme ir no angļu jibe, kas slengā nozīmē ‘lētās preces, marihuāna’.

19. gs. 80. gados džaivs jau bi­ja “sacensību” deja, ko dejoja afroamerikāņi ASV dienvidos, lai iegūtu balvas; visbiežāk tas bija pīrāgs. Šā iemesla dēļ  deja ieguva nosaukumu “Pīrāga pastaiga” (Ca­kewalk). De­ja sastāvēja no divām daļām: sākumā bija svinīgs pāru uznāciens, otrā daļā dalībnieki dejoja speciāli šūtos kostīmos. Pavadošā mūzika bija regtaims (no angļu ragtime ‘lupata’). Mūzika un deja bija populāras arī Čikāgā un Ņujorkā, ASV, afroamerikāņu vidū. Šī deja krasi kontrastēja ar ASV augstāko sabiedrības slāņu dejām. Dejotāju satvēriena slēgtā pozīcija dejā tika uzskatīta par nepieklājīgu, un dažreiz dāmas uzvilka īpašas korsetes, lai tās nejauši neietekmētu partnera ķermeni. Pateicoties dejas soļiem un ritmam, kas sakrita ar Ērvinga Berlina (Irving Berlin) skaņdarbu Alexander's Ragtime Band‎ 1910. gadā, tā ātri kļuva par pasaules mēroga hitu.

Otrā pasaules kara laikā Apvienotajā Karalistē uzturējās amerikāņu karavīri, kuri ieviesa šo jauno deju. Kara laikā Apvienotajā Karalistē viņi bija vienīgie džaiva skolotāji, un deja kļuva populāra visās karavīru dislokācijas vietās. Nosaukums “džaivs” arī tika pārņemts no ASV, jo īsi pirms kara ASV deju sauca “džiterbags džaivs”. Karam beidzoties, ASV vārds “džaivs” vairs netika lietots, bet eiropieši to saglabāja.

Kā konkursa deju džaivu sāka izpildīt tikai 20. gs. 70. gados. Džaivu varēja dejot mazā telpā, pārpildītās deju zālēs, tāpēc tā bija ļoti iecienīta. Neiztika arī asas kritikas attiecībā uz dejas estētiku. Slavenais sarīkojumu deju skolotājs un deju tehnikas grāmatu autors Alekss Mūrs (Alex Moore) ir teicis, ka “nekad nav redzējis ko neglītāku”. Apvienotās Karalistes deju skolotāji pārveidoja džaivu par elegantu un aktīvu sarīkojumu deju, un no 1968. gada džaivs ir iekļauts sporta deju programmā. Deja bija populāra arī mesjē Pjēra (Pierre Jean Philippe Zurcher-Margolle) un Dorisas Lavelles (Doris Lavella) studijā Londonā.

Mūsdienās džaiva pamatfigūrām raksturīgs ātrs un sinkopēts šase (chasse) pa kreisi un pa labi, kā arī lēnāks solis atpakaļ un uz priekšu, šūpošanos ceļos un ar asiem kāju izspērieniem. Dejas soļi tiek veikti no pirkstgala. Šajā gadījumā ķermeņa svars vienmēr atrodas priekšā un tiek pārnests no pēdas uz pēdu; dejojot pāri cenšas palielināt atsevišķu figūru fragmentu izpildes ātrumu.

Deju skolās, studijās un kursos Eiropā un citur pasaulē džaivs ir iekļauts Latīņamerikas deju programmā kā vienīgā no svinga dejām.

Francijā mūsdienās aktīvi tiek popularizēta bugivugi radniecīga deja – leroks, kas plašāk ir pazīstama kā franču džaivs (no franču le rock ‘rokenrols’). Šo deju izveidoja, lai svinga klubu apmeklētāji varētu vieglāk iemācīties dejot.

