Sociālās apdrošināšanas mērķis ir nodrošināt personai ienākumu aizvietojumu, aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties pirmsdzemdību un pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā, ciešot nelaimes gadījumā darbā vai iegūstot arodslimību. Tas jānodrošina, balstoties uz sociālās apdrošināšanas iemaksu veidoto speciālo budžetu, tā funkcijām un stabilitāti ilgtermiņā. Pensiju sistēmu mērķus var aplūkot no indivīda un sabiedrības viedokļa. No indivīda viedokļa pensija ir: 1) mehānisms patēriņa izlīdzināšanai – iespēja pārskaitīt patēriņu no indivīda produktīviem gadiem uz pensijas gadiem; 2) apdrošināšanas instruments – ilgmūžības risku (risku nodzīvot ilgāk par personīgo pensiju uzkrājumiem) apvienošanas veids. No sabiedrības viedokļa, pensija ir rīcībpolitikas instruments un vērsts uz 1) nabadzības mazināšanu – it sevišķi tiem, kuri bijuši nabadzīgi visu mūžu un tāpēc nav spējuši uzkrāt pietiekami ne ar brīvprātīgiem ietaupījumiem, ne ar obligāto pensiju shēmu; 2) ienākumu pārdali – pamatdrošība ir saistīta ar pārskaitījumiem starp ienākumu grupām.

Sociāli apdrošinātie riski Latvijā ir darba negadījumi un arodslimības, slimības, maternitāte, invaliditāte, ģimenes uzturēšana, vecums, nāve. Pabalstu izmaksa notiek gan proporcionāli iemaksām (piemēram, slimības, vecuma pensijas, vecāku un maternitātes pabalsta gadījumā), gan pēc citiem kritērijiem universālo (ģimenes valsts pabalsti, sociālās nodrošināšanas pabalsti u. c.) vai atsevišķu mazaizsargātu grupu atbalsta nodrošināšanai (piemēram, pabalsts bērna ar invaliditāti kopšanai, bērna kopšanas pabalsts, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts invaliditātes gadījumā un citi).

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma sniedz personai aizsardzību sociālo risku iestāšanās gadījumā. Priekšnoteikums valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanai ir sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana. Sociāli apdrošinātiem cilvēkiem, kuri veic sociālās apdrošināšanas iemaksas no saviem darba ienākumiem, ir tiesības saņemt attiecīgus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus – pensijas, pabalstus un atlīdzības. Tos cilvēkiem izmaksā atkarībā no viņu veiktajām sociālajām iemaksām – jo lielāki bijuši ienākumi, no kuriem veiktas iemaksas, jo lielāks pabalsta, pensijas vai atlīdzības apmērs. Saņemtie maksājumi no šīs sistēmas parasti ir proporcionāli veiktajām iemaksām.

Sociālās drošības sistēmas jumta likums ir likums “Par sociālo drošību” (1995). Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēma veidota 20. gs. 90. gados, kad tika būtiski reformēts padomju okupācijas gados pastāvējušais sociālais nodrošinājums. Sistēmas darbības pamatus nosaka 90. gadu otrajā pusē pieņemtā likumu pakete. Sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību regulē likumi “Par valsts sociālo apdrošināšanu“ (1997), “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (1995), “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (1995). Likumu darbību precizē Ministru kabineta noteikumi. Vēlākajos gados veiktie likumu un normatīvo aktu grozījumi precizē valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību. Piemēram, mainoties ar bezdarba apdrošināšanu aptverto personu lokam, tika pieņemts likums “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” (2000).

