Atjaunots 2025. gada 16. oktobrī
Viesturs Ķerus

tārtiņveidīgie putni Latvijā

(angļu Charadriiformes in Latvia, vācu Regenpfeiferartige in Lettland, franču Charadriiformes en Lettonie, krievu ржанкообразные в Латвии)

tārtiņveidīgie ir viena no putnu klases kārtām. Tā ir plaša kārta, kurā ietilpst nelieli vai vidēji lieli putni ar ļoti dažādu izskatu un uzvedību, taču lielākoties tie saistīti ar jūru un iekšzemes mitrājiem.

Saistītie šķirkļi

Upes tārtiņš (Charadrius dubius). Vītiņu pļavas, 21.04.2014.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Kopsavilkums

Latvijas teritorijā savvaļā reģistrētas 78 tārtiņveidīgo putnu sugas, no kurām 32 sugu ligzdošana Latvijā kopš 20. gs. sākuma ir pierādīta. Tārtiņveidīgie lielākoties apdzīvo dažādus mitrājus, taču sastopami arī sauszemes biotopos. Tie ir sabiedriski putni – ārpus ligzdošanas sezonas veido barus un nereti arī ligzdo kolonijās. Pārtiek galvenokārt no dzīvnieku valsts barības. Latvijā sastopamie tārtiņveidīgie lielākoties ir gājputni, taču daļa sugu ziemu pavada arī Latvijā (t.sk., ieceļotāji no ligzdošanas reģioniem tālāk ziemeļos). Tārtiņveidīgo dējumi ir nelieli, mazuļi – ligzdbēgļi vai pusligzdbēgļi.

Klasifikācija

Tārtiņveidīgo putnu kārta ietver 19 dzimtas ar 392 sugām. Latvijā reģistrētas 78 tārtiņveidīgo sugas no astoņām dzimtām. Kādreiz Latvijas putnu sarakstā bija iekļauta arī tievknābja kuitala (Numenius tenuirostris), taču šobrīd tā no saraksta izslēgta, jo nav pārliecinošu pierādījumu par to, ka vienīgajā gadījumā, kad suga Latvijā konstatēta (1926. gadā), tā noteikta pareizi.

