Apzarnis galvenokārt atrodas vēderā un piestiprina tievās un resnās zarnas pie vēdera dobuma mugurējās sienas.

Apzarnis nodrošina strukturālu atbalstu zarnām un satur asinsvadus, nervus un limfvadus, kas saistīti ar gremošanas orgāniem. Tam ir izšķiroša nozīme, atvieglojot asiņu, barības vielu un atkritumu transportēšanu uz zarnām un no tām. Šī struktūra palīdz saglabāt zarnu stāvokli un stabilitāti vēdera dobumā. 

Vēstures gaitā izpratne par apzarni ir būtiski attīstījusies un mainījusies. Iepriekš to uzskatīja par sadrumstalotu struktūru, taču jaunākie anatomiskie pētījumi pierādījuši, ka apzarnis ir nepārtraukts un no citiem atšķirīgs gremošanas sistēmas orgāns. Apzarnim ir izšķiroša nozīme, atbalstot zarnas un piegādājot tām asinis, palīdzot barības vielu un atkritumu transportēšanā visā gremošanas traktā. Izpratne par tā struktūru un funkcijām ir ļoti svarīga dažādās medicīnas jomās, tostarp ķirurģijā, gastroenteroloģijā un anatomijā.

Vienu no pirmajām apzarņa kā sarežģītas struktūras skicēm radījis Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci). Tajā tas tika attēlots kā vienota un nepārtraukta struktūra. Arī turpmākajos gadsimtos anatomi apzarni attēloja kā vienu veselumu, taču mūsdienu skatījumu uz to kā vairākām atšķirīgām struktūrām izveidoja 19. gs. beigu anatoms Frederiks Trevess (Frederick Treves), kurš secināja, ka dažu zarnu daļu apzarnis pastāvēja atsevišķi.

Mūsdienu medicīnas literatūrā par apzarni bieži runā vienskaitlī, saucot to par vēderplēves kroku, taču tomēr bieži tiek izdalīts arī atsevišķu zarnu daļu apzarnis. 

Ir jāpiemin vairākas apzarņa funkcijas:

1. stiprinājums un atbalsts: viena no apzarņa galvenajām funkcijām ir atbalstīt un noturēt zarnas vēdera dobumā. Tas palīdz novērst zarnu samezglošanos vai pārvietošanos, saglabājot pareizu stāvokli;
2. asins piegāde un asinsvadu atbalsts: apzarnis satur asinsvadus, kas piegādā zarnām skābekli un barības vielas. Tas kalpo kā ceļš artērijām, vēnām un limfātiskajiem vadiem, atvieglojot asiņu, barības vielu un imūno šūnu transportēšanu uz zarnām un no tām;
3. nervu sadalījums: nervi apzarnī palīdz regulēt un kontrolēt zarnu darbību. Tie ir iesaistīti signālprocesos, kas saistīti ar gremošanu, peristaltiku (viļņveidīgām, peristaltiskām muskuļu kontrakcijām, kas pārvieto pārtiku caur gremošanas traktu) un jušanu;
4. limfātiskā funkcija: limfātiskajiem vadiem apzarnī ir izšķiroša nozīme imūnsistēmā, transportējot limfu, kas satur imūnās šūnas un palīdz organismam aizsargāties pret infekcijām un slimībām;
5. tauku uzglabāšanas un vielmaiņas funkcijas: apzarnis satur taukaudus, kas var uzglabāt enerģiju un atbrīvot hormonus, ietekmējot vielmaiņas procesus.

Kopumā apzarņa funkcijas ir svarīgas pareizai gremošanas sistēmas darbībai, nodrošinot asins piegādi, barības vielas un balstu, kas nepieciešams veselīgai gremošanai un barības vielu uzsūkšanai. Apzarnim ir būtiska nozīme imūnās atbildes reakcijā un vielmaiņas procesos. 

Integritāte, šūnu un audu struktūras noturība un atrašanās organismā liecina, ka apzarnis nav tikai veidojums, kas pievieno zarnas pie vēderplēves, bet gan neatkarīgs orgāns. Tomēr orgānam ir jābūt savai funkcijai un orgāna attīstībai vajadzētu noritēt tajos pašos organisma ontoģenēzes posmos. Ideja par apzarni kā atšķirīgu struktūru apgrūtināja tā embrionālās attīstības aprakstu, tāpēc bija jāapraksta tā rašanās un augšana dažādās zarnu vietās.

