Pašreizējais stāvoklis, galvenie attīstības virzieni Kā eirosistēmas sastāvdaļa LB veido un īsteno vienoto monetāro politiku.
ECB ietekmē nosacījumus naudas tirgū, kas atspoguļojas īstermiņa procentu likmēs, lai nodrošinātu cenu stabilitātes saglabāšanu vidējā termiņā visā eirozonā. Gan augstai inflācijai, gan ilgstošai deflācijai ir negatīva ietekme uz tautsaimniecības attīstību un uz katra iedzīvotāja labklājības līmeni. Augsta inflācija apgrūtina ekonomisko lēmumu pieņemšanu un palēnina izaugsmi, samazina uzkrājumu vērtību. Ilgstoša deflācija ir tikpat kaitīga. Tās dēļ cenas atrodas lejupejošā spirālē, bet naudas vērtība paaugstinās. Cenu stabilitātes mērķis nozīmē, ka centrālajai bankai cieši jāseko gan pašreizējam inflācijas līmenim, gan stingri jāstabilizē nākotnes inflācijas gaidas. Efektīvākais veids, kā centrālā banka var stabilizēt inflācijas gaidas, ir noteikt izmērāmu mērķi un skaidru monetārās politikas stratēģiju. Cenu stabilitāti eirozonā sekmē eirosistēmas īstenotā monetārā politika. Tā ietekmē tautsaimniecību dažādos veidos, tomēr galvenā loma monetārās politikas iedarbībā uz tautsaimniecību ir naudas tirgus īstermiņa procentu likmēm. Monetārās politikas operācijām ietekmējot banku sistēmas brīvos līdzekļus un naudas tirgus īstermiņa procentu likmes, tālāk tiek ietekmētas banku aizdevumu un noguldījumu procentu likmes un finanšu tirgus ilgtermiņa procentu likmes. Mērķtiecīgi vadot procentu likmju līmeni, monetārā politika ar dažādu transmisijas kanālu starpniecību ietekmē uzņēmumu un mājsaimniecību patēriņa lēmumus, monetārās un finanšu norises, kā arī inflācijas gaidas, cenu līmeni un citus makroekonomiskos rādītājus.
Cenu stabilitāte eirozonā ir definēta kā saskaņotā patēriņa cenu indeksa (inflācijas) gada pieaugums, kas vidējā termiņā nepārsniedz 2 %, bet ir tuvs šim līmenim. Tādējādi iespējams izvairīties no tautsaimniecību destabilizējošas augšup vai lejup vērstas cenu spirāles. Līdz ar to tiek veicināta labvēlīga ekonomiskā vide un augsts nodarbinātības līmenis.
Cenu stabilitātes definīciju raksturo vairākas iezīmes. ECB pilnvaras attiecas uz eirozonu kopumā. Tāpēc, pieņemot lēmumus par vienotu monetāro politiku, ECB cenšas nodrošināt cenu stabilitāti visā eirozonā, jo monetārās savienības ietvaros monetārā politika var noteikt vienīgi vidējo naudas tirgus procentu likmju līmeni eirozonā, t. i., monetārā politika atsevišķiem eirozonas reģioniem nevar noteikt atšķirīgas procentu likmes. Definīcijā arī noteikts, ka, izvērtējot, vai sasniegta cenu stabilitāte, jāizmanto eirozonas saskaņotais patēriņa cenu indekss. Izmantojot vispārēju cenu indeksu, iespējams nodrošināt caurredzamību un salīdzināmību saistībā ar ECB centieniem panākt efektīvu aizsardzību pret naudas pirktspējas krišanos vai kāpumu.
Lai sasniegtu cenu stabilitātes uzturēšanas mērķi, eirosistēma izmanto monetārās politikas instrumentu un procedūru kopumu. Monetārās politikas stratēģija nosaka, kāds naudas tirgus procentu likmju līmenis nepieciešams, lai vidējā termiņā saglabātu cenu stabilitāti, bet operacionālie pamatprincipi nosaka, kā šo procentu likmju līmeni sasniegt. ECB virza īstermiņa naudas tirgus procentu likmes, ar saviem lēmumiem par eirosistēmas galvenajām procentu likmēm paužot monetārās politikas nostāju un ietekmējot likviditāti naudas tirgū.
Monetārā politika ir efektīvāka, ja tā ir uzticama – ja sabiedrība ir pārliecināta, ka monetārā politika ir vērsta uz cenu stabilitātes mērķi un īstenota, lai šo mērķi efektīvi sasniegtu. ECB monetārās politikas lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz to faktoru analīzi, kuri var ietekmēt inflāciju, un naudas piedāvājuma tendencēm. Šī analīze ļauj ECB noteikt galvenās procentu likmes līmenī, kas ir vislabāk piemērots, lai veicinātu cenu stabilitāti. Tādā veidā eirosistēma nodrošina eiro pirktspēju un sabiedrības uzticību eiro valūtai.
ECB padome lemj par galvenajām procentu likmēm. Svarīgākā no tām ir galvenā refinansēšanas operāciju procentu likme. Padome lemj arī par aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmi un noguldījumu iespējas uz nakti procentu likmi.
Eirosistēmas monetārajā politikā naudas tirgus operācijas tiek izmantotas naudas tirgus procentu likmju pārmaiņu virzībai, kredītiestāžu likviditātes regulēšanai, kā arī lai dotu signālus par ECB monetārās politikas nostāju. Atklātā tirgus operācijas parasti veic nacionālās centrālās bankas pēc ECB iniciatīvas. Eirosistēma var veikt četru veidu tirgus operācijas, piešķirot kredītiestādēm resursus pret atbilstošu vērtspapīru ķīlu: galvenās refinansēšanas operācijas, ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, precizējošās operācijas un strukturālās operācijas.
Galvenās refinansēšanas operācijas ir likviditāti palielinošas operācijas, kuras reizi nedēļā veic izsolēs. Ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas ir likviditāti palielinošas operācijas, ko veic katru mēnesi, tādējādi nodrošinot bankām iespēju apmierināt likviditātes vajadzības ilgākam periodam. Precizējošās operācijas veic, lai pārvaldītu likviditāti tirgū un ietekmētu procentu likmju virzību, t. sk., lai piesaistītu kredītiestāžu termiņnoguldījumus. Ja nepieciešams koriģēt eirosistēmas strukturālo pozīciju pret finanšu sektoru, var tikt veiktas ilgtermiņa strukturālās operācijas.
Pastāvīgo iespēju mērķis ir ietekmēt tirgus procentu likmes darījumiem uz nakti. Darījuma partneriem pēc pašu iniciatīvas pieejamas divas pastāvīgās iespējas: aizņemties no savas valsts centrālās bankas eiro resursus pret atbilstošu vērtspapīru ķīlu uz nakti vai noguldīt eiro līdzekļus savas valsts centrālajā bankā uz nakti.
Eirosistēmas obligāto rezervju sistēma galvenokārt veic monetārās funkcijas, stabilizējot naudas tirgus procentu likmes un radot vai paplašinot strukturālo likviditātes deficītu. Visām eirozonas kredītiestādēm ir pienākums turēt noteiktu obligāto rezervju apjomu savas mītnes zemes nacionālajā centrālajā bankā. Visām kredītiestādēm, kas darbojas Latvijā, jāglabā kontos LB naudas līdzekļi eirosistēmas noteiktajā apjomā (2017. gadā tas ir 1 % no piesaistītajiem noguldījumiem ar termiņu līdz diviem gadiem).
Apstākļos, kad inflācija eirozonā tuvojas nulles līmenim, samazinās iespējas ar tradicionālajiem monetārās politikas instrumentiem ļoti zemu procentu likmju apstākļos nevēlamās tendences mainīt. Lai novērstu attālināšanos no inflācijas mērķa, eirosistēma sāka izmantot netradicionālus monetārās politikas instrumentus. 2014.‒2016. gadā tika sāktas jaunas monetārās stimulēšanas programmas – “Nodrošināto obligāciju iegādes programma”, “Ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru iegādes programma” un ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas, kā arī “Paplašinātas aktīvu iegādes programma”, kura ietvēra “Valsts sektora aktīvu iegādes programmu” un uzņēmumu sektora aktīvu iegādi. “Paplašinātajā aktīvu iegādes programmā” aktīvi līdzdarbojas arī LB, iegādājoties Latvijas valdības un starptautisko institūciju obligācijas.
Eirosistēmas īstenotā monetārā politika ietekmē visu eirozonas vienoto ekonomisko telpu un atbilst konkrētajam tautsaimniecības attīstības cikla posmam. Ņemot vērā, ka Latvijas tautsaimniecība lielā mērā iekļāvusies kopējā eirozonas ekonomikā, atbilstoši arī attīstības ciklā, eirosistēmas izaugsmei draudzīgās monetārās politikas ietekmē arī Latvijā uzlabojas finanšu nosacījumi. Eiro kursa samazināšanās palīdz eksportētājiem, lētāku finanšu resursu piedāvājums samazina kredītu procentu likmes un veicina aizņemšanos vērtspapīru tirgū. Pozitīvas norises tautsaimniecībā atspoguļojās arī akciju tirgus kāpumā. Aizņemšanās cenas samazinājums uzņēmējiem un mājsaimniecībām bija svarīgs kreditēšanas aktivitātes pieauguma faktors. Pēdējos gados īstenotā stimulējošā monetārā politika tautsaimniecībā iepludinājusi papildu resursus, devusi iespēju kredītiestādēm izmantot centrālās bankas piedāvāto finansējumu un stiprināt savu finanšu pozīciju, lai uzlabotu kredītu piedāvājuma nosacījumus, kas kopumā ir pamats tam, lai banku sektors būtu nozīmīgs atbalsts tautsaimniecības izaugsmei. Likviditātes apjoma palielināšana novērsa tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, dodot laiku, lai banku sektors atveseļotu kredītportfeli un piesaistītu jaunu kapitālu, bet valdība – līdzsvarotu fiskālo politiku un turpinātu strukturālo reformu īstenošanu. Minētā pozitīvā monetārās politikas ietekme atsver zemo procentu likmju ierobežojošo ietekmi uz kredītiestāžu ienākumiem un pelnītspēju, vienlaikus gan mazinot uzņēmēju un mājsaimniecību iespēju nopelnīt no līdzekļu uzkrāšanas noguldījumos.