Dzimta	Ģints	Sugas
Avozetu dzimta (Recurvirostridae)	Recurvirostra	Avozeta (Recurvirostra avosetta)
	Himantopus	Garstilbis (Himantopus himantopus)
Jūrasžagatu dzimta (Haematopodidae)	Haematopus	Jūrasžagata (Haematopus ostralegus)*
Tārtiņu dzimta (Charadriidae)	Pluvialis	Jūras ķīvīte (Pluvialis squatarola)
		Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria)*
		Tundras tārtiņš (Pluvialis fulva)
	Eudromias	Morinella tārtiņš (Eudromias morinellus)
	Charadrius	Smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula)*
	Thinornis	Upes tārtiņš (Thinornis dubius)*
	Vanellus	Ķīvīte (Vanellus vanellus)*
	Anarhynchus	Tuksneša tārtiņš (Anarhynchus leschenaultii)
		Jūras tārtiņš (Anarhynchus alexandrinus)
Sloku dzimta (Scolopacidae)	Numenius	Lietuvainis (Numenius phaeopus)*
		Kuitala (Numenius arquata)*
	Limosa	Sarkanā puskuitala (Limosa lapponica)
		Melnā puskuitala (Limosa limosa)*
	Lymnocryptes	Vistilbe (Lymnocryptes minimus)
	Scolopax	Sloka (Scolopax rusticola)*
	Gallinago	Ķikuts (Gallinago media)*
		Mērkaziņa (Gallinago gallinago)*
	Xenus	Terekija (Xenus cinereus)*
	Actitis	Upes tilbīte (Actitis hypoleucos)*
	Phalaropus	Šaurknābja pūslītis (Phalaropus lobatus)
		Platknābja pūslītis (Phalaropus fulicarius)
	Tringa	Meža tilbīte (Tringa ochropus)*
		Dīķu tilbīte (Tringa stagnatilis)*
		Purva tilbīte (Tringa glareola)*
		Pļavu tilbīte (Tringa totanus)*
		Tumšā tilbīte (Tringa erythropus)
		Lielā tilbīte (Tringa nebularia)*
	Arenaria	Akmeņtārtiņš (Arenaria interpres)
	Calidris	Lielais šņibītis (Calidris canutus)
		Garknābja šņibītis (Calidris tenuirostris)
		Gugatnis (Calidris pugnax)*
		Dūņšņibītis (Calidris falcinellus)
		Līkšņibītis (Calidris ferruginea)
		Temminka šņibītis (Calidris temminckii)
		Gaišais šņibītis (Calidris alba)
		Parastais šņibītis (Calidris alpina)*
		Jūras šņibītis (Calidris maritima)
		Tundras šņibītis (Calidris melanotos)
		Trulītis (Calidris minuta)
Bezdelīgtārtiņu dzimta (Glareolidae)	Glareola	Melnspārnu bezdelīgtārtiņš (Glareola nordmanni)
		Brūnspārnu bezdelīgtārtiņš (Glareola pratincola)
Klijkaiju dzimta (Stercorariidae)	Stercorarius	Īsastes klijkaija (Stercorarius parasiticus)
		Garastes klijkaija (Stercorarius longicaudus)
		Vidējā klijkaija (Stercorarius pomarinus)
		Lielā klijkaija (Stercorarius skua)
Alku dzimta (Alcidae)	Cepphus	Melnais alks (Cepphus grylle)
	Alca	Lielais alks (Alca torda)*
	Alle	Mazais alks (Alle alle)
	Uria	Tievknābja kaira (Uria aalge)
Kaiju dzimta (Laridae)	Sternula	Mazais zīriņš (Sternula albifrons)*
	Hydroprogne	Lielais zīriņš (Hydroprogne caspia)
	Chlidonias	Baltvaigu zīriņš (Chlidonias hybrida)*
		Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus)*
		Melnais zīriņš (Chlidonias niger)*
	Thalasseus	Cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis)
	Sterna	Jūras zīriņš (Sterna paradisaea)*
		Upes zīriņš (Sterna hirundo)*
	Hydrocoloeus	Mazais ķīris (Hydrocoloeus minutus)*
	Rhodostethia	Sārtā kaija (Rhodostethia rosea)
	Rissa	Trīspirkstu kaija (Rissa tridactyla)
	Xema	Šķeltastes kaija (Xema sabini)
	Chroicocephalus	Lielais ķīris (Chroicocephalus ridibundus)*
	Leucophaeus	Acteku kaija (Leucophaeus atricilla)
	Ichthyaetus	Zivju kaija (Ichthyaetus ichthyaetus)
		Melngalvas kaija (Ichthyaetus melanocephalus)
	Larus	Gredzenknābja kaija (Larus delawarensis)
		Kajaks (Larus canus)*
		Kaspijas kaija (Larus cachinnans)
		Sudrabkaija (Larus argentatus)*
		Vidusjūras kaija (Larus michahellis)
		Melnspārnu kaija (Larus marinus)*
		Lielā polārkaija (Larus hyperboreus)
		Reņģu kaija (Larus fuscus)
		Kamčatkas kaija (Larus schistisagus)
		Mazā polārkaija (Larus glaucoides)

* Ar zvaigznīti apzīmētas tās sugas, kuru ligzdošana Latvijā ir pierādīta (ieskaitot sugas, kas šobrīd vairs neligzdo). Latvijā ligzdoja parastā šņibīša pasuga Šinca šņibītis (Calidris alpina schinzii).

Sloka (Scolopax rusticola). Lutriņi, 18.08.2007.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Sudrabkaija (Larus argentatus). Liepāja, 21.12.2011.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Sudrabkaijas (Larus argentatus). Upesgrīva, 08.06.2007.

Fotogrāfs Ainars Mankus.

Ķīvīte (Vanellus vanellus). Barkava, 02.04.2010.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Kuitala (Numenius arquata). Somija, Valtavāra, 06.2000.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Ķikuts (Gallinago media). Pededzes paliene, 2014. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Mērkaziņa (Gallinago gallinago). Mežmuiža, 04.2003.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Lielais ķīris, jaunie putni. Nagļu zivju dīķi, 22.07.2010.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Kaspijas kaija (Larus cachinnans), jaunais putns. Stokholma, 01.04.2012.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Gugatnis Helsinku zooloģiskajā dārzā. Somija, 03.2000.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Lielais alks (Alca torda). Norvēģija, Vardo sala, 2006. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus). Lubānas ezers, 2009. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Upes zīriņš (Sterna hirundo). Kaņiera ezers, 2012. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula). Karateru karjeri, 2012. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Dzeltenais tārtiņš. Matsalu, Igaunija, 2016. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Dzeltenais tārtiņš. Vasenieku purvs, 2021. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Melnais zīriņš. Vasku dīķi, 2017. gads.