2010. gadā Labklājības ministrija sāka attīstības plānošanas dokumenta valsts sociālās apdrošināšanas jomā ‒ Koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā ‒ izstrādi, kas pieņemta ar Ministru kabineta rīkojumu 17.11.2010. Sociālās apdrošināšanas rezultāti mērāmi pēc tā, kā nodrošināts ienākumu aizvietojums, personai iestājoties sociālās apdrošināšanas riskam, kā sabalansēts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets. Latvijas sociālās apdrošināšanas pabalsti (vecuma pensijas, slimības, maternitātes, darba negadījumu, bezdarba) nodrošina nepieciešamo aizvietojuma līmeni, kas nav zemāks par 60 %, 50 % vai vismaz 45 % (vecuma pensijas, bezdarba pabalsti). Nepietiekams aizvietojuma līmenis līdz šim sasniegts apgādnieka zaudējuma pensijas (18 %, 2015. gadā) un invaliditātes pensijas (22 %) gadījumā. No 01.04.2017. apgādnieka zaudējuma pensijas minimālais apmērs katram bērnam palielināts. Apgādnieka zaudējuma pensijas minimālais apmērs tiek noteikts saskaņā ar Ministru kabineta 21.02.2017. noteikumiem “Noteikumi par apgādnieka zaudējuma pensijas, atlīdzības par apgādnieka zaudējumu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apgādnieka zaudējuma gadījumā minimālo apmēru un tā pārskatīšanas kārtību”. Pensijas sistēmu regulējošie likumdošanas akti: likums “Par valsts pensijām” (1995), “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (1997), Valsts fondēto pensiju likums (2000), “Par privātajiem pensiju fondiem” (1997) un uz to pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Atsevišķie ar pensijām saistītie jautājumi tiek regulēti ar citiem likumiem, nolikumiem un MK noteikumiem.

Atbildīgā institūcija par sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA). Kopš 1996. gada VSAA darbojas personalizēta sociālo iemaksu uzskaite, kas ļauj nodrošināt precīzu individuālo uz iemaksām balstīto pabalstu aprēķinu. 1996.‒2007. gadā sociāli apdrošināto personu skaits bija nedaudz pieaudzis, samazinājies sociāli ekonomiskās krīzes laikā (2008‒2010) un pēc tam stabilizējies, pārsniedzot 1 miljonu sociālo iemaksu veicēju 2011.‒2020. gadā. Veikto sociālo iemaksu apmērs un kvalifikācijas periods ir nozīmīgs, aprēķinot slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku, bezdarbnieka, apbedīšanas pabalstus, kā arī pabalstus nelaimes gadījumam darbā un arodslimību gadījumā. 31.12.2020. absolūti lielākais sociālās apdrošināšanas pabalstu saņēmēju skaits bija vecuma pensiju saņēmēji (447 525), vidējais pensijas apmērs 404,21 eiro. Invaliditātes pensijas saņēma 74 191 persona. Invaliditātes pensiju vidējais apmērs bija tikai 198,67 eiro. Bezdarbnieka pabalstus saņēma 37 995 personas. Pabalsta vidējais apmērs bija 304,47 eiro mēnesī. Slimības pabalstus saņēma 51 909 personas (vidēji 459,66 eiro), vecāku pabalstus saņēma 21 417 personas (vidēji 483,53 eiro), pabalstu miruša pensijas saņēmēja laulātajam saņēma 5737 personas (vidēji 189,35 eiro), apbedīšanas pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta saņēma 2628 personas (vidēji 767,12 eiro), maternitātes pabalstu saņēmēju skaits bija 1805 (vidēji 1994,33 eiro). Mazāk nekā 1000 personu 31.12.2020. saņēma paternitātes pabalstu, apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu (pēc 01.01.1997.), kā arī apdrošināšanas atlīdzību par apgādnieka zaudējumu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību. Īstermiņa pabalstu apjoms vistiešākajā veidā saistīts ar veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjomu, kuras lielākajai daļai strādājošo ir proporcionālas darba atalgojumam. Kopējais iemaksu apjoms 2020. gadā bija 35,09 % no bruto algas. Lielāko iemaksu daļu (24,09 %) maksā darba devēji, bet atlikušos 11 % ‒ darba ņēmēji. Mazāks iemaksu apmērs jāmaksā pašnodarbinātajiem, vecuma un izdienas pensiju saņēmējiem, darba ņēmējiem soda izciešanas vietās un dažām citām mazskaitlīgām kategorijām. Iemaksu likme sadalīta pa sociālās apdrošināšanas veidiem šādi: valsts pensiju apdrošināšanai ‒ 24,5 %; sociālajai apdrošināšanai pret bezdarbu ‒ 1,84 %; sociālajai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām ‒ 0,53 %; invaliditātes apdrošināšanai ‒ 2,23 %; maternitātes un slimības apdrošināšanai ‒ 3,65 %; vecāku apdrošināšanai – 1,34 %; veselības apdrošināšanai ‒ 1 %.