Profesors Džons Kalvins Kofijs (John Calvin Coffey) no Limerikas Universitātes (University of Limerick) un ķirurgs Pīters O’Līrijs (Peter O’Leary) no Dublinas Boumontas slimnīcas (Beaumont Hospital) detalizēti pētīja apzarni pacientiem, kuriem tika veikta vēdera operācija, kā arī līķiem un secināja, ka tas cilvēkiem funkcionē nevis kā atsevišķi izkliedēti saistaudi un taukaudi dažādām zarnu daļām, bet vienots veselums. 2022. gadā zinātnieki detalizēti aprakstīja apzarni žurnālā The Lancet. Gastroenterology & Hepatology.

Zinātnieki uzskata, ka apzarnis ir orgāns, tāpat kā aknas, smadzenes vai āda. Tā pamatfunkcija ir balstīt zarnas un novērst to slīdēšanu iegurņa dobumā, kad cilvēks stāv. Tiek uzskatīts, ka apzarnis cilvēkiem attīstījās, pielāgojoties staigāšanai taisni. Tomēr, lai pierādītu šo hipotēzi, ir jāizpēta citu dzīvnieku orgānu analogi.

Nākotnē anatomiem būs jāatbild uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar apzarņa funkcijām un patoloģijām. Dž. K. Kofijs ir pārliecināts, ka laika gaitā apzarņa pētniecība kļūs par tādu pašu pilnvērtīgu anatomijas un medicīnas sadaļu kā gastroenteroloģija, neiroloģija vai koloproktoloģija. Apzarnis kā orgāns ar īpašu funkciju ļaus standartizēt dažas ķirurģiskas procedūras vēdera dobumā un vēdera operācijas padarīt mazāk invazīvas. Izpratne par orgāna darbību veicina spēju saskatīt tā patoloģijas un tās ārstēt.

Šī atjauninātā izpratne par apzarni kā nepārtrauktu orgānu ir pavērusi jaunas iespējas tā nozīmes un funkciju izpētei. Tiek uzskatīts, ka šī pārklasificēšana varētu ietekmēt dažādas medicīnas jomas, tostarp ķirurģiju, gastroenteroloģiju un anatomiju.

Notiek pētījumi par apzarņa struktūru, funkcijām un iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un slimībām. Zinātnieki un medicīnas speciālisti pēta apzarņa nozīmi ne tikai zarnu balstīšanā, bet arī tādās jomās kā asinsvadi, imūnsistēma un iespējamā ietekme uz dažādām vēdera slimībām. 

Savstarpējās attiecības starp apzarni un blakus esošajiem orgāniem nodrošina ne tikai strukturālu platformu homeostāzes uzturēšanai, bet arī rada vidi slimību attīstībai. Tāpēc pieeju, kas atšķir apzarņa slimību klasifikāciju, var plaši piemērot. Padziļināta izpratne par apzarņa normālu izskatu ļauj identificēt tā anomālijas un izpētīt atsevišķu slimību rašanos:

1. mezenteriāla išēmija: rodas, ja ir samazināta asins piegāde zarnām mezenteriālo artēriju aizsprostojuma dēļ. Tas var izraisīt stipras sāpes vēderā pēc ēšanas, svara zudumu un citus simptomus. Ārstēšana bieži ietver asins plūsmas atjaunošanu, izmantojot medikamentus, minimāli invazīvas procedūras vai operāciju;
2. mezenteriālais limfadenīts: apzarņa limfmezglu iekaisums var izraisīt sāpes vēderā, drudzi un kuņģa-zarnu trakta simptomus. To parasti izraisa infekcija, un bieži vien tas tiek atrisināts ar konservatīvām ārstēšanas metodēm, piemēram, atpūtu, hidratāciju un antibiotikām, ja cēlonis ir bakteriāla infekcija;
3. mezenteriālais panikulīts: šis stāvoklis ir saistīts ar apzarņa taukaudu iekaisumu un rētu veidošanos, kas izraisa sāpes vēderā, svara zudumu un gremošanas problēmas. Ārstēšana var ietvert medikamentus simptomu mazināšanai vai ķirurģisku iejaukšanos smagos gadījumos;
4. apzarņa audzēji vai vēzis: var rasties apzarnī, tostarp labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji, kas var tikt atklāti nejauši, bet tiem var būt tādi simptomi kā sāpes vēderā, vēdera uzpūšanās vai izmaiņas zarnās. Ārstēšana bieži ietver operāciju, ķīmijterapiju vai staru terapiju atkarībā no audzēja veida un stadijas;
5. trūces, kas saistītas ar apzarni: var rasties, ja daļa zarnu izvirzās caur vājo vietu vēdera sienā vai cirkšņa kanālā. Ķirurģija parasti ir nepieciešama, lai ārstētu trūces un novērstu komplikācijas.

