Valsts investīciju politiku Latvijā 1918.‒1940. gadā noteica nepieciešamība novērst kara laikā radītos postījumus, stiprināt ražošanas potenciālu un atjaunot tautsaimniecības izaugsmi. Gandrīz puse no kopējiem valsts budžeta izdevumiem bija novirzīta kapitālieguldījumiem. Tie galvenokārt bija ieguldījumi jaunu valsts uzņēmumu radīšanai un finansēšanai. Valsts investīciju politikas īstenošanā nozīmīga loma bija arī valsts banku aizdevumiem rūpniecībai, kā arī muitas nodokļu atvieglojumiem lauksaimniecībai un rūpniecības mašīnu un iekārtu iegādei. Turpmākajos gados investīciju politikā lielāks uzsvars tika likts uz privāto investīciju atbalstu un infrastruktūras attīstību.

Padomju okupācijas gados Latvijā monopoltiesības uz pamatkapitālu piederēja valstij. Tai piederēja arī monopoltiesības investēšanas procesā. Plānveida ekonomikas apstākļos bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām Latvijā nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī vietējo noieta tirgu. Izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas nozaru un teritoriālā struktūra.

Pēc neatkarības atjaunošanas valsts ekonomiskās politikas pamatmērķis bija izveidot Latvijā tirgus saimniecību, kas nodrošinātu tautsaimniecības attīstību un iekļaušanos pasaules ekonomiskajā struktūrā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija veikt strukturālās reformas, aizstājot tautsaimniecības regulēšanas centralizēto struktūru un izveidojot jaunu institucionālo vidi, kas spētu mobilizēt privātās investīcijas tautsaimniecības attīstībai. Bija jāizstrādā investīciju un uzņēmējdarbības tiesiskais un normatīvais regulējums un jāizveido atbilstoša institucionālā vide. Investīciju politikas galvenais uzdevums ‒ radīt privātām investīcijām drošu un pievilcīgu vidi, kas mazinātu ar investīcijām saistītas izmaksas un riskus. Mainījās arī investīciju politikas instrumenti, arvien lielāku lomu pievēršot netiešiem investīciju stimulēšanas pasākumiem pretstatā tiešam valsts regulējumam.

Līdz 1995. gadam nepastāvēja mērķtiecīga valsts investīciju stratēģiskā plānošana, balstīta uz nozaru attīstības stratēģijām. Privāto investīciju veicināšanā uzsvars tika likts uz privatizācijas politiku un investīciju politikas instrumentu izveidošanu, piemēram, finanšu un kapitāla tirgus, neatkarīga banku sistēma, nodokļu sistēma un tamlīdzīgi. Valsts investīcijām kā tiešam politikas instrumentam šajā periodā saglabājās nozīmīga loma infrastruktūras uzturēšanā.

Jauna pieeja līdzekļu plānošanā valsts investīcijām tika ieviesta 1995. gadā, izstrādājot Valsts investīciju programmu (VIP). Pirmā VIP 1995.‒1997. gadam tika izstrādāta 1994. gada beigās. VIP ietvaros īstenotie pasākumi veicināja investīciju vides uzlabošanu, sakārtojot valsts pamata infrastruktūru, kas labvēlīgi ietekmēja privātās investīcijas. Pirmās VIP realizācija bija nozīmīgs solis sistēmiskās pieejas modeļa ieviešanai valsts investīciju politikas plānošanā.

VIP galvenais mērķis ‒ saskaņot Latvijas Republikas finanšu resursus ar investīciju vajadzībām infrastruktūrai. Valdības noteiktie VIP prioritārie sektori bija enerģētika, satiksme un vides aizsardzība. VIP galvenais uzdevums ‒ sakārtot valsts bāzes infrastruktūru: ceļus un komunikācijas, izveidot optimālu un efektīvu energoapgādes sistēmu, nodrošināt patērētājus ar ūdenspadevi un kanalizāciju, atjaunot un modernizēt attīrīšanas iekārtas, sakārtot atkritumu savākšanu un tā tālāk.

Turpmākajos gados tika īstenoti vairāki pasākumi, kas uzlaboja VIP plānošanas procesu. Ekonomikas ministrija izveidoja VIP projektu datu bāzi, projektu vērtēšanas kritēriju mehānismu un projektu realizācijas uzraudzības (monitoringa) sistēmu. VIP finansēšanas procesu uzlaboja Finanšu ministrijas pakļautībā izveidota Valsts kase. VIP sāka veidoties, pamatojoties uz nozaru investīciju stratēģijām un projektu prioritāšu principa. Kopš 2005. gada VIP vairs nekalpoja kā politikas plānošanas dokuments, bet kā informācijas par valsts investīcijām apkopošanas sistēma.

VIP aptvēra aptuveni pusi no kopējā valsts investīciju apjoma. Pārējās valsts investīcijas līdz 2003. gada beigām tika finansētas no valsts speciālajiem budžetiem, kā arī no pašvaldību budžetiem, pašvaldību ņemtajiem aizņēmumiem un pašvaldību sniegtajiem galvojumiem pašvaldību uzņēmumiem. VIP galvenie finansēšanas avoti bija valsts budžets un pašvaldību budžeti (ieskaitot speciālos budžetus), no valsts budžeta atmaksājamie kredīti, kredīti ar valdības garantijām, valsts mērķdotācijas pašvaldībām, dāvinājumi, tehniskā palīdzība, kredīti bez valsts garantijām, kā arī projekta īstenotāja pašu resursi. Likumdošanā bija noteikts, ka no valsts pamatbudžeta VIP jānovirza ne mazāk kā viens procents no iekšzemes kopprodukta un 2 % no iekšzemes kopprodukta kā valsts garantētie kredīti.