Iemaksu likmes nosaka likums “Par sociālo apdrošināšanu”. Biežāk izmaksātie sociālie pabalsti (neskaitot pensijas) ir slimības, bezdarba un maternitātes pabalsti. Bezdarbnieka pabalstu piešķir tikai tiem Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētajiem bezdarbniekiem, par kuriem 16 mēnešu periodā veiktas sociālās iemaksās vismaz par 12 mēnešiem. Pabalstu piešķir uz astoņiem mēnešiem. Atkarībā no iepriekšējā darba stāža bezdarbnieka pabalstu sākotnēji piešķir 50‒65 % apmērā no vidējās algas. Pēc diviem mēnešiem pabalsta apmēru samazina līdz 75 % no piešķirtā apjoma, pēc četriem mēnešiem – līdz 50 % no piešķirtā apjoma, bet pēc sešiem mēnešiem ‒ līdz 45 % no piešķirtā apjoma.

Slimības pabalstu (slimības naudu) par pirmajām desmit slimības dienām maksā darba devējs, bet no 11. slimības dienas VSAA piešķir slimības pabalstu – 80 % apmērā no vidējās iemaksu algas, kuru aprēķina par 12 kalendāro mēnešu periodu, kas beidzas divus mēnešus pirms tā mēneša, kad iestājusies pārejoša darba nespēja. Nepārtraukts pabalsta izmaksas termiņš viena gada laikā vispārējā gadījumā ir 26 nedēļas.

Maternitātes pabalstu izmaksā divās daļās – pirms un pēc dzemdībām, kopumā 112 līdz 140 dienas atkarībā no reģistrācijas veselības aprūpes iestādē, dzemdību norises, veselības stāvokļa un piedzimušo mazuļu skaita. Pabalstu piešķir 80 % apmērā no pabalsta pieprasītājas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet aprēķina pamats ir līdzīgs kā slimības pabalsta gadījumā. E-resursu izmantošana raksturo sociālās apdrošināšanas sistēmas pārmaiņas pēc valsts neatkarības atjaunošanas. VSAA tīmekļa vietnē klienti var atrast sagatavotās veidlapas pabalstu pieteikumiem. Ja visa nepieciešamā informācija jau ir aģentūras rīcībā, tad klients pabalstu var saņemt, neapmeklējot aģentūru.

Pensiju sistēmas var būt organizētas dažādi, to uzbūvei un analīzei plaši piemēro Pasaules Bankas (World Bank) izstrādāto daudzlīmeņu (pīlāru) koncepciju. Latvijā daudzlīmeņu pensiju sistēma tika pakāpeniski ieviesta 1996.‒2001. gadā. 

Uz iemaksām nebalstīts nulles līmenis (universālās sociālās pensijas veidā) parasti tiek finansēts no vietējā vai valsts budžeta; tā piemērošanas mērķis ir nabadzības mazināšana, lai nodrošinātu minimālu drošības līmeni arī tiem, kuriem trūkst apdrošināšanas stāža valsts pensijas saņemšanai.

Latvijā nulles līmenis pastāv kā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tiem vecajiem cilvēkiem, kuriem darba stāžs ir mazāks par 15 gadiem. 2020. gadā tā apmērs bija 64,03 eiro mēnesī (personām ar invaliditāti – 80 eiro mēnesī).

Obligātais, uz iemaksām balstīts, pirmais līmenis funkcionē ar mērķi aizstāt daļu no pirmspensijas ienākumiem pēc pensionēšanās. Pirmais līmenis parasti darbojas uz paaudzes solidaritātes principa: tagadējo strādājošo veiktās iemaksas tiek izmantotas izmaksām esošajai pensionāru paaudzei. Pensiju formula var būt balstīta tieši uz iepriekšējās darba algas lielumu (defined benefit, DB) vai arī uz pensiju punktu (pension point, PP), vai nosacīto kontu (notional defined contributions, NDC) shēmām. Visas šīs metodes saista pensijas apmēru ar individuāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un ar izmaiņām demogrāfiskajā slodzē valsts mērogā (strādājošo skaitu uz vienu pensionāru). Šajā līmenī nepastāv finanšu tirgus riski.