Apzarņa slimību ārstēšana ir atšķirīga atkarībā no konkrētās problēmas un tās pamatcēloņa. Ņemot vērā stāvokļa smagumu un raksturu, tā var būt no konservatīvām pieejām, kas ietver medikamentus, dzīvesveida izmaiņu vai uztura korekcijas, līdz invazīvākām iejaukšanās darbībām, piemēram, operācijām.

Arvien vairāk ir slimību, kuras var ārstēt, izmantojot ar apzarni saistītas stratēģijas. Ieteikumi, ka Krona slimības ārstēšanā jāiekļauj apzarņa rezekcija, jau sen tiek ignorēti, jo pastāv sarežģījumi (piemēram, liela asiņošana), kas saistīti ar apzarņa. Tomēr atklājumi liecina, ka atkārtotu operāciju biežums tiks ievērojami samazināts, ja ķirurgi, veicot rezekciju, izmantos apzarņa noņemšanas stratēģijas. Mezenteriālās patoloģijas farmakoterapija ir vāji attīstīta. Ir maz datu par tādu zāļu farmakokinētiku vai farmakodinamiku, kuru mērķis ir apzarnis. 

Apzarņa diagnostika ir vērsta uz tā anomāliju identificēšanu un stadijām, izmantojot neinvazīvus vai minimāli invazīvus līdzekļus. Tomēr apzarnis atrodas anatomiski tālu, līdz šim tā novērtēšanu var veikt tikai radioloģiski vai ķirurģiski. Radioloģiskās metodes ir īpaši sarežģītas, ņemot vērā pārtrauktas apzarņa struktūras koncepciju. Vēdera dobuma radiologi turpina saskarties ar izaicinājumiem, mēģinot saskaņot apzarņa radioloģisko izskatu ar klasiskajiem tā anatomijas jēdzieniem. Vairākas iestādes visā pasaulē ir būtiski veicinājušas izpratni par apzarņa struktūru, funkciju un tās ietekmi uz dažādām slimībām un medicīniskiem stāvokļiem:

1. Limerikas universitāte ar Dž. K. Kofija un viņa komandas darbu ieguva ievērību, kad apzarnis tika klasificēts kā patstāvīgs orgāns. Viņu pētījumi radīja jaunu interesi un apzarņa struktūras un funkciju izpētes uzplaukumu;
2. Meijo klīnika (Mayo Clinic), kas ir slavena ar medicīniskiem pētījumiem, ir iesaistījusies pētījumos, kas saistīti ar apzarņa slimībām, tostarp išēmiju un audzējiem. Pētnieki ir palīdzējuši izprast šo stāvokļu diagnostiku, ārstēšanu un pārvaldību;
3. Hārvarda Medicīnas skolas (Harvard Medical School) pētnieki ir veikuši pētījumus, kas saistīti ar dažādiem vēdera, arī apzarņa, anatomijas aspektiem. Šie darbi veicina plašāku izpratni par vēdera struktūrām un to nozīmi veselībā un slimībās;
4. Londonas Universitātes koledža (University College London) un ar to saistītās slimnīcas ir iesaistījušās kuņģa-zarnu trakta slimību pētījumos. Tie var ietvert virzienus, kas saistīti ar apzarni un tā nozīmi vēdera veselībā;
5. Džonsa Hopkinsa Universitāte (Johns Hopkins University) ir labi pazīstama ar saviem pētījumiem medicīnā un ķirurģijā. Pētnieki ir devuši ieguldījumu vēdera anatomijas izmeklējumos, iespējams, ietverot apzarni un tā funkciju izpēti.

Šajos un citos institūtos visā pasaulē turpina pētīt apzarņa nozīmi veselības un slimību jomā, kas veicinās diagnostiku, ārstēšanu un ķirurģisko iejaukšanos saistībā ar mezenteriālajiem stāvokļiem. 

Apzarņa un peritoneālās struktūras noskaidrošana ir devusi pamatu sistemātiskai apzarņa radioloģiskā izskata izpētei. Vēdera dobuma kompjūtertomogrāfijas (CT) un magnētiskās rezonanses izmeklējumu (MRI) sasniegumi liecina, ka auglim un pieaugušajam ar normālu anatomiju un vēdera slimību gadījumos var identificēt izliektas un neizliektas apzarņa zonas. Lai gan šī joma joprojām attīstās, sasniegumi ir jāiekļauj izglītības programmās. Endoskopisko attēlveidošanu var izmantot, lai kartētu apzarni, un tas var atvieglot transintestinālo biopsiju līdzīgi kā transrektālā prostatas biopsija. Transintestinālā apzarņa biopsija sniedz datus, kas nepieciešami sekundāro apzarņa slimību (piemēram, sirds un asinsvadu slimību, cukura diabēta, aptaukošanās, metaboliskā sindroma un Krona slimības) diagnostikai. Endoskopiskā kartēšana kolonoskopijas laikā speciālistam var atvieglot ambulatoro procedūru un pacientam radīt minimālu diskomfortu. Lai veiktu turpmākus izmeklējumus un rezekciju, var būt nepieciešams noteikt precīzas polipa atrašanās vietas koordinātas.

