Edgars Krīgers ir spilgtākais Latvijas naivās mākslas pārstāvis, kurš savas dzīves pēdējā desmitgadē bija populāra personība latviešu mākslas kopainā, saņemot atzinību no mākslas jomas profesionāļiem un tās cienītājiem.

E. Krīgers piedzima Viļumu māju zemes rentnieka Dāvja un Bertas (dzimušas Zelmene) Krīgeru ģimenē kā pirmais dēls. E. Krīgera dzimšanas laikā viņa tēvs D. Krīgers kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku pēc cīņām Rīgas frontē bija ceļā uz Krieviju. Latvijā viņš atgriezās sarkanā terora laikā, 1919. gada pavasarī, kad E. Krīgers bija jau pusotra gadu vecs.

1924. gadā E. Krīgers uzsāka skolas gaitas pagastskolā, kas nesen bija pārcelta uz 18. gs. būvēto Valmiermuižas pili. Skolotājs Jānis Eiduks E. Krīgeram deva lasīt medicīnas literatūru un mudināja pēc pamatskolas mācīties tālāk, lai nākotnē studētu medicīnu. Tomēr, kad 1930. gada pavasarī E. Krīgers absolvēja pamatskolu, viņam nebija iespējas skoloties tālāk ģimenes finanšu dēļ; viņš sāka strādāt tēva rentnieka saimniecībā un palīdzēja skolot trīs jaunākos brāļus. 1937. gada pavasarī, kad pamatskolu pabeidza brālis Jānis, D. Krīgers nolēma vienu no dēliem skolot tālāk. 1937. gada rudenī E. Krīgers sāka mācīties Cēsu Valsts arodskolas mehānikas nodaļā. Mācoties skolā, E. Krīgers pirmo reizi apmeklēja gleznu un skulptūru izstādi Cēsu Vēstures muzejā; tur redzētais rosināja viņa turpmāko darbību mākslas jomā. 1940. gadā E. Krīgers absolvēja arodskolu, saņēma norīkojumu strādāt Liepājas kara ostas darbnīcā (vēlāk zināma kā “Liepājas Metalurgs”) par atslēdznieku.

Vēlā 1940. gada rudenī E. Krīgers atgriezās tēva mājās, Kocēnu pagasta Dūķeru muižā, jo tad bija paredzēts iesaukums armijā, tomēr tas nenotika.

1940./1941. gada ziemā E. Krīgers strādāja par mežstrādnieku, bet pēc tam raka dedzināmo kūdru no Dūķeriem netālajos purvos. No 1942. gada E. Krīgers strādāja Valmierā par atslēdznieku uzņēmumā “Bekona eksports”. 1942. gada janvārī vācieši mobilizēja Valmieras mehāniķus lokomotīvju remontam Pleskavā. Pirms aizbraukšanas uz Krieviju E. Krīgeram sapnī bija parādījies balts starojošs eņģelis – ar šīm atmiņām par Otrā pasaules kara laiku saistās viena no viņa pirmajām gleznām “Sveiciens rītausmai” (pirmais variants 1976/1977, otrais 1983, abas Valmieras muzeja krājumā). Glezna bija iecerēta kā veltījums balerīnai Annai Priedei, un vienlaicīgi tēlo gaismas eņģeli, kurš viņam parādījās pirms došanos uz fronti un visu mūžu viņu sargāja. Lai precizētu gleznojamās balerīnas ķermeņa garumu, viņš nogūlās uz audekla un apvilka sev līniju. Uzvilktā kontūrlīnija kopā ar krāsas spilgtumu vēlāk īpaši izcēla uzgleznoto figūru dekoratīvi plakano raksturu un vēl papildus akcentēja krāsas sulīgo spilgtumu.

No 1944. līdz 1946. gadam E. Krīgers dienēja Sarkanajā armijā. Pēc atgriešanās vispirms strādāja tēva mājās, pēc tam no 1949. gada – par traktoristu-kombainieri Valmieras Mašīnu traktoru stacijā, bet no 1959. gada – Kocēnu kolhozā “Ļeņins”, kur līdz pensijas gadiem bija mehanizators.

