Šausmu literatūra ar pārdabisku vai psiholoģisku tēlu un situāciju palīdzību aktīvi rosina lasītājā baiļu un spriedzes izjūtas, lai palīdzētu lasītājam apjaust un pārvarēt pašam savas apzinātās un neapzinātās bailes. Šausmu literatūra atspoguļo attiecīgā laika vidi un vērtības, parāda, no kā visvairāk baidās konkrētā sabiedrība, un ir veids, kā šīs bailes izdzīvot drošos (tādēļ, ka iztēlotos) apstākļos. Šausmu literatūras teksti piesātināti ar simboliskiem un kodētiem tēliem, kuros lasītājs atpazīst savu baiļu tēlus un situācijas bieži vien tikai daļēji apzinātā līmenī.

Šausmu literatūras pirmsākumi atrodami gan folklorā (spoku stāstos), gan 18. gs. otrajā pusē populārajā gotiskajā romānā, piemēram, Horesa Valpola (Horace Walpole) “Otranto pils” (The Castle of Otranto, 1764). Pašreizējās iezīmes žanrs ieguva amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) stāstos, kuros atrodami pirmie paraugi vairāku žanru – arī zinātniskās fantastikas un detektīvstāsta – darbiem, piemēram, par klasiskiem šausmu stāstiem uzskata stāstus “Melnais kaķis” (The Black Cat, 1843) un “Nodevīgā sirds”  (The Telltale Heart, 1843). Šausmu literatūra kļuva populāra 19. gs. nogalē, kad lasītājus saistīja mistiskas un okultas tēmas, bet visplašāko ievērību guva 20. gs. 20.–30. gados, kad tika izdots plašs lubu žurnālu (pulp magazines, piemēram, Weird Tales, Amazing Tales) klāsts, kuros publicēja dažādos žanros sarakstītus stāstus. 20. gs. pirmajās desmitgadēs nostabilizējās šausmu literatūrā biežāk izmantoto tēlu (vampīrs, vilkacis, rēgs, dēmons u. c.) un tēmu (spokošanās, apsēstība, mistiski noziegumi, ārprātīgi zinātnieki, dubultnieki u. c.) loks. Mūsdienās šausmu literatūra visplašākajā nozīmē ir jebkurš prozas darbs, kas sarakstīts nolūkā izbiedēt, šausmināt vai šokēt lasītāju. Kaut gan liela daļa šausmu literatūras izmanto pārdabisko elementu, tomēr tā var būt arī reālistiska.

Šausmu literatūras rakstnieka galvenais uzdevums – panākt lasītāja emocionālo iesaistīšanos notiekošajā. 20.–21. gs. mijā pasaulē populārākais šausmu literatūras rakstnieks Stīvens Kings (Stephen King) savā teorētiskajā pētījumā “Nāves deja” (Danse Macabre, 1981) par žanru rakstījis, ka šausmu efektu literārs darbs var panākt trīs dažādos līmeņos: izraisot pretīgumu (gross out), radot šausmas (horror) vai bailes (terror). Visbiežāk pieņem, ka bailes izraisa neredzami faktori, bet šausmas – acīmredzami šaušalīgi, nepatīkami skati.

Šausmu literatūras laiktelpa parasti ir tagadne, viegli atpazīstama (bieži pilsētas) vide, kurā ielaužas dēmoniski spēki – folkloristiski, mitoloģiski un moderni monstri. Tomēr īstais šausmu faktors šajos darbos bieži ir psiholoģisks – cilvēku problemātiskās savstarpējās attiecības, naids, atsvešināšanās, vainas apziņa un vientulība; monstri ir tikai virspusējais līmenis. Stāsta vai romāna varonis visbiežāk ir ikdienišķs cilvēks, kuram nepiemīt pārdabiskas spējas, turpretī tā pretinieks/briesmonis tiek attēlots kā tumsas pasauli pārstāvoša būtne (dabiska vai pārdabiska), kuras līdzāspastāvēšana varonim nav iespējama. Cīņā ar briesmoni un ceļojumā caur paša dvēseles tumšākajiem aspektiem, piedzīvojot psiholoģisku haosu un izpētot cilvēciskās pieredzes galējības, varonis tomēr izdzīvo un gūst pozitīvu pieredzi: piedzīvotais ir radījis pārmaiņas. Tomēr bieži šausmu literatūras darbu noslēgumi ir divējādi izprotami (ambivalenti): pēc šķietami pozitīva iznākuma autors ļauj nojaust, ka šausmas atkal atgriezīsies vai arī nav tikušas iznīcinātas.

Šausmu literatūru iedala vairākās apakškategorijās: pārdabiskās šausmas (šausmu elementam ir pārdabiska izcelsme, klasisks šīs kategorijas piemērs ir dažādu laikmetu spoku stāsti), tumšā fantāzija (šausmu elementi saplūst ar fantāzijas žanra elementiem; šausmu tēli parādās fantastiskā vidē, eksistē maģija un/vai paralēlā pasaule; tomēr tā ir fragmentāra un/vai saplūst ar pazīstamo realitāti), psiholoģiskās šausmas (baiļu cēlonis ir psiholoģisks; šausmu izcelsme slēpjas tēlu vainas apziņā, bērnības traumās, emocionālajā nestabilitātē), spriedzes šausmas (dabiskas izcelsmes šausmu cēloņi: slepkavības, maniaki, dabas katastrofas utt.), gotika (vēsturiski romantiskā vidē risinās mistiski notikumi, biežas tēmas ir vājprāts, ieslodzījums un vajāšana, nereti arī tabu tēmas: incests vai seksuālas novirzes), ķermeņa šausmas (koncentrējas uz fizisku reakciju izraisīšanu lasītājā; dominē asiņainas un vizuāli atbaidošas ainas), okultās šausmas (baiļu faktors sakņojas kristietībā; biežas tēmas ir apokalipse, sātanisms, dēmonu izdzīšana) un citas.

Mērija Šellija (Mary Shelley) “Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs” (Frankenstein Or The Modern Prometheus, 1818), Brams Stokers (Bram Stoker) “Drakula” (Dracula, 1897), E. A. Po stāsti (1832–1849), Roberts Lūiss Stīvensons (Robert Louis Stevenson) “Dīvains notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu” (Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde, 1886), Hovarda Filipa Lavkrafta (Howard Phillip Lovecraft) stāsti (1919–1935), Šērlija Džeksone (Shirley Jackson) “Spokošanās Kalna mājā” (The Haunting of Hill House, 1959), Aira Levins (Ira Levin) “Rozmarijas bērns” (Rosemary’s Baby, 1968), Viljams P. Bletijs (William P. Blatty) “Sātana izdzinējs” (The Exorcist, 1971), Anna Raisa (Anne Rice) “Intervija ar vampīru” (Interview with a Vampire, 1976), S. Kings “Kerija” (Carrie, 1974), “Mirdzums” (The Shining, 1977), “Zvēru kapiņi” (Pet Sematary, 1983), “Tas” (It, 1986), Klaivs Bārkers (Clive Barker) “Asins grāmatas” (Books of Blood, 1984-1985), “Spēle ar lāstu” (Damnation game, 1985), Dīns Kūncs (Dean Koontz) “Čuksti” (Whispers, 1980), “Ziemas mēness” (Winter moon, 1994).