Lielais ķīris ir ūdensputns. Tā ir vidēja lieluma kaija, kas ligzdo kolonijās dažāda veida ūdenstilpēs ļoti plašās Eiropas un Āzijas teritorijās. Daudzskaitlīgākā Latvijā ligzdojošo kaijveidīgo putnu suga, sastopama visā valsts teritorijā; ziemo plašās Rietumeiropas teritorijās. 

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1766. gadā lielajam ķīrim devis nosaukumu Larus ridibundus. 2013. gadā klasificēts ķīru ģintī Chroicocephalus. 

Lielais ķīris augumā ir līdzīgs lauku balodim, taču ir slaidāks un ar garākām kājām. Ķermeņa garums ir 35–40 cm (tēviņi mazliet lielāki par mātītēm), spārna garums ir 94–110 mm, pieaugušu putnu masa ir 220–350 g, tikko izšķīlušos mazuļu svars ir 16–32 g. Ģeogrāfiskas variācijas nav konstatētas.

Apspalvojums pārsvarā ir balts, ar gaiši pelēku muguru un spārnu virspusi, baltu spārnu priekšmalu (pēc tās labi atšķirams dabā arī no lielāka attāluma), melniem spārnu galiem, baltu asti. Galva ir tumšbrūna, knābis un kājas – tumšsarkanas. Acis ir tumši brūnas, tās ietver šaura un sarkana bezspalvu josliņa, aizmugurējo daļu – šaura baltu spalvu josliņa. Tēviņi un mātītes ir līdzīgi. Ziemas tērpā galva ir balta ar nelieliem tumšiem plankumiem virs un aiz acs. Starp pirkstiem ir netīri tumšsarkana peldplēve.

Jauniem putniem ir raibumoti rūsgana ķermeņa virspuse un galvas raksts, balta virsaste un zemaste, astes galā ir melna šķērseniska josla, brūnganraibs spārnu raksts uz gaišpelēka fona. Knābis un kājas ir netīri dzeltenīgi sārtas, knābim ir tumšs gals. Pieauguša putna apspalvojumu iegūst, sākot ar otro dzīves gadu.

Mazuļi pūku tērpā ir brūni, ar neregulāras formas tumšiem plankumiem ķermeņa virspusē, apakšpusē – bez plankumiem. Kājas ir netīri sārtas. Lidspēju iegūst pēc 25 dienu vecuma sasniegšanas vai vēlāk.

Trokšņaini, uzturoties baros kolonijā vai barojoties. Aktīvi sasaucas gan ar kolonijas locekļiem, gan ziņojot par briesmām. Atkarībā no situācijas mainās griezīgi, skaļi, ķērcoši un atkārtoti saucieni “rē grē grē-krēē”, “kverr”, “kirr”, “kirrē”, “kekekek”.

Lielie ķīri ligzdo atklātās vietās dažāda veida ūdenstilpju (jūras piekraste, ezeri, dīķi, upes, purvi u. tml.) virsūdens augāja ceros, ar pļavu veģetāciju klātās saliņās un krastos. Suga nav izvēlīga attiecībā uz ligzdošanas vietu, dažkārt neizvairās no apdzīvotām vietām. Vismaz kopš 1999. gada sākuši ligzdot uz jumtiem Rīgā (Preses nams), visvairāk šo putnu (ap 1200 ligzdām) uz Preses nama bija 2020. gadā. 

Lielie ķīri ligzdo kolonijās, kuru izmērs var būt ļoti atšķirīgs – no dažām ligzdām līdz vairākiem tūkstošiem. Putni cenšas atgriezties vecajā vietā, it sevišķi – ja ligzdošana iepriekšējā sezonā bijusi sekmīga. Latvijā no ziemošanas vietām ierodas aptuveni marta sākumā. Parasti pirmie atlido tēviņi un aizņem potenciālās ligzdu vietas, kuru teritorija gandrīz nekad nav mazāka par 1 m²; to vēlāk aktīvi aizstāv no citiem putniem. Mātīte izvēlas tēviņu, tad seko noteiktas riesta pozas, kustības un saucieni. Ligzdu būvē abi partneri no apkārtējo augu stiebriem un lapām; ap 30–40 cm diametra kaudzītē sakrautā kausveida ligzda ir atklāta, nedaudz pacelta virs substrāta. Pilnā dējumā ir trīs zaļganbrūnas (paretam gaišzilas) olas ar tumšiem un neregulāriem plankumiņiem. Olas perē un mazuļus baro abi vecāki, mazuļi izšķiļas pēc 22–26 dienām. Olu čaumalas aiznes tūlīt pēc mazuļu izšķilšanās. Pirmās 3–5 dienas mazuļi paliek ligzdā, vēlāk tie aizklīst no tās aizvien tālāk, it sevišķi potenciālu briesmu brīžos. Lidspēju iegūst un koloniju pamet 25 dienas pēc izšķilšanās vai vēlāk.

Barības sastāvs un ieguves vietas kopš 20. gs. vidus ir mainījušās. Sākotnēji barību lielie ķīri meklēja galvenokārt ūdenstilpju seklūdeņos, cenšoties pamanīt sīkas zivtiņas un vēžveidīgos, lidojot zemu virs ūdens un uzlasot izlidojošos ūdenskukaiņus. Barību iegūst arī lauksaimniecības platībās, uzlasot sliekas, kukaiņus, to kāpurus un kūniņas, citus bezmugurkaulniekus. Kopš 20. gs. 50. gadu beigām sāka apgūt gan lielas atklātās izgāztuves, gan atkritumu tvertnes pie dzīvojamajām mājām (pārtikas atkritumi, tajos savairojušies kukaiņi). Masveidā barības meklējumos sāka ierasties zivju pārstrādes uzņēmumos, barojoties ar zivju atgriezumiem un nesaimnieciski glabātām zivīm, kažokzvēru fermās (zvēru neapēstā barība). Barošanās lidojumi pagarinājās no apmēram 25 km līdz 40 km, atsevišķos gadījumos pat līdz 70 km no ligzdošanas kolonijas.

Vairāk nekā puse no mazuļiem iet bojā līdz lidspējas iegūšanai, bet izdzīvojušajiem ir iespējas sasniegt pat 33 gadu vecumu. 

Lielie ķīri ir plašas izplatības transpalearktiska suga – ligzdo uz rietumiem no Islandes un lielākajā Eiropas daļā, sākot ar Spāniju, kā arī Āzijā līdz galējiem Krievijas dienvidaustrumiem un Ķīnas ziemeļaustrumiem. Nelielā skaitā ligzdo arī Grenlandē, Kanādā un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ziemeļaustrumu piekrastē. Lielākās populācijas konstatētas Krievijā un Baltkrievijā. Eiropā ligzdo ap 50 % no pasaules populācijas, lielākā daļa ap Ziemeļu un Baltijas jūrām, joslā uz austrumiem Krievijā un uz dienvidiem Ukrainā. Tiek vērtēts, ka kopumā Eiropā ligzdojošo lielo ķīru skaits ir 1,34–1,99 miljoni pāru. Izplatība kopumā kopš 20. gs. 80. gadiem nav mainījusies, kaut gan ir novērota pārvietošanās: lielie ķīri izplatījušies uz Ibērijas pussalas dienvidiem un joslā no Ziemeļbalkāniem uz ziemeļaustrumiem caur Ungāriju un Ziemeļukrainu, līdz ar to skaits dienvidaustrumu Eiropā ir pieaudzis. 

Lielais ķīris minēts jau pirmajās publikācijās par Latvijā sastopamo putnu sugu sastāvu 18. gs. Tiek uzskatīts, ka Latvijā tas sācis ligzdot 19. gs. sākumā. 

Patlaban Latvijā lielais ķīris ir salīdzinoši parasts ligzdotājs – tā ir visbiežāk un vislielākajā skaitā pie mums sastopamā kaijveidīgo putnu suga. Ligzdo visā Latvijas teritorijā, bet skaitliski visvairāk – apmēram 20 km platā joslā gar jūras piekrasti. 

Lielākā daļa populācijas ir gājputni, tikai teritorijās ar maigāku klimatu tie ir nometnieki. Latvijā ligzdojošie putni ziemo Rietumeiropā – jūru piekrastēs un pie iekšzemes ūdeņiem, bieži arī pilsētās. Visvairāk mūsu lielo ķīru ziemā uzturas Holandē, Vācijā un Britu salās, bet tie ir sastopami arī citās Eiropas valstīs un pat Vidusjūras ziemeļu piekrastē. Atsevišķi putni ziemā regulāri sastopami piekrastē arī Latvijā. 