Fotogrāfs Andris Eglītis.

Vispārīgs raksturojums

Tārtiņveidīgie ir liela putnu kārta, kas ietver putnus ar ļoti atšķirīgu izskatu. Tie var būt gan ļoti mazi (piemēram, viena no šņibīšu sugām – trulītis – ir tikai mazliet lielāks par lielo zīlīti), gan vidēji lieli putni (piemēram, melnspārnu kaija ir lielāka par kraukli). Daļai tārtiņveidīgo (jūrasžagatu, avozetu, tārtiņu, daļēji – sloku dzimtā) ir vidēji garas līdz garas kājas, kas labi piemērotas skriešanai pa zemi. Lielākoties pa sauszemi bez grūtībām spēj pārvietoties arī citi šīs kārtas putni, vienīgi alku dzimtas putni tik lielā mērā pielāgojušies niršanai, ka uz zemes pārvietojas neveikli. Alku, kaiju, zīriņu un klijkaiju dzimtas putniem kāju pirkstus peldplēve savieno pleznā. Daļai sloku dzimtas putnu ir nepilnīgas pleznas.

Tārtiņveidīgo putnu knābji ir ļoti atšķirīgi pēc izmēra un formas atkarībā no barības un barošanās veida. Piemēram, sloku dzimtas putniem knābis bieži ir garš, kas ļauj atrast un izvilkt barību no dūņām vai dubļiem, tārtiņu dzimtas putnu īsie, smailie knābji pielāgoti barības uzknābāšanai no zemes virsas, bet klijkaiju dzimtas putnu knābji ar to āķveida galu norāda uz to, ka šie putni ir plēsīgi.

Atšķirīgais dzīvesveids atspoguļojas arī dažādā spārnu uzbūvē. Kaiju dzimtas putniem ir gari, smaili spārni, kas piemēroti ilgstošam lidojumam, savukārt alku dzimtas putnu salīdzinoši īsie spārni noder peldēšanai zem ūdens, bet lidošanu padara grūtu.

Apspalvojuma krāsa tārtiņveidīgo putnu tēviņiem un mātītēm lielākoties atšķiras tikai nedaudz vai neatšķiras nemaz. Īpašs izņēmums ir gugatnis. To tēviņiem riesta tērpā ir cekuls un pagarinātu spalvu “apkakle”, ko var veidot baltas, oranžas, sarkanbrūnas vai melnas spalvas. Biežāk tārtiņveidīgo putnu dzimumu dimorfisms izpaužas putnu ķermeņa izmērā, lai gan arī šajā ziņā bieži vien atšķirības ir nelielas vai to nav nemaz. Klijkaiju un jūrasžagatu dzimtas putnu mātītes ir lielākas nekā tēviņi, kaiju dzimtā – otrādi.

No visām Latvijā reģistrētajām tārtiņveidīgo sugām ligzdošana kopš 20. gs. sākuma pierādīta 32 sugām (skat. tabulu). Iespējama ligzdotāja ir arī vistilbe (19. gs. atzīmēta kā ligzdotāja pašreizējās Latvijas teritorijā), taču tās ligzdošana nav pierādīta, kas var būt skaidrojams ar sugas slēpto dzīvesveidu un saistību ar grūti pieejamiem biotopiem. Nevar izslēgt, ka Latvijā ligzdo arī Kaspijas kaija, kas Latvijā tiek novērota arvien biežāk un kuras ligzdojošā populācija Lietuvā vērtēta kā 700–800 pāru liela. Šajā gadījumā sugas ligzdošana var nebūt pamanīta, tāpēc ka tā ļoti līdzīga daudz biežāk sastopamajai sudrabkaijai. Pārējās tārtiņveidīgo sugas Latvijā sastopamas caurceļošanas vai ziemošanas laikā vai reģistrētas kā maldu viesi.

Latvijā sastopamie tārtiņveidīgie putni galvenokārt ir tuvie gājputni. Tie pārziemo Latvijā (t.sk. putni, kas ieceļo no ligzdošanas apgabaliem tālāk ziemeļos) vai tālāk Eiropas rietumu un dienvidu daļā. Tomēr daļa sugu (piemēram, zīriņi, gugatnis un ķikuts) ir tālie gājputni un ziemu pavada Āfrikā.

Tārtiņveidīgo putnu kārtā ietilpst vairākas gājputnu sugas, kuru migrācija ir īpaši ievērojama. Garākais migrācijas ceļš pasaulē reģistrēts jūras zīriņam, kas ceļā no ligzdošanas vietām Arktikā uz ziemošanas vietām Antarktīdā un atpakaļ var nolidot vairāk nekā 90 000 km. Sarkanās puskuitalas, kas ligzdo Aļaskā un pārziemo Jaunzēlandē, var pārvarēt vairāk nekā 11 000 km bez apstāšanās. Arī ķikuts ceļu no ligzdošanas vietām Skandināvijā līdz ziemošanas vietām Āfrikā (vairāk nekā 6000 km) pārvar bez apstāšanās.

Tārtiņveidīgie apdzīvo ļoti dažādus biotopus – no kailiem smiltājiem līdz mežiem, bet lielākoties tie saistīti ar jūru vai iekšzemes mitrājiem. Arī sugām, kas apdzīvo sauszemes biotopus – mežus (piemēram, sloka) vai lauksaimniecības zemes (piemēram, ķīvīte) – labāki barošanās apstākļi ir vietās ar mitrām vai slapjām augsnēm. Ceļošanas laikā jūras piekrastē var būt novērojami arī tie tārtiņveidīgie, kas ligzdo iekšzemē. Mūsdienās Latvijā lielākā daļa sudrabkaiju un mazākā mērā arī virkne citu kaiju dzimtas putnu ligzdo apdzīvotās vietās uz ēku jumtiem, bet arī šajā gadījumā liela nozīme ir ūdeņu tuvumam, uz kurieni putni lido baroties (lai gan būtisku barības daļu var veidot arī cilvēku radītie atkritumi).

Tārtiņveidīgo putnu barība ir ļoti daudzveidīga, taču lielākoties tā ir dzīvnieku izcelsmes: sīki bezmugurkaulnieki, gliemji, zivis, arī citi putni un to olas, arī nelieli zīdītāji. Būtiska loma kaiju dzimtas putnu barībā var būt arī cilvēku radītajiem atkritumiem.

Ar retiem izņēmumiem tārtiņveidīgie putni ir sabiedriski. Vismaz ārpus ligzdošanas sezonas tie labprāt uzturas baros, bet bieži vien tie arī ligzdo kolonijās. Turklāt kolonijas var būt jauktas – tajās kopā var ligzdot vairākas tārtiņveidīgo putnu sugas. Kaiju kolonijās var ligzdot arī pīles (kas pieder pie zosveidīgo kārtas). Pētījumi par pīļu ligzdošanu kaiju kolonijās snieguši atšķirīgus rezultātus, daļā gadījumu secinot, ka kaiju radītā aizsardzība pret plēsējiem ir pīlēm izdevīga, citos – ka kaiju kolonija pīlēm ir “ekoloģiskais slazds”, jo kaijas pašas apēd pīļu mazuļus.

Tārtiņveidīgie putni lielākoties ir monogāmi, vismaz uz attiecīgo ligzdošanas sezonu, bet nereti arī uz visu mūžu. Tomēr novērojama arī poliginija un poliandrija. No Latvijā ligzdojošiem tārtiņveidīgajiem putniem ķikutam un gugatnim tipiska ir poliginija. Šo sugu tēviņi pulcējas riestos un sacenšas par mātīšu uzmanību, pārojas ar vairākām no tām un turpmāk ligzdošanā neiesaistās.

Parasti tārtiņveidīgie putni ligzdu būvē uz zemes vai līdzīgās vietās (piemēram, ūdensaugu slīkšņās, uz ciņiem vai uz ēku jumtiem). Ligzda var būt vienkārša bedrīte zemē, kas var būt pilnīgi bez izklājuma vai izklāta ar gliemežvākiem, akmentiņiem, zāli vai lapām. Daļai sugu ligzda veidota no dažādiem augiem. Meža tilbīte ligzdo kokos, taču pati ligzdu nebūvē, bet izmanto vecas mežastrazdu un citu putnu ligzdas. Alku dzimtas putni ligzdo klintīs pie jūras, bet Latvijā vienīgā zināmā alku dzimtas putna (lielā alka) ligzdošanas vieta ir Kolkas bākas mākslīgā sala.