E. Krīgers sāka regulāri gleznot pēc aiziešanas pensijā – 1976. gada beigās, izmantojot īpatnēju tehnoloģiju; gleznu tēli tika izdzīvoti un radīti Kocēnu pagasta Vēsmiņās. Pirmos darbus viņš gleznoja ar ūdens emulsiju uz palaga auduma uzlīmēta zīmēšanas papīra, izmantojot no remonta darbiem palikušās krāsas. Vieni no pirmajiem tēliem E. Krīgera gleznās bija balerīnas. Mākslinieks darbojās gandrīz vai visos žanros, gleznojot sev tuvās un pazīstamās laucinieku darba un sadzīves ainas: “Vasaras brīvdienas I” (“Studentu vasara”, 1984, Valmieras novadpētniecības muzejs), “Vasaras brīvdienas II” (“Dāznieces”, 1984, Cēsu vēstures un mākslas muzejs), portretēja tuvākos kaimiņus, kā arī gleznoja klusās dabas ar kaimiņu dārzos ziedošiem mežrozīšu krūmiem un ainavas. Gleznotajās kompozīcijās rūpīgi – pat skrupulozi sīki – ir izgleznotas sejas, apģērbs un atsevišķas detaļas. Darbos ir jaušama apbrīnojama spēja no ikdienišķām lietām uzbūvēt sapņainas un pārsteidzošas ainas, kas negaidīti pārsteidz skatītāju. Gleznām ir raksturīgi relatīvi drosmīgi, tīri individuāli kompozīcijas paņēmieni un košā krāsu gammā ietvertas formas.

Ar gleznošanu E. Krīgers nodarbojās rudens un ziemas periodā, kad bija vairāk brīva laika, viņš gleznoja savas sapņu vīzijas. Mākslinieka lakoniski asprātīgie, košā krāsu gammā gleznotie darbi veiksmīgi iekļaujas pasaules naivās mākslas kopainā. E. Krīgers mākslā bija autodidakts, un par savu domu un jūtu atvērtību mākslinieks tika nosodīts. Viņa gleznotajās, trūcīgi ģērbtajās balerīnu, vingrotāju un citās neproporcionālajās sieviešu figūrās padomju okupācijas varas funkcionāri un “tikumības” cīnītāji saskatīja lielu izvirtības piedevu, un, lai viņu neievietotu ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, E. Krīgeram bija jāapsola mācīties zīmēt un gleznot “pareizi”.

No 1978. gada E. Krīgers bija Valmieras Kultūras centra Tēlotājas mākslas studijas (no 1982. gada vadītāja Daina Leite) dalībnieks un regulāri piedalījās kolektīva izstādēs Valmierā, Rīgā un ārpus Latvijas. Studijas vadītāja netraucēti ļāva attīstīties E. Krīgera darbu tēlainības pasaulei. Darbojoties studijā, viņš apguva glezniecības tehnoloģijas pamatus. Lielās gleznas “Vasaras plenērs” (1988, privātkolekcijā) pamatā ir studijas biedru ikvasaras pulcēšanās E. Krīgera mājās Vēsmiņās, lai gleznotu. Interesantu radošā gara izpausmi E. Krīgers parādīja personālizstādēs Valmierā (1978, 1987, 1997), Rīgā (1993, 1997) un Kocēnos (1997). Viņš visā daiļrades laikā mākslā palika uzticīgs savas agrīnās daiļrades tematikai. Gleznojot viņš mēģināja paust savus vēstījumus un domas intuitīvi uzbūvētā telpiskā kontekstā, savedot kopā dažādus, dažkārt pilnīgi pretējus tēlus apcerē par dzīvi, esamību un iztēli robustās, poētiskās, ar bērnišķīgu un pasakainu laimes sajūtu piesātinātās metaforās. Visspilgtāk šis aspekts atklājas baletdejotāju un vingrotāju neproporcionālajās, bet rūpīgi izstrādātajās figūrās darbos “Akrobātes” (1984), “Vaļasprieks” (1985), “Pašportrets” (“Vingrotājs”, 1985, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā).

Par vienu no augstākajiem punktiem viņa mākslinieka piesātinātajā un daudzpusīgajā karjerā jāuzskata savā ziņā sirreālisma pārpilnās, radot īpatnēju veseluma kopainu, alegoriskās kompozīcijas “Vasaras nakts Miglas meitas” (1985, privātkolekcijā), “Ziemas fantāzija” (“Pirmais sniegs”, 1987, privātkolekcijā), “Ziemassvētku prieks” (1990, Latvijas Naivās mākslas muzejs), triptihs “Liktenis” (1992–1994, Valmieras muzeja īpašums). Katrs no šiem darbs ir kā stāsts, kas atstāj neparastu atmosfēru, stāstījumam caurvijot sapņainas ainas, ko autoram izdevies notvert vienotā loģiskā virknējumā. Šāds pasaules skatījums mijās ar ideālismu, sapņiem un vīzijām par sauli, miglas meitām un saulgriežiem. Sapņi E. Krīgeram bija mākslinieciskās enerģijas avots, kas deva iedvesmu un spēku dzīvot.

E. Krīgera ekspresīvie darbi ieguva ievērojamu rezonansi mākslas pasaulē Latvijā un starptautiskajos medijos. Viņa instinktīvi izjustā un aizrautīgā glezniecība piesaistīja plašu uzmanību ar lielu mākslinieka iekšējo spēku. Kā naivā stila mākslinieks viņš ir atstājis spilgtu ietekmi Latvijas glezniecībā, gleznojot sev un atbilstoši savai izpratnei par gleznotāja sūtību.

Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildu komitejas Goda raksts  (1987).