Karakuģis ir kuģis, kas būvēts militāru uzdevumu veikšanai un līdz ar to parasti pieder pie valsts jūras spēkiem. Atšķirībā no tirdzniecības flotes kuģiem karakuģi ir ātri, viegli manevrējami un domāti pārtikas, munīcijas un cita nodrošinājuma pārvadāšanai. Tie parasti ir būvēti, lai spētu izturēt dažāda lieluma un daudzuma kinētisko iedarbību, kā arī aprīkoti ar augstas veiktspējas ugunsdzēšanas sistēmām un applūšanas ierobežošanas konstrukcijām. Valstu flotēs ir liels daudzums dažādu karakuģu tipu, kas domāti dažādu uzdevumu veikšanai – no miera laika tiesībsargājošiem līdz stratēģiskiem atturēšanas.

Karakuģu stratēģiskā nozīme ir tikpat daudzveidīga kā cilvēces tiekšanās pēc tirdzniecības ