1918. gada beigās tika izveidota Latvijas Finanšu ministrija pirmās Latvijas valdības finanšu ministra Kārļa Puriņa vadībā. Sarežģītais laiks atsaucās uz Latvijas valsts naudas politiku un valsts budžeta veidošanu Neatkarības kara apstākļos. Budžeta specifika bija saistāma ar aizsardzības izdevumu īpatsvaru, kas sasniedza 70 % no visiem valsts izdevumiem, savukārt finansēšanas līdzekļu galveno daļu veidoja ārējie aizņēmumi un kara apgādes. Neatkarīgās Latvijas finanšu politikas īstenošana sākās ar nacionālās valūtas laišanu apgrozībā ‒ 1919. gadā izlaida Latvijas rubli. Taču pirmajos Latvijas neatkarības gados apgrozībā bija gan vecā cara laika nauda, gan arī vācu okupācijas laika nauda, Liepājas un Jelgavas pilsētu pārvalžu izlaistā cara laika papīra nauda un citas. Tādējādi nebija iespējama apgrozībā esošās naudas devalvācija vai revalvācija. 18.031920. tika pieņemts likums, kas paredzēja, ka vienīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā ir Latvijas rublis un visi darījumi, izņemot eksporta un importa operācijas ar ārvalstīm, jāveic Latvijas valūtā. 1921. gadā finanšu ministrs Ringolds Kalnings ieteica radikālas pārmaiņas visos valsts ekonomiskās un finanšu politikas principos. Latvijas Republikas valsts ieņēmumu sistēma pakāpeniski veidojās un stabilizējās tikai 20. gadu pirmajā pusē un vidū. Valsts ieņēmumus 20. gadu sākumā veidoja valsts ārējie aizņēmumi un papīra naudas emitēšana, kas radīja inflāciju. Latvijas Republikā sākotnēji spēkā bija atstāta visa agrākā cariskās Krievijas nodokļu un nodevu sistēma, kuras juridiskā bāze līdz 1928. gadam, kad tika izdots Latvijas nodokļu likumu kopojums, bija cariskās Krievijas 1914. gada tiešo nodokļu kodekss un no tā atvasinātie atsevišķu nodokļu normatīvie akti. Muitas tiesiskā bāze bija Krievijas 1910. gada muitas kodekss, kurā neatkarīgās Latvijas laikā tika veikti vairākkārtīgi grozījumi, kas pilnībā pielāgoja to Latvijas apstākļiem. Vēlāk, 20. gados, Latvijas nodokļu sistēmu veidoja nekustamā īpašuma nodoklis laukos un pilsētās, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, strukturizētais tirdzniecības un rūpniecības nodoklis (tiešie nodokļi), akcīzes, muitas un nodoklis par preču apgrozījumu (netiešie nodokļi), kā arī valsts un pašvaldību nodevas. Pastāvēja arī īpašs maksājums ‒ draudzes jeb baznīcas nodoklis (agrākā mācītāja tiesa). Lielākos ieņēmumus Latvijas valsts budžetā starpkaru periodā deva akcīzes nodoklis, ar kuru dažādā veidā un pēc dažādām likmēm bija aplikts spirts un alkoholiskie dzērieni (tajā skaitā alus un vīns), tabaka un tās izstrādājumi, raugs, augļu un ogu sulas, bezalkoholiskie dzērieni, tēja, sērkociņi un naftas produkti. Valsts budžeta struktūra Latvijā balstījās uz tradicionāliem budžeta veidošanas principiem – likumība, vienotība, pārskatāmība. Ieņēmumu un izdevumu pārskats (budžets) tika iedalīts parastajā un ārkārtas budžetā. Pie parastā budžeta pieskaitīja tos budžeta posteņus, kam piemita regulējošs un gadu no gada nemainīgs saturs, pie ārkārtas budžeta ‒ posteņus, kuriem bija pārejošs raksturs un kurus nebija izraisījušas parastās, periodiskās vajadzības.

20. gadu otrajā pusē Latvijas budžeta izdevumu procentuāli lielāko daļu veidoja aizsardzība (līdz 30 % no visa valsts budžeta) un tautas izglītība (18 %). Tiem sekoja izdevumi sociālajai nodrošināšanai un darba aizsardzībai (10 %), Iekšlietu ministrijai (8 %), tiesu un cietumu pārvaldei (5 %), satiksmes ceļiem (5 %). Kultūras mērķiem Latvija tērēja relatīvi daudz vairāk līdzekļu nekā daudzas Eiropas valstis, t. sk. Anglija, Beļģija un Vācija. Ļoti augsts bija arī sociālajiem mērķiem paredzēto izdevumu procents. No izglītībai paredzētajiem budžeta līdzekļiem liela daļa tika izmaksāta pamatskolu uzturēšanai, kā arī ģimnāzijām un augstākajām mācību iestādēm, kas, piemēram, 1929./1930. gadā nosedza 32 % izdevumu Latvijas Universitātes un 19 % ģimnāziju uzturēšanai. Veselības aizsardzībā līdztekus valsts un pašvaldību finansētajam pastāvēja arī plašs privāto ārstu un slimnīcu sektors. Ārstniecības izdevumus nosedza izveidotās slimokases, ko 20. gs. 20. gados veidoja ar 50 % no darba devēju līdzekļiem, bet otrus 50 % vienlīdzīgās daļās veidoja valsts un pašu strādājošo līdzekļi. Taču tāpēc, ka par 50 % samazinājās finansējums no valsts budžeta, 10.1929. tika veikts būtisks grozījums likumā par slimokasēm. Lielāko daļu no sociālajai nodrošināšanai paredzētajiem līdzekļiem veidoja pensijas un nespējnieku patversmju uzturēšana. Ārkārtas budžeta izdevumus veidoja galvenokārt dažādu veidu subsīdijas atsevišķu tautas saimniecības nozaru atjaunošanai. Ilgstošais Latvijas tautsaimnniecības atjaunošanas process, kura vajadzībām līdzekļi tika ņemti no ārkārtas budžeta, padarīja šo budžetu periodisku, un tas atkārtojās no gada gadā, turklāt atkārtojās gandrīz vieni un tie paši šā budžeta izdevumu posteņi. Ārkārtas budžeta ieņēmumi, kas nosedza apmēram 10 % no ārkārtas izdevumiem, tika ņemti pārsvarā no aktīvas mežu izciršanas un realizācijas.

Latvijas finanšu sistēmas relatīvo stabilizācijas periodu pārtrauca pasaules ekonomiskā krīze 1929.‒1933. gadā. Valsts budžeta deficīts četros krīzes gados ievērojami palielinājās. Tā sabalansēšanai ieviesa valsts monopolu cukuram, noteica speciālus krīzes nodokļus, paaugstināja pasta un dzelzceļa tarifus un tā tālāk. 29.12.1931. pieņēma likumu par krīzes apkarošanas nodokļa ieviešanu, par 50 % palielināja nekustamās mantas ienākuma nodokļa likmes, aktīvi pastiprināja pasākumus parādu piedzīšanai.

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā 1940. gada vasarā tika veikta nacionalizācija. Latvija zaudēja tiesības patstāvīgi rīkoties ar vērtīgākajiem materiālajiem resursiem (zemi, mežiem), rūpniecību, tirdzniecību un transportu, lielāko daļu pilsētu dzīvojamo ēku, ar valsts īpašumu, ar daļu no iedzīvotāju personīgā īpašuma, kā arī ar deportēto pilsoņu īpašumu. Visi valsts resursi kļuva par t. s. visas tautas kopējo īpašumu PSRS mērogā, kaut arī daļa no tā skaitījās republikāniskajā pakļautībā, ko pārvaldīja vēlētās un norīkotās padomju varas institūcijas. 1940. gadā Latvijā tika ieviesta PSRS pastāvošā nodokļu sistēma, Latvijas iedzīvotājiem vajadzēja parakstīties uz PSRS valsts aizņēmumu un veikt pirmās iemaksas. No apgrozījuma izņēma nacionālo valūtu un izveidoja pāreju uz padomju rubļiem. Ar naudas sistēmas maiņas sākumu būtiski mainījās arī budžeta un nodokļu sistēmas izveides principi kopumā. Ievāktos nodokļus sadalīja starp PSRS budžetu un Latvijas PSR budžetu.

Vācu okupācijas laikā uzreiz tika veikta iepriekšējās nodokļu un budžeta sistēmas reorganizācija. Pēc 07.1941. Ģenerālā finanšu direkcija, pirmkārt, grozīja individuālo ražotāju nodokļa likmes, otrkārt, valsts uzņēmumu ienākuma nodokļa vietā ieviesa t. s. sabiedrisko nodokli. Ieviesa ari īpašuma nodokli lauksaimniecības nodokļa un zemes rentes vietā, spirta ražošanas nodokli, kara nodokli tabakas izstrādājumiem, nodokli no lauku iedzīvotājiem. 1942.‒1943. gadā papildus ieviesa būtisku skaitu nodevu ‒ muitas un citus nodokļus. Ar Ģenerālās finanšu direkcijas rīkojumu notika visa lauksaimniecības un pilsētu nekustamā īpašuma pārvērtēšana.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas teritorija no jauna nonāca PSRS okupācijā. PSRS finanšu sistēmā savstarpējās finanšu un kredīta attiecības darbojās ne tikai atsevišķo republiku iekšienē, bet arī starp republikām un PSRS centrālajām iestādēm (t. s. savienības līmenī, uz kā rēķina tika finansēti daudzi izdevumi, sevišķi PSRS aizsardzībai). Republikāniskos izdevumus finansēja galvenokārt no republikāniskajiem budžetiem, bet centralizētos izdevumus ‒ no PSRS valsts budžeta. Ļoti lielu daļu savas peļņas savienības budžetā ieskaitīja arī Latvijas rūpniecības un citi uzņēmumi, kas 20. gs. 60. gadu vidū Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Tautas saimniecības padomes likvidācijas dēļ direktīvi tika no Latvijas pakļautības nodoti PSRS (t. i., centrālo ministriju) pakļautībā. Nodokļu administrēšanas funkciju PSRS veica Finanšu ministrijai pakļautās nodokļu pārvaldes ar rajonu un pilsētu finanšu nodaļām, kas veica uzskaiti un nodokļu aprēķināšanu, bet nodokļu maksājumu ieskaitīšanu attiecīgajā budžetā un budžetu pārdali nodrošināja PSRS Valsts bankas nodaļas uz stingri noteiktas juridiskās bāzes pamata.

Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu tika veidota arī neatkarīgas valsts finanšu un nodokļu sistēma. Darbs pie jaunās valsts nodokļu sistēmas veidošanas sākās divvaldības apstākļos. Līdz 21.08.1991. Latvijā pastāvēja dubultā nodokļu iekasēšana, jo, neskatoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 28.12.1990. lēmumu par vienotu nodokļu un nodevu sistēmas ieviešanu Latvijā, PSRS ministriju un resoru lielie uzņēmumi ignorēja Latvijas Augstākās padomes lēmumu un nodokļus turpināja maksāt pēc PSRS nodokļu likumiem. Taču jau 1990. gadā bija ielikts Latvijas valsts vienotas nodokļu sistēmas juridiskais pamats ‒ likums “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā” noteica, ka Latvijā no 01.01.1991. stājas spēkā jauna nodokļu sistēma un PSRS nodokļu un nodevu likumdošanas akti Latvijā vairs nav spēkā. Neatkarīgi no īpašuma formas vai veida visām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras veic uzņēmējdarbību vai saņem ienākumus Latvijas Republikā, tika paredzēti attiecīgi nodokļi un nodevas, bet nodokļu administrācijas institūcijām noteiktas tiesības, pienākumi un atbildība saskaņā ar 03.12.1990. likumu “Par Latvijas valsts finanšu inspekciju”.

Latvijas Republikas valsts budžetā 1991. gadā vislielākos ienākumus deva apgrozījuma nodoklis (31,1 %), peļņas nodoklis (24,4 %) un akcīzes nodoklis (15,8 %). Attīstoties valsts ekonomikai un mainoties uzņēmējdarbības videi, 90. gadu pirmajā pusē un vidū radās nepieciešamība reformēt un mainīt pastāvošo Latvijas valsts nodokļu un nodevu sistēmu. Pirmās nopietnās izmaiņas atsevišķos nodokļu likumos tika veiktas jau 1993. gadā un turpmāk – 1994. un 1995. gadā. 