2003. gadā tika pieņemti jaunie Ministru kabineta noteiktumi. Saskaņā ar tiem VIP sagatavošanā lielākas pilnvaras tika deleģētas Finanšu ministrijai.

Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai (European Union) un sākoties Eiropas Savienības fondu ieguldījumiem, bija nepieciešama valsts investīciju politikas plānošanas sistēmas lielāka integrācija kopējā valsts politikas un budžeta plānošanas sistēmā. Tajā nozīmīga loma tika atvēlēta institūciju (sektoru) darbības stratēģijām, savukārt starpsektoru koordinācija nodrošināta ar Nacionālā attīstības plāna (NAP) uzstādījumiem. Vienlaikus bija izstrādāts Vienotais programmdokuments (VPD), kurā valdība noteica stratēģiju un prioritātes Eiropas Savienības fondu izmantošanai. Turpmāk liela daļa Eiropas Savienības fondu līdzekļu tika novirzīta infrastruktūras projektu īstenošanai un kalpoja par valsts investīciju nozīmīgu finansēšanas avotu.

Pašreiz valsts investīciju politikas kopējo ietvaru nosaka Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.‒2020. gadam (NAP2020). Eiropas Savienības fondu ieguldījumus nosaka Partnerības līgums, kas tiek saskaņots starp Latviju un Eiropas Savienību.

Investīciju politikas svarīgs virziens ir saistīts ar ārvalstu kapitāla piesaisti. Ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) pirmajos ekonomikas pārkārtošanas gados bija nozīmīga loma Latvijas tautsaimniecības attīstībā. ĀTI ieplūde Latvijas ekonomikā pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas lielā mērā bija saistīta ar privatizācijas procesu.

Ierobežojumu atcelšana ārvalstu investīcijām Latvijas uzņēmumos, brīvostu un speciālo ekonomisko zonu izveidošana, starpvalstu līgumu ratifikācija par ieguldījumu savstarpējo veicināšanu un aizsardzību un citi pasākumi administratīvo šķēršļu novēršanai sekmēja ĀTI apjomu palielināšanos.

Lai radītu pamatotu ĀTI piesaistes politikas ietvaru, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) izstrādājusi un kopš 2010. gada īsteno ĀTI piesaistes stratēģiju “POLARIS process”. Stratēģijā identificētas ĀTI piesaistes mērķa nozares un mērķa valstis, no kurām ir visaugstākā iespēja piesaistīt ĀTI. 14.03.2017. Ministru kabinets apstiprināja ĀTI stratēģijas starpposma izvērtējumu. Uz tā pamata noteikti ĀTI piesaistes politikas uzlabošanas virzieni, t. sk. pilnveidojot POLARIS investīciju piesaistes procesu. Rīcība ĀTI piesaistei tiek īstenota trijos virzienos: investīciju projektu pēcapkalpošana; reaktīva investīciju projektu apkalpošana (saskaņota un savlaicīga rīcība, saņemot informāciju par iespējamām ĀTI piesaistes iespējām); proaktīvas darbības investīciju piesaistē prioritārajās mērķa valstīs (Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs) un mērķa nozarēs. ĀTI piesaistes mērķa nozaru saraksts iekļauj astoņas nozares: metālapstrāde un mašīnbūve (t. sk. elektronikas un optisko iekārtu ražošana); transports un loģistika; informācijas tehnoloģijas un pakalpojumu biroji; dzīvības zinātnes; veselības aprūpe; kokrūpniecība; zaļās tehnoloģijas; pārtikas rūpniecība.

Investīciju politikas īstenošanas svarīgs instruments ir privāto investīciju piesaistes fiskālie stimuli un citi atbalsta instrumenti. Nozīmīgs fiskālais stimuls ir uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) atvieglojumi. Privāto investīciju veicināšanas fiskālie stimuli nepārtraukti tiek pilnveidoti. Piemēram, viens no 2018. gada nodokļu reformas galvenajiem elementiem ir 0 % UIN ieviešana reinvestētai peļņai Latvijā.

Latvijā izveidota uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīga vide. Par to liecina arī Pasaules Bankas (World Bank) Doing Business pētījuma rezultāti. Uzņēmējiem labvēlīgas vides novērtējumā 2018. gada reitingā Latvija ir ierindota 19. vietā 190 valstu starpā.

Augstākā lēmumu pieņemšanas līmenī valsts kopējo investīciju politiku nosaka Saeima un Ministru kabinets.

Finanšu ministrija izstrādā, organizē un koordinē finanšu politikas īstenošanu, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu izmantošanu valsts investīciju projektu finansēšanai. Valsts investīciju politiku nozaru līmenī izstrādā par nozares attīstītību atbildīga ministrija.

Ekonomikas ministrija atbilstoši nolikumam izstrādā arī ārvalstu investīciju piesaistes politiku. ĀTI piesaistes politikas īstenošanu nodrošina LIAA. LIAA investīciju piesaistes stratēģija ir orientēta uz kvalitatīvu ienākošo investīciju projektu apkalpošanu un aktīvu darbību investīciju projektu piesaistē. ĀTI piesaistē lielā loma ir arī Ārlietu ministrijai, kas sniedz atbalstu investīciju piesaistes jautājumos.

Ciešākai sadarbībai ar ārvalstu investoriem Latvijā tika nodibināta Ārvalstu investoru padome.

Lai sekmētu uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides politikas veidošanu un īstenošanu, Latvijā ir izveidota Tautsaimniecības padome (TSP). TSP ir Ekonomikas ministrijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Pašvaldību savienības izveidota konsultatīva institūcija.

Politisko atbalstu investīciju projektu īstenošanai nodrošina Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padome (Investīciju padome). Padomes priekšsēdētājs ir Ministru prezidents.