Apzarņa struktūras atzīšana ir radījusi daudz jautājumu, taču tā ir arī nodrošinājusi pamatu, kas virzīs turpmākos pētījumus dabas un lietišķajās zinātnēs. Sīki jāapraksta dažādas apzarņa anatomiskās un citas īpašības. Limfātisko un asinsvadu, nervu un saistaudu ciešais kontakts nozīmē, ka apzarnis ieņem centrālo stāvokli. Joprojām nav skaidrs, vai apzarnis jāuzskata par kuņģa-zarnu trakta, asinsvadu, endokrīno, sirds un asinsvadu vai imunoloģisko sistēmu daļu, un arī apzarņa nozīme tajās nav zināma. Tiek pētīta tā ietekme uz hematoloģisko, imunoloģisko, endokrīno, vielmaiņas sistēmu un dažādiem organizācijas līmeņiem. Lielākajai daļai orgānu ir skaidri noteikta funkcionālā vienība, taču apzarņa funkcionālā vienība nav zināma. Ir nepieciešams izpētīt, vai pastāv īpašs šūnu veids, kas ir atbildīgs par apzarņa funkcionālajām īpašībām.

Arī daži anatomiski jautājumi paliek neatbildēti. Piemēram, lai gan sākotnējie dati liecināja, ka apzarnis, kas atrodas proksimāli divpadsmitpirkstu zarnas izliekumam, atrodas tai blakus, mūsdienās šis pieņēmums ar būtiskiem argumentiem nav pamatots. Ja tā patiešām ir, tad lielu interesi izraisīs tādu mezenteriālo faktoru atklāšana, kas stimulē aizkuņģa dziedzera attīstību tikai vienā apzarņa reģionā. Ja proksimālais apzarnis ir nepārtraukts, var pārbaudīt arī apzarņa anatomisko saistību ar barības vadu. Būtu jāpārskata lielās tauku plēves attiecības ar pārējo apzarņa daļu. Apzarņa plastiskums un transformācija veicina dažādu traucējumu rašanos, tai skaitā saaugumus un trūces veidošanos. Sarežģītā saikne starp apzarni un blakus esošajām struktūrām tiek pārbaudīta, lai noteiktu iespējamos slimības izplatīšanās ceļus. Saistība ar saistaudu struktūrām var izskaidrot skeleta-muskuļu, acu un ādas traucējumu attīstību zarnu slimību, piemēram, čūlainā kolīta un Krona slimības, gadījumā, kā arī noskaidrot līdz šim nezināmas šo slimību patoģenēzes un izplatības pazīmes.

Radioloģiskās un endoskopiskās mezenteriālās diagnostikas tālāka attīstība palielinās vēdera dobuma slimību identificēšanas iespēju neinvazīvā un minimāli invazīvā veidā. Mezenteriālo endoskopisko izmeklējumu paraugu ņemšana sniedz klīniski nozīmīgus datus par vēdera dobuma traucējumiem, un tie tiks pārskatīti turpmākajos pētījumos. Paredzams, ka šie dati radīs izrāvienu neinvazīvu terapeitisko metožu, kuru pamatā ir apzarņa ārstēšana (piemēram, mezenteriālā farmakoterapija), attīstībā, un tas ļaus izvairīties no ķirurģiskas iejaukšanās. Mezenteriālā farmakoloģija joprojām ir vāji attīstīta, daļēji tas ir apzarņa relatīvās nepieejamības un daļēji pētījumu trūkuma dēļ. Nepieciešama izpratne par tādu zāļu darbību, kas iedarbojas uz apzarni, kā arī par to farmakokinētiku un farmakodinamiku.

Tādējādi sasniegumi, kas gūti apzarņa pārbaudē, ļauj veikt rūpīgu zinātnisku izpēti par to. Attiecīgi gastroenteroloģijas priekšrocības ietver uzlabotas diagnostikas metodes un paplašinātas terapeitiskās iespējas. Vēdera dobuma orgānu radioloģiskā novērtējuma priekšrocības būs lielāka vēdera dobuma slimību interpretācijas precizitāte. Patologi gūst labumu no plašākas visaptverošas izpratnes par dažādiem stāvokļiem vēderā. Ķirurģijā sagaidāmi ķirurģisko paņēmienu uzlabojumi, vēdera dobuma ķirurgu profesionālo prasmju standartizācija un turpmāk piedāvāto metožu zinātniskie pētījumi.