Valsts investīciju politiku Latvijā 1918.‒1940. gadā noteica nepieciešamība novērst kara laikā radītos postījumus, stiprināt ražošanas potenciālu un atjaunot tautsaimniecības izaugsmi. Gandrīz puse no kopējiem valsts budžeta izdevumiem bija novirzīta kapitālieguldījumiem. Tie galvenokārt bija ieguldījumi jaunu valsts uzņēmumu radīšanai un finansēšanai. Valsts investīciju politikas īstenošanā nozīmīga loma bija arī valsts banku aizdevumiem rūpniecībai, kā arī muitas nodokļu atvieglojumiem lauksaimniecībai un rūpniecības mašīnu un iekārtu iegādei. Turpmākajos gados investīciju politikā lielāks uzsvars tika likts uz privāto investīciju atbalstu un infrastruktūras attīstību.
Padomju okupācijas gados Latvijā monopoltiesības uz pamatkapitālu piederēja valstij. Tai piederēja arī monopoltiesības investēšanas procesā. Plānveida ekonomikas apstākļos bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām Latvijā nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī vietējo noieta tirgu. Izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas nozaru un teritoriālā struktūra.
Pēc neatkarības atjaunošanas valsts ekonomiskās politikas pamatmērķis bija izveidot Latvijā tirgus saimniecību, kas nodrošinātu tautsaimniecības attīstību un iekļaušanos pasaules ekonomiskajā struktūrā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija veikt strukturālās reformas, aizstājot tautsaimniecības regulēšanas centralizēto struktūru un izveidojot jaunu institucionālo vidi, kas spētu mobilizēt privātās investīcijas tautsaimniecības attīstībai. Bija jāizstrādā investīciju un uzņēmējdarbības tiesiskais un normatīvais regulējums un jāizveido atbilstoša institucionālā vide. Investīciju politikas galvenais uzdevums ‒ radīt privātām investīcijām drošu un pievilcīgu vidi, kas mazinātu ar investīcijām saistītas izmaksas un riskus. Mainījās arī investīciju politikas instrumenti, arvien lielāku lomu pievēršot netiešiem investīciju stimulēšanas pasākumiem pretstatā tiešam valsts regulējumam.
Līdz 1995. gadam nepastāvēja mērķtiecīga valsts investīciju stratēģiskā plānošana, balstīta uz nozaru attīstības stratēģijām. Privāto investīciju veicināšanā uzsvars tika likts uz privatizācijas politiku un investīciju politikas instrumentu izveidošanu, piemēram, finanšu un kapitāla tirgus, neatkarīga banku sistēma, nodokļu sistēma un tamlīdzīgi. Valsts investīcijām kā tiešam politikas instrumentam šajā periodā saglabājās nozīmīga loma infrastruktūras uzturēšanā.
Jauna pieeja līdzekļu plānošanā valsts investīcijām tika ieviesta 1995. gadā, izstrādājot Valsts investīciju programmu (VIP). Pirmā VIP 1995.‒1997. gadam tika izstrādāta 1994. gada beigās. VIP ietvaros īstenotie pasākumi veicināja investīciju vides uzlabošanu, sakārtojot valsts pamata infrastruktūru, kas labvēlīgi ietekmēja privātās investīcijas. Pirmās VIP realizācija bija nozīmīgs solis sistēmiskās pieejas modeļa ieviešanai valsts investīciju politikas plānošanā.
VIP galvenais mērķis ‒ saskaņot Latvijas Republikas finanšu resursus ar investīciju vajadzībām infrastruktūrai. Valdības noteiktie VIP prioritārie sektori bija enerģētika, satiksme un vides aizsardzība. VIP galvenais uzdevums ‒ sakārtot valsts bāzes infrastruktūru: ceļus un komunikācijas, izveidot optimālu un efektīvu energoapgādes sistēmu, nodrošināt patērētājus ar ūdenspadevi un kanalizāciju, atjaunot un modernizēt attīrīšanas iekārtas, sakārtot atkritumu savākšanu un tā tālāk.
Turpmākajos gados tika īstenoti vairāki pasākumi, kas uzlaboja VIP plānošanas procesu. Ekonomikas ministrija izveidoja VIP projektu datu bāzi, projektu vērtēšanas kritēriju mehānismu un projektu realizācijas uzraudzības (monitoringa) sistēmu. VIP finansēšanas procesu uzlaboja Finanšu ministrijas pakļautībā izveidota Valsts kase. VIP sāka veidoties, pamatojoties uz nozaru investīciju stratēģijām un projektu prioritāšu principa. Kopš 2005. gada VIP vairs nekalpoja kā politikas plānošanas dokuments, bet kā informācijas par valsts investīcijām apkopošanas sistēma.