Latvijā pirmajā līmenī darbojas NDC: par darbinieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas (14 % no bruto algas) tiek reģistrētas individuālajos kontos, veidojot nefinasiālo pensijas kapitālu, kas pensionēšanas brīdī tiek dalīts ar paredzamo dzīves ilgumu mēnešos. Izdienas pensijas militārā dienesta un valsts policijas ierēdņiem un virsniekiem, valsts drošības dienestu darbiniekiem u. c. atsevišķām profesiju grupām, kā arī I un II grupas invaliditātes pensijas tiek aprēķinātas pēc DB shēmas. Izdienas pensijas izmaksā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem, nevis no sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Obligātais otrais līmenis parasti tiek veidots individuālo noguldījumu kontu formā ar plašu izvēles brīvību: aktīvo vai pasīvo ieguldījumu stratēģijas izvēli, ieguldījumu pārvaldītāja izvēli, izmaksu varianta izvēli. Otrā līmeņa pensijas apmērs ir atkarīgs no individuāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un investīciju ienesīguma.

Latvijā otrajā līmenī sociālās apdrošināšanas iemaksas (6 % no bruto algas) ar viņu izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldītas finanšu tirgū un uzkrātas konkrētā iemaksu veicēja pensijai, veidojot finansiālo pensijas kapitālu. Pensionēšanas brīdī to kapitālu var pievienot pirmā līmeņa kapitālam vai noformēt mūža pensijas polisi dzīvības apdrošināšanas sabiedrībā. 2020. gada beigās Latvijā darbojās septiņi valsts fondēto pensiju ieguldījumu pārvaldītāji, piedāvājot 19 aktīvo, astoņus konservatīvo un četrus sabalansēto pensiju plānus. Kopējā aktīvu vērtība 31.12.2020. – 5085,6 miljoni eiro, dalībnieku skaits – 1 295 745 (vidējais uzkrājums 3925 eiro uz vienu dalībnieku).

Brīvprātīgais trešais līmenis izpaužas dažādos veidos ‒ individuālie uzkrājumi pensiju fondos un dzīvības apdrošināšanā; darba devēja pensiju shēmas. Trešais līmenis nodrošina iespēju katram individuāli pēc savas izvēles veidot papildus uzkrājumus savai pensijai privātajos pensiju fondos. Līdzīgi otrajam līmenim trešā līmeņa pensijas apmērs ir atkarīgs no individuāli veiktajām iemaksām un investīciju ienesīguma pakļauto finanšu tirgus riskiem.

Latvijā 2020. gada beigās sešas ieguldījumu pārvaldes sabiedrības piedāvāja 16 brīvprātīgus pensiju plānus. Kopējā aktīvu vērtība 2020. gada beigās bija 615,7 miljoni eiro, dalībnieku skaits – 336 036 (vidējais uzkrājums 1832 eiro uz vienu dalībnieku).

Ceturtais līmenis ietver pensionāru piekļuvi neformālam atbalstam (piemēram, atbalstam no ģimenes locekļiem, labdarības organizācijām), formālajām sociālajām programmām (piemēram, veselības aprūpe, ilgtermiņa aprūpe, mājokļa pabalsts), kā arī citu individuālo finanšu un nefinanšu aktīvu pieejamību pensionāriem (piemēram, mājas īpašums). Te var arī minēt cenu un tarifu atvieglojumus pensionāriem valsts un pašvaldību iestādēs, transportā un citur.

Pensijas sistēmu nulles un pirmā līmeņa darbību nodrošina VSAA, kas ir labklājības ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Militārpersonu izdienas pensiju izmaksu uztur Aizsardzības ministrija. Otrā līmeņa darbības nodrošināšanā iekļauti VSAA, valsts fondēto pensiju plānu pārvaldītāji, Latvijas Centrālais depozitārijs, dzīvības apdrošināšanas sabiedrības un Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Trešā līmeņa darbībā piedalās brīvprātīgie pensiju fondi, dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, Latvijas Centrālais depozitārijs un Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Ceturtais līmenis ir vāji institucionalizēts.