Lielo ķīri nosacīti varētu uzskatīt kā lauksaimniecības kaitēkļu ierobežotāju, bet ieguldījums šajā jomā ir maznozīmīgs. Daudz lielāka nozīme tiem ir kā “lietussarga sugai”, kas, aktīvi aizsargājot savas ligzdas no spārnotajiem plēsoņām, pasargā arī citu ligzdošanas kolonijās un to apkaimē ligzdojošo putnu ligzdas (pīles, tārtiņveidīgie, dūkuri, lauči un citi). To kolonijās ligzdojošo pīļu blīvums ir pat līdz 20 reizes augstāks, un arī ligzdošanas sekmes ir ievērojami augstākas nekā ārpus kolonijām.

Vēsturiski lielo ķīru olas ir tikušas vāktas izmantošanai pārtikā, bet līdz ar iekļaušanu aizsargājamo sugu sarakstos šī prakse ir pārtraukta. 

Pirmais lielo ķīru skaita vērtējums Latvijā sniegts par 1935.–1944. gadu – tie bija 14 ūdenstilpēs ligzdojuši 10 000 pāru. 1964.–1966. gadā konstatēti 30 000 pāru 35 ūdenstilpēs. Turpmāk vērojama strauja vietējās populācijas izaugsme: 1972.–1975. gadā bija 80 000 pāru 40 ūdenstilpēs, 20. gs. 70. gadu beigās – 97 000 pāru 82 ūdenstilpēs. Skaita maksimums sasniegts 20. gs. 80. gadu vidū – 110 000 ligzdojošu pāru. Straujo skaita izaugsmi nodrošināja vairāki faktori. Starp tiem nozīmīgākie: daudzu aizsargājamo mitrāju teritoriju izveide plašās ligzdošanas teritorijās (galvenokārt Eiropā) un jaunu barošanās vietu (atklātas izgāztuves, zivju pārstrādes fabrikas, kažokzvēru fermas) apguve gan ziemā, gan vairošanās sezonas laikā. Līdz ar to krasi samazinājās mirstība ziemā, kā arī paaugstinājās izdzīvojušo mazuļu skaits.

Sākot ar 20. gs. 90. gadiem, konstatēts skaita kritums: izplatība kopumā nav mainījusies, bet ir samazinājies gan ligzdošanas koloniju, gan ligzdojošo putnu skaits. 2000.–2020. gadā Latvijā ligzdojošo lielo ķīru skaits tiek vērtēts kā 24 500–38 200 pāru. Galvenais skaita samazināšanās cēlonis ir barošanās apstākļu pasliktināšanās – saruka atklāto izgāztuvju skaits un platības, tika slēgtas vai pārveidotas zivju fabrikas un zvēru fermas.

Līdzīgas skaita izmaiņu tendences novērotas arī attiecībā uz Eiropas kopējo populāciju: pieaugums 20. gs. 50.–80. gados, tam sekojošs skaita kritums kopš 20. gs. 90. gadiem galvenokārt rajonos ar lielāko ligzdojošo skaitu – Eiropas ziemeļu, rietumu, austrumu daļas centrālajā daļā.

Mūsdienās Latvijā ligzdojošo lielo ķīru populāciju negatīvi ietekmē ligzdošanas biotopu samazināšanās un degradācija. Vietām daļa putnu iet bojā putnu gripas lokālās izplatīšanās rezultātā.

Eiropas un pasaules mērogā lielais ķīris nav apdraudēta suga, tā ir iekļauta Neapdraudēto putnu (Least concern) BirdLife International 2024. gada sarakstā. Ietverta Eiropas Putnu direktīvas II pielikuma B daļas sarakstā, Bernes konvencijas III pielikuma sugu sarakstā, Latvijas Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu sarakstā. Saskaņā ar Latvijā pieņemtajiem noteikumiem lielajiem ķīriem ligzdošanas koloniju (ja ligzdu skaits pārsniedz 20) vietās veidojami mikroliegumi. 

Lielajam ķīrim nav zināmas aprakstītas pasugas.