Tārtiņveidīgo putnu dējumi gandrīz vienmēr ir nelieli – ne vairāk kā četras olas. Lielākoties, izņemot poligāmās sugas, olas perē un mazuļus baro abi pāra putni. Mazuļi ir ligzdbēgļi vai pusligzdbēgļi (izšķiļas klāti ar pūkām, tomēr kādu laiku pavada ligzdā).

Savulaik Latvijā tradicionālas bija sloku pavasara medības. Šobrīd, ņemot vērā Eiropas Savienības Putnu direktīvas prasības, tās vairs nav atļautas. Sloka joprojām Latvijā ir medījams putns, taču tās medības atļautas rudenī (no 1. augusta līdz 15. novembrim). Citu tārtiņveidīgo putnu medības Latvijā nav atļautas.

Populācijas dinamika un apdraudējums

No 32 Latvijā ligzdojošajām tārtiņveidīgo putnu sugām 15 sugām novērota ilgtermiņa vai īstermiņa populācijas samazināšanās. Divas no šīm sugām – parastais šņibītis un terekija – kā ligzdotājas ir izzudušas (parastais šņibītis joprojām bieži sastopams caurceļošanas laikā). Šo sugu populāciju lejupslīde skaidrojama ar vairākiem faktoriem. Neapšaubāmi būtisku lomu spēlē slapjo zālāju platību samazināšanās, tos padarot par intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības zemēm vai pametot un atļaujot aizaugt ar niedrēm vai krūmiem. Tāpat negatīvu ietekmi uz tārtiņveidīgo ligzdošanu atstājis rekreācijas pieaugums jūras piekrastē, kas saistīts gan ar traucējumu, gan fizisku ligzdu izpostīšanu.

Četrām sugām – sudrabkaijai un visiem trim Chlidonias ģints zīriņiem – novērots populācijas pieaugums gan ilgtermiņā, gan īstermiņā.

Divas no Latvijā reģistrētajām tārtiņveidīgo putnu sugām – garknābja šņibītis un trīspirkstu kaija – ir pasaulē apdraudētas. Vēl 10 sugas atzītas par gandrīz apdraudētām: jūrasžagata, ķīvīte, kuitala, sarkanā puskuitala, melnā puskuitala, lielais šņibītis, līkšņibītis, ķikuts, melnspārnu bezdelīgtārtiņš un lielais alks.

Aizsargājamās sugas

No Latvijā reģistrētajām tārtiņveidīgo putnu sugām 22 ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā), bet 20 sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (skat. tabulu).

Suga	Putnu direktīvas 1. pielikums	Latvijā īpaši aizsargājama suga
Avozeta (Recurvirostra avosetta)	X
Garstilbis (Himantopus himantopus)	X
Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria)	X	X
Morinella tārtiņš (Eudromias morinellus)	X
Smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula)		X
Jūras tārtiņš (Anarhynchus alexandrinus)	X
Lietuvainis (Numenius phaeopus)		X
Kuitala (Numenius arquata)		X
Sarkanā puskuitala (Limosa lapponica)	X
Melnā puskuitala (Limosa limosa)		X
Gugatnis (Calidris pugnax)	X	X
Šinca šņibītis (Calidris alpina schinzii)*	X	X
Ķikuts (Gallinago media)	X	X
Vistilbe (Lymnocryptes minimus)		X
Šaurknābja pūslītis (Phalaropus lobatus)	X
Terekija (Xenus cinereus)	X
Pļavu tilbīte (Tringa totanus)		X
Purva tilbīte (Tringa glareola)	X	X
Dīķu tilbīte (Tringa stagnatilis)		X
Brūnspārnu bezdelīgtārtiņš (Glareola pratincola)	X
Mazais ķīris (Hydrocoloeus minutus)	X	X
Lielais ķīris (Chroicocephalus ridibundus)		X
Melngalvas kaija (Ichthyaetus melanocephalus)	X
Mazais zīriņš (Sternula albifrons)	X	X
Lielais zīriņš (Hydroprogne caspia)	X
Baltvaigu zīriņš (Chlidonias hybrida)	X	X
Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus)		X
Melnais zīriņš (Chlidonias niger)	X	X
Upes zīriņš (Sterna hirundo)	X	X
Jūras zīriņš (Sterna paradisaea)	X	X
Cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis)	X