Par valsts ekonomiskās politikas sastāvdaļas – monetārās politikas – īstenošanu valstī parasti ir atbildīga tās centrālā banka. Latvijas Republikas centrālā banka ir Latvijas Banka (LB). LB kā centrālās bankas darbības galvenais mērķis ir cenu stabilitāte, kas sekmē ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi. Šo mērķi LB īsteno, sadarbībā ar citiem eirosistēmas dalībniekiem veidojot un īstenojot eirozonas monetāro politiku, kā arī konsultējot Latvijas Republikas Saeimu un Ministru kabinetu naudas politikas jautājumos. Cenu stabilitāte kā LB monetārās politikas galvenais mērķis tika noteikts 19.05.1992. likumā “Par Latvijas Banku”. Likums nodalīja naudas emisijas un komercbankas funkcijas, par LB darbības galveno mērķi nosakot cenu stabilitātes saglabāšanu, kas panākama, īstenojot neatkarīgu naudas politiku. Tādējādi tika sadalītas atbildības jomas, LB uzticot atbildību par cenu stabilitāti, bet valdībai – par tautsaimniecības attīstību.

Tā kā cenu stabilitātes mērķis nav sasniedzams tiešā veidā, parasti tiek noteikts monetārās politikas operatīvais mērķis, ko tieši var ietekmēt ar centrālās bankas rīcībā esošajiem monetārās politikas instrumentiem. LB operatīvais mērķis ilgstoši bija lata kursa stabilitāte. Tā īstenošanai LB izvēlētā stratēģija bija lata piesaiste speciālajām aizņēmuma tiesībām (Special Drawing Right) (SDR; kopš 12.02.1994. 1 SDR = 0,7997 lati), kas desmit gadus bija nemainīga un veiksmīgi pildīja tautsaimniecības stabilizatora funkciju. Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (European Union) 30.12.2004. tika noteikts lata piesaistes kurss eiro (1 eiro = 0,702804 lati). Eiropas Ekonomikas un finanšu lietu padome (Economic and Financial Affairs Council) 09.07.2013. pieņēma galīgo lēmumu par Latvijas pilntiesīgu dalību Ekonomikas un monetārajā savienībā no 01.01.2014. Vienlaikus LB fiksētais lata kurss attiecībā pret eiro – 0,702804 – tika apstiprināts kā neatsaucami fiksēts pārejas kurss uz eiro.

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību valstu juridiskajam satvaram jānodrošina Eiropas Savienības valstu centrālo banku neatkarība un Eiropas Centrālās bankas (European Central Bank, ECB) sistēmas galvenais mērķis ir cenu stabilitātes nodrošināšana. Eirosistēmā centralizēti tiek pieņemti lēmumi gan par eirozonas monetārās politikas noteikšanu, gan par tās īstenošanu Eirosistēmu veidojošajā ECB un eirozonas valstu centrālajās bankās. Nekaitējot tās galvenajam mērķim – cenu stabilitātei –, eirosistēmai jāatbalsta Eiropas Savienības vispārējā ekonomiskā politika. Svarīgākais instruments naudas piedāvājuma un tādējādi arī ekonomiskās aktivitātes un inflācijas līmeņa ietekmēšanai ir procentu likmes. Lēmumu par eirosistēmas galveno procentu likmju paaugstināšanu, pazemināšanu vai nemainīšanu pieņem ECB padome, kuras pilntiesīgs loceklis ir LB prezidents. Monetārās politikas lēmumi balstīti uz ECB padomes vērtējumu par cenu stabilitātes riskiem eirozonā. ECB padomes locekļi ir neatkarīgi savos uzskatos un balsojumā. ECB padomes mērķis ir rīkoties eirozonas labā kopumā. Kā monetārās politikas lēmumu veidotāja Latvijas Banka pārstāv un pauž Latvijas viedokli eirosistēmā un skaidro vienotās monetārās politikas ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un Latvijas ekonomiskās politikas veidotājiem.