Dejas oriģinālo versiju 1980. gadā Anglijā radīja Džeimss Kronins (James Cronin) un Kristīne Kībla (Christine Keeble). Deja sākotnēji bija domāta tikai vienam atpūtas vakaram, bet 80. gados tā no dažu cilvēku vaļasprieka pārauga par plaša mēroga kulta deju, kas ietvēra ne vien klasiskās svinga figūras, bet arī daudzus jauninājumus. Leroks tiek mācīts bez konkrētas pēdu darbības, jo svarīgākais ir iemācīties pēc iespējas vairāk figūru. Pavadījumam var izmantot dažādu stilu mūziku, arī disko – nav nepieciešams izmantot tikai svinga vai rokenrola mūziku.

Mūsdienās leroks pretendē uz jaunākās un modernākās svinga dejas titulu. Lerokam jau ir vairāki simti figūru. 2016. gadā tika dibināta Leroka modernā džaiva federācija (LeRoc Modern Jive Federation), kuras mērķis ir turpmāka dejas popularizēšana.

Starptautiski džaivs tiek izpildīts divos stilos: starptautiskajā un svinga, ļoti bieži tos apvienojot. Starp nozīmīgākajiem Latīņamerikas deju izpildītājiem, tostarp džaiva, minami: Gabriele Gofredo (Gabriele Goffredo) un Anna Matusa (Anna Matus) no Moldovas, Rikardo Koki (Riccardo Cocchi) un Jūlija Zagorujčenko (Yulia Zagoruychenko) no ASV, Džamili Džeralds (Jamili Gerald) un Čerija Klarisa Parkona (Cherry Clarice Parcon) no Filipīnām, Salvatore Sinardi (Salvatore Sinardi) un Viktorija Harčenko (Victoria Kharchenko) no Itālijas un citi.

Latvijā kopš 2007. gada popularitāti ir ieguvis televīzija šovs “Dejo ar zvaigzni!”, kurā Latīņamerikas dejas, tostarp džaivu, ir izpildījuši sabiedrībā pazīstami mākslinieki, kļūstot par laureātiem, piemēram, Lauris Reiniks, Marija Naumova, Normunds Rutulis kopā ar profesionāliem sporta dejotājiem Aleksandru Kurusovu, Agni Rūju, Violu Abramovu.

Džaiva un svinga deju soļi ir redzami daudzās pazīstamās spēlfilmās: “Aleksandra regtaima grupa” (Alexander's Ragtime Band, režisors Derils Zanuks, Darryl F. Zanuck, 1938);  “Divreiz svētīts” (Twice Blessed, rež. Harijs Bomonts, Harry Beaumont, 1944); “Regtaims” (Ragtime, rež. Milošs Formans, Miloš Forman, 1981); “Bērni šūpolēs” (Swing kids, rež. Tomass Kārters, Thomas Carter, 1993); “Svingeri” (Swingers, rež. Dags Limans, Doug Liman, 1996); “Mīlu dejot” (Love 'N' Dancing, rež. Roberts Iskovs, Robert Iscove, 2009), “Sprādziens no pagātnes” (Blast from the Past, rež. Hjū Vilsons, Hugh Wilson, 1999), un citās.

20. gs. 20. un 30. gados džaiva dejas un mūzikas stila popularizēšanā īpaša nozīme bija džeza grupas vadītājam un dziedātājam Kebam Kelovejam (Cab Calloway), kurš regulāri uzstājās ASV – Hārlemas klubā Cotton Club, izpildot džaiva, svinga un rokenrola mūziku. Citi nozīmīgi mūziķi bija Luiss Prima (Louis Prima) ar džeza un svinga dziesmu Jump, Jive an' Wail (1956), ASV komponists Djūks Elingtons (Edvards Kenedijs Elingtons, Edward Kennedy Ellington) un viņa deju mūzikas albums Dance to the Duke! (1954), kā arī dziedātāja Ella Ficdžeralda (Ella Jane Fitzgerald) un citi.

21. gs. nozīmīgākas melodijas ir: angļu dziedātāja un komponista Olija Mūra (Olly Murs) skaņdarbs Dance with Me Tonight, ASV blūza mūziķa Džonija Nikolasa (Johnny Nicholas) Where You At; kanādiešu džeza dziedātāja Meta Daska (Matthew-Aaron Dusk) Operator, Please!, kā arī dīdžeju DJ Maksy, DJ Azúcar Morena  un citu sporta deju mūzikas albumi.