Kopš 1995. gada Latvijas nodokļu sistēma turpina darboties ar izmaiņām, kas saistāmas ar iestāšanos Eiropas Savienībā (European Union) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Latvijā 90. gadu sākumā pamatā saglabājās iepriekšējā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) budžeta struktūra, budžetam tomēr kļūstot izvērstākam. Izdevumi tika sadalīti pa institūcijām, pakāpeniski ieviešot arī funkciju klasifikāciju. Atsevišķi kā budžeta sastāvdaļa tika izdalīts valūtas fonds un t. s. ārpusbudžeta līdzekļi ‒ speclīdzekļi neparedzētiem gadījumiem. Piemēram, 1991. gada budžetā tiek ieviesta ieņēmumu klasifikācija pa nodokļu veidiem un izdevumu klasifikācija pa iestādēm. Atsevišķi tika atspoguļotas divas valsts funkcijas: veselības aizsardzība un izglītība. 1994. gada valsts budžetā pirmo reizi ministrijas tika kodētas, padarot budžeta likumu pārskatāmāku. Katrai ministrijai tika uzrādīts arī budžeta līdzekļu sadalījums pa funkcijām, lai gan budžeta izdevumu pozīcijas vēl aizvien palika iepriekšējās: valsts investīcijas, budžeta iestāžu darba samaksas fonds, iestāžu uzturēšanas izdevumi. Sistēmiska pieeja budžeta vadībai tika sākta 1994. gadā, Saeimai pieņemot likumu “Par budžetu un finanšu vadību”, kas ar ikgadējiem labojumiem ir spēkā arī pašlaik.

90. gadu vidū Latvijā plaši tika aizgūta ārvalstu pieredze valsts pārvaldes modeļa un finanšu vadības sistēmas pilnveidošanā. 1995. gadā ieviesa valsts budžeta iedalījumu pamatbudžetā un speciālajā budžetā. Tika sākta pāreja uz ministriju ieņēmumu ieskaitīšanu pamatbudžetā, daļu atstājot ministriju speciālajos budžetos. Budžeta caurspīdīguma nodrošināšanai 1997. gadā tika ieviesta budžeta veidošana pēc programmu principa un rezultatīvo rādītāju sistēma. 1999. gadā speciālā budžeta īpatsvars sasniedza 55,9 % no valsts budžeta konsolidētajiem izdevumiem, tādējādi samazinot valdības spēju īstenot tās politiku, jo katrs speciālais budžets ir paredzēts savam mērķim un valdības spēja pārdalīt finanšu līdzekļus citiem mērķiem ir ierobežota.

2000. gadā valsts budžeta plānošanā tika ieviesti vairāki jauninājumi, kas deva iespēju precīzāk uzskaitīt Eiropas Savienības sniegto finansiālo palīdzību, kā arī padarīja budžetu caurspīdīgāku, budžeta likumā kā atsevišķu pozīciju iekļaujot valsts ilgtermiņa saistības un ārvalstu finanšu palīdzību. Turpinot budžeta reformas, veidojot 2003. gada budžetu, tika veikta izdevumu pozīciju analīze un pārskatīšana, 2004. gada valsts budžetā tika likvidēti speciālie budžeti, izņemot valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu. Uz valsts budžeta plānošanu ietekmi bija atstājis arī Eiropas Savienības budžeta plānošanas un izpildes process. Turpinot valsts budžeta plānošanas attīstību, tika ieviesti vidēja termiņa budžeta plānošanas pasākumi.

Šobrīd saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību finanšu ministrs nodrošina, ka katru gadu tiek izstrādāts vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projekts nākamajiem trim saimnieciskajiem gadiem, un iesniedz to Ministru kabinetā. Vidēja termiņa valsts budžeta plānošana ir process, kurā tiek noteikti pieejamie resursi vidējam termiņam un nodrošināta šo resursu izlietošana atbilstoši valdības noteiktajām prioritātēm. Vidēja termiņa budžeta plānošana paredz noteikt valsts budžeta likumu vienam gadam un maksimāli pieļaujamo izdevumu kopapjomu turpmākajiem diviem gadiem.

2013. gadā spēkā stājās Fiskālās disciplīnas likums, kurā ir definēti būtiskākie fiskālās politikas principi un fiskālie nosacījumi atbildīgas un pārdomātas fiskālās politikas realizēšanai un kura pamatā ir nosacījums par ekonomiskajā ciklā sabalansētu vispārējās valdības budžetu. 21. gs. sākumā finanšu politikas virzienu nosaka cikliskas svārstības un pasaules ekonomikas attīstības tendences. Mūsdienu Latvijas fiskālās politikas stratēģija 2017. gadā vērsta uz divu mērķu sasniegšanu ‒ ekonomiskajā ciklā sabalansēta budžeta nosacījums jeb nosacījums, ka vispārējās valdības budžeta strukturālais deficīts ilgtermiņā nedrīkst pārsniegt 0,5 % no iekšzemes kopprodukta; otrs mērķis ir panākt valsts ilgtspējīgu ekonomisko izrāvienu. Mūsdienu vispārējo fiskālās politikas mērķi ‒ ilgtspējīgi kāpināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti – īsteno ar četriem vidēja termiņa budžeta prioritārajiem attīstības virzieniem: 1) valsts aizsardzības spēju palielināšana, kāpinot valsts aizsardzības finansējumu pret iekšzemes kopproduktu līdz 2 % 2018. gadā un nodrošinot finansējuma saglabāšanu sasniegtajā apmērā 2019. gadā; 2) ilgtspējīgas un sabalansētas valsts ekonomiskās attīstības veicināšana, valsts budžeta iespēju robežās primāri nodrošinot finansējuma pieaugumu aizsardzībai, iekšējai drošībai, veselībai un izglītībai; 3) iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšana, pakāpeniski palielinot minimālo algu un ieviešot progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu; 4) nodokļu ieņēmumu apjoma pret iekšzemes kopproduktu pakāpeniska palielināšana līdz trešdaļai no iekšzemes kopprodukta, pamatā uzlabojot nodokļu iekasējamību.

Latvijas finanšu politika ir saistāma arī ar aktīvo sadarbību ar starptautiskajām finanšu institūcijām. Ievērojamākie sadarbības partneri ir Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund), Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (International Bank for Reconstruction and Development), Daudzpusējā investīciju garantiju aģentūra (Multilateral Investment Guarantee Agency), Starptautiskā Finanšu korporācija (International Finance Corporation), Starptautiskā Attīstības asociācija (International Development Association), Eiropas Investīciju banka (European Investment Bank), Ziemeļu Investīciju banka (Nordic Investment Bank), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (European Bank for Reconstruction and Development). Pēdējais ievērojamais ieguldījums no starptautiskajiem partneriem bija finanšu krīzes laikā, kad starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros Latvijai kopumā bija pieejami 7,5 miljardi eiro, t. sk. Starptautiskais Valūtas fonds apstiprināja aizdevumu 1,7 miljardu eiro apmērā, Pasaules Banka (World Bank) 0,4 miljardu eiro apmērā, arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas atbalsts veidoja līdz 0,4 miljardiem eiro.

Latvijas dalība starptautiskajās finanšu institūcijās sniedz ne tikai kvantitatīvi uzskaitāmu ieguvumu, bet arī pieeju pasaules līmeņa ekspertīzei un konsultācijām, kas ir izmantotas reformu īstenošanai Latvijā, piemēram, Pasaules Bankas eksperti strādā pie Latvijas nodokļu politikas izvērtēšanas un veselības nozares attīstības. Latvija, veicot iemaksas Pasaules Bankas Starptautiskajā Attīstības asociācijā no 2012. gada, līdz ar citām donorvalstīm ir sniegusi ieguldījumu galējas nabadzības samazināšanā pasaulē ar Pasaules Bankas starpniecību. Veicot investīcijas galējas nabadzības samazināšanai pasaulē, donorvalstis ne tikai rada jaunas darba vietas, veicina dzimumu līdztiesību, stiprina noturību pret dabas katastrofām un sniedz atbalstu izglītības ieguvei nabadzīgākajās pasaules valstīs, bet arī stiprina kopējo globālo ekonomiku, ietekmējot arī Eiropas valstis, tai skaitā Latvijas attīstības tempu. Starptautiskās finanšu institūcijas nodrošinājušas atbalstu Latvijas uzņēmumiem gan aizdevumu veidā, gan ar ieguldījumu kapitālā.

Mūsdienu Latvijas republikas finanšu ministri, kas likuši pamatus esošajai finanšu un nodokļu politikai, kā arī attīstījuši Latvijas finanšu sistēmu – Uldis Osis, Roberts Zīle, Valdis Dombrovskis, Andris Vilks, kā arī Latvijas Bankas ilggadējais vadītājs Ilmārs Rimševics, kas vairākus gadus nodrošina Latvijas monetāras politikas vadību un stabilitāti.