LB prezidents 03.09.1991.–20.12.2001. bija Einars Repše. 20.12.2001. LB prezidenta amatā ievēlēts Ilmārs Rimšēvičs. 01.11.2007. un 31.10.2013. Latvijas Republikas Saeima Ilmāru Rimšēviču atkārtoti ievēlēja LB prezidenta amatā uz nākamo sešu gadu periodu. Kopš 2005. gada viņš ir arī ECB Ģenerālpadomes loceklis un kopš 2014. gada ‒ ECB padomes loceklis.

Laikā, kad tika dibināta Latvijas valsts, tās teritorijā likumīgā apgrozībā bija vairāki maksāšanas līdzekļi, bet jaunizveidotā valdība nespēja reāli ietekmēt naudas zīmju daudzumu apgrozībā un valūtas kursu. Visi lēmumi par naudas sistēmu un monetāro politiku, kā arī ar kreditēšanu saistītajiem jautājumiem šajā laikā bija valdības pārziņā. 01.11.1922. kā vienīgā emisijas banka Latvijā sāka darboties LB. Lai gan Latvijā darbojās monetārajai politikai riskantā duālā naudas sistēma, kad apgrozībā līdzās centrālās bankas emitētajām banknotēm bija valsts kases zīmes, kuru apjomu apgrozībā valdība varēja voluntāri palielināt, LB dibināšana un nacionālās valūtas ieviešana, balstoties uz zelta standartu, stabilizēja banku un finanšu sistēmu. Ieviešot savu valūtu un stabilizējot tās kursu, inflācija tika ierobežota un panākta uzticēšanās nacionālajai valūtai. LB autonomija un tās profesionālā organizācija ļāva nodrošināt iecerēto emisijas politiku, kredītpolitiku un iespēju robežās arī nacionālās valūtas stabilitāti.

Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā sākās valsts atjaunošanas periods, kura laikā Latvijas tautsaimniecība tika pārveidota par tirgus ekonomiku. Šis darbs paredzēja arī nacionālas naudas sistēmas izveidi, t. sk. pāreju uz divu līmeņu banku sistēmu un pilnvērtīgas centrālās bankas darbības sākšanu. 

Latvijas atdalīšanās no Krievijas rubļa zonas un nacionālas valūtas ieviešana norisēja veiksmīgi. Cenu stabilizācijas mērķis tika sasniegts samērā īsā laikā. To nodrošināja centrālās bankas neatkarība, pilnībā nodalot naudas emisijas un tautsaimniecības kreditēšanas funkcijas un būtiski ierobežojot iespēju budžeta deficītu finansēt ar tiešiem centrālās bankas aizdevumiem. Pirmās atjaunotā lata naudas zīmes tika laistas apgrozībā 05.03.1993. attiecībā 1 : 200 pret inflācijas smagumu iznesušo pagaidu valūtu Latvijas rubli.

Fiksēts valūtas kurss un vienlaikus brīva kapitāla plūsma valstī nozīmē, ka centrālā banka spēj efektīvi nodrošināt fiksēta valūtas kursa stabilitāti, bet atbildība par sabalansētu valsts ekonomisko attīstību jāuzņemas valdībai, izmantojot fiskālās un ekonomiskās politikas instrumentus. Veiksmīga monetārā politika iespējama tikai tad, ja tā ir koordinēta ar valdības fiskālo politiku un tās abas vērstas tautsaimniecības attīstībai vēlamajā virzienā. Kopš 20. gs. 90. gadu vidus, kad sāka sarukt inflācija, LB konstanti mazināja arī procentu likmes un obligāto rezervju normu, tādējādi īstenojot stimulējošu monetāro politiku, bet, augot inflācijas un cenu stabilitātes riskiem, LB pievērsās ierobežojošai monetārajai politikai. Fiksētais lata kurss joprojām kalpoja kā galvenais mehānisms stabilitātes nodrošināšanai. Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai LB turpināja veidot un īstenot savu monetāro politiku, lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī, tomēr 2004.–2007. gadā Latvijā valdīja nesaskaņota ekonomiskā politika. LB apzinājās riskus, ko var radīt pārāk straujā ekonomiskā attīstība, un savu iespēju robežās centās šo situāciju mainīt, taču tās rīcībā nebija pietiekami spēcīgu instrumentu, lai mainītu valsts ekonomisko virzību. Bankas neadekvāti zemu novērtēja ekonomisko izaugsmi pavadošos stabilitātes riskus. Valdības galvenās rūpes bija saistītas ar budžetā ienākošo papildu līdzekļu sadali, un uzkrājumi netika veidoti. 2007. gada beigās Latvijā bija izveidojusies situācija, kad uzkrātā fiskālā un finansiālā nesabalansētība sāka kļūt bīstama turpmākai tautsaimniecības attīstībai. Redzot šo neatbilstību, LB mēģināja pārliecināt valdību par stingrākas fiskālās politikas nepieciešamību, mudināja ieviest citus mērus, kas atbalstītu centienus mazināt inflāciju.

Kad kreditēšanas temps kļuva negatīvs un kredītiestādēm kopumā nebija nepieciešams centrālās bankas finansējums, par galveno monetārās politikas instrumentu kļuva tām noteiktā procentu likme par noguldījumiem centrālajā bankā.

Būtisks attīstības posms beidzās 01.01.2014., kad Latvija kļuva par pilntiesīgu Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalsti, ieviešot vienoto Eiropas valūtu eiro.

Kā eirosistēmas sastāvdaļa LB veido un īsteno vienoto monetāro politiku.

ECB ietekmē nosacījumus naudas tirgū, kas atspoguļojas īstermiņa procentu likmēs, lai nodrošinātu cenu stabilitātes saglabāšanu vidējā termiņā visā eirozonā. Gan augstai inflācijai, gan ilgstošai deflācijai ir negatīva ietekme uz tautsaimniecības attīstību un uz katra iedzīvotāja labklājības līmeni. Augsta inflācija apgrūtina ekonomisko lēmumu pieņemšanu un palēnina izaugsmi, samazina uzkrājumu vērtību. Ilgstoša deflācija ir tikpat kaitīga. Tās dēļ cenas atrodas lejupejošā spirālē, bet naudas vērtība paaugstinās. Cenu stabilitātes mērķis nozīmē, ka centrālajai bankai cieši jāseko gan pašreizējam inflācijas līmenim, gan stingri jāstabilizē nākotnes inflācijas gaidas. Efektīvākais veids, kā centrālā banka var stabilizēt inflācijas gaidas, ir noteikt izmērāmu mērķi un skaidru monetārās politikas stratēģiju. Cenu stabilitāti eirozonā sekmē eirosistēmas īstenotā monetārā politika. Tā ietekmē tautsaimniecību dažādos veidos, tomēr galvenā loma monetārās politikas iedarbībā uz tautsaimniecību ir naudas tirgus īstermiņa procentu likmēm. Monetārās politikas operācijām ietekmējot banku sistēmas brīvos līdzekļus un naudas tirgus īstermiņa procentu likmes, tālāk tiek ietekmētas banku aizdevumu un noguldījumu procentu likmes un finanšu tirgus ilgtermiņa procentu likmes. Mērķtiecīgi vadot procentu likmju līmeni, monetārā politika ar dažādu transmisijas kanālu starpniecību ietekmē uzņēmumu un mājsaimniecību patēriņa lēmumus, monetārās un finanšu norises, kā arī inflācijas gaidas, cenu līmeni un citus makroekonomiskos rādītājus.

Cenu stabilitāte eirozonā ir definēta kā saskaņotā patēriņa cenu indeksa (inflācijas) gada pieaugums, kas vidējā termiņā nepārsniedz 2 %, bet ir tuvs šim līmenim. Tādējādi iespējams izvairīties no tautsaimniecību destabilizējošas augšup vai lejup vērstas cenu spirāles. Līdz ar to tiek veicināta labvēlīga ekonomiskā vide un augsts nodarbinātības līmenis. 

Cenu stabilitātes definīciju raksturo vairākas iezīmes. ECB pilnvaras attiecas uz eirozonu kopumā. Tāpēc, pieņemot lēmumus par vienotu monetāro politiku, ECB cenšas nodrošināt cenu stabilitāti visā eirozonā, jo monetārās savienības ietvaros monetārā politika var noteikt vienīgi vidējo naudas tirgus procentu likmju līmeni eirozonā, t. i., monetārā politika atsevišķiem eirozonas reģioniem nevar noteikt atšķirīgas procentu likmes. Definīcijā arī noteikts, ka, izvērtējot, vai sasniegta cenu stabilitāte, jāizmanto eirozonas saskaņotais patēriņa cenu indekss. Izmantojot vispārēju cenu indeksu, iespējams nodrošināt caurredzamību un salīdzināmību saistībā ar ECB centieniem panākt efektīvu aizsardzību pret naudas pirktspējas krišanos vai kāpumu.

Lai sasniegtu cenu stabilitātes uzturēšanas mērķi, eirosistēma izmanto monetārās politikas instrumentu un procedūru kopumu. Monetārās politikas stratēģija nosaka, kāds naudas tirgus procentu likmju līmenis nepieciešams, lai vidējā termiņā saglabātu cenu stabilitāti, bet operacionālie pamatprincipi nosaka, kā šo procentu likmju līmeni sasniegt. ECB virza īstermiņa naudas tirgus procentu likmes, ar saviem lēmumiem par eirosistēmas galvenajām procentu likmēm paužot monetārās politikas nostāju un ietekmējot likviditāti naudas tirgū.

Monetārā politika ir efektīvāka, ja tā ir uzticama – ja sabiedrība ir pārliecināta, ka monetārā politika ir vērsta uz cenu stabilitātes mērķi un īstenota, lai šo mērķi efektīvi sasniegtu. ECB monetārās politikas lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz to faktoru analīzi, kuri var ietekmēt inflāciju, un naudas piedāvājuma tendencēm. Šī analīze ļauj ECB noteikt galvenās procentu likmes līmenī, kas ir vislabāk piemērots, lai veicinātu cenu stabilitāti. Tādā veidā eirosistēma nodrošina eiro pirktspēju un sabiedrības uzticību eiro valūtai.

ECB padome lemj par galvenajām procentu likmēm. Svarīgākā no tām ir galvenā refinansēšanas operāciju procentu likme. Padome lemj arī par aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmi un noguldījumu iespējas uz nakti procentu likmi.

Eirosistēmas monetārajā politikā naudas tirgus operācijas tiek izmantotas naudas tirgus procentu likmju pārmaiņu virzībai, kredītiestāžu likviditātes regulēšanai, kā arī lai dotu signālus par ECB monetārās politikas nostāju. Atklātā tirgus operācijas parasti veic nacionālās centrālās bankas pēc ECB iniciatīvas. Eirosistēma var veikt četru veidu tirgus operācijas, piešķirot kredītiestādēm resursus pret atbilstošu vērtspapīru ķīlu: galvenās refinansēšanas operācijas, ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, precizējošās operācijas un strukturālās operācijas.

Galvenās refinansēšanas operācijas ir likviditāti palielinošas operācijas, kuras reizi nedēļā veic izsolēs. Ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas ir likviditāti palielinošas operācijas, ko veic katru mēnesi, tādējādi nodrošinot bankām iespēju apmierināt likviditātes vajadzības ilgākam periodam. Precizējošās operācijas veic, lai pārvaldītu likviditāti tirgū un ietekmētu procentu likmju virzību, t. sk., lai piesaistītu kredītiestāžu termiņnoguldījumus. Ja nepieciešams koriģēt eirosistēmas strukturālo pozīciju pret finanšu sektoru, var tikt veiktas ilgtermiņa strukturālās operācijas.

Pastāvīgo iespēju mērķis ir ietekmēt tirgus procentu likmes darījumiem uz nakti. Darījuma partneriem pēc pašu iniciatīvas pieejamas divas pastāvīgās iespējas: aizņemties no savas valsts centrālās bankas eiro resursus pret atbilstošu vērtspapīru ķīlu uz nakti vai noguldīt eiro līdzekļus savas valsts centrālajā bankā uz nakti.

Eirosistēmas obligāto rezervju sistēma galvenokārt veic monetārās funkcijas, stabilizējot naudas tirgus procentu likmes un radot vai paplašinot strukturālo likviditātes deficītu. Visām eirozonas kredītiestādēm ir pienākums turēt noteiktu obligāto rezervju apjomu savas mītnes zemes nacionālajā centrālajā bankā. Visām kredītiestādēm, kas darbojas Latvijā, jāglabā kontos LB naudas līdzekļi eirosistēmas noteiktajā apjomā (2017. gadā tas ir 1 % no piesaistītajiem noguldījumiem ar termiņu līdz diviem gadiem).

Apstākļos, kad inflācija eirozonā tuvojas nulles līmenim, samazinās iespējas ar tradicionālajiem monetārās politikas instrumentiem ļoti zemu procentu likmju apstākļos nevēlamās tendences mainīt. Lai novērstu attālināšanos no inflācijas mērķa, eirosistēma sāka izmantot netradicionālus monetārās politikas instrumentus. 2014.‒2016. gadā tika sāktas jaunas monetārās stimulēšanas programmas – “Nodrošināto obligāciju iegādes programma”, “Ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programma” un ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas, kā arī “Paplašinātas aktīvu iegādes programma”, kura ietvēra “Valsts sektora aktīvu iegādes programmu” un uzņēmumu sektora aktīvu iegādi. “Paplašinātajā aktīvu iegādes programmā” aktīvi līdzdarbojas arī LB, iegādājoties Latvijas valdības un starptautisko institūciju obligācijas.

Eirosistēmas īstenotā monetārā politika ietekmē visu eirozonas vienoto ekonomisko telpu un atbilst konkrētajam tautsaimniecības attīstības cikla posmam. Ņemot vērā, ka Latvijas tautsaimniecība lielā mērā iekļāvusies kopējā eirozonas ekonomikā, atbilstoši arī attīstības ciklā, eirosistēmas izaugsmei draudzīgās monetārās politikas ietekmē arī Latvijā uzlabojas finanšu nosacījumi. Eiro kursa samazināšanās palīdz eksportētājiem, lētāku finanšu resursu piedāvājums samazina kredītu procentu likmes un veicina aizņemšanos vērtspapīru tirgū. Pozitīvas norises tautsaimniecībā atspoguļojās arī akciju tirgus kāpumā. Aizņemšanās cenas samazinājums uzņēmējiem un mājsaimniecībām bija svarīgs kreditēšanas aktivitātes pieauguma faktors. Pēdējos gados īstenotā stimulējošā monetārā politika tautsaimniecībā iepludinājusi papildu resursus, devusi iespēju kredītiestādēm izmantot centrālās bankas piedāvāto finansējumu un stiprināt savu finanšu pozīciju, lai uzlabotu kredītu piedāvājuma nosacījumus, kas kopumā ir pamats tam, lai banku sektors būtu nozīmīgs atbalsts tautsaimniecības izaugsmei. Likviditātes apjoma palielināšana novērsa tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, dodot laiku, lai banku sektors atveseļotu kredītportfeli un piesaistītu jaunu kapitālu, bet valdība – līdzsvarotu fiskālo politiku un turpinātu strukturālo reformu īstenošanu. Minētā pozitīvā monetārās politikas ietekme atsver zemo procentu likmju ierobežojošo ietekmi uz kredītiestāžu ienākumiem un pelnītspēju, vienlaikus gan mazinot uzņēmēju un mājsaimniecību iespēju nopelnīt no līdzekļu uzkrāšanas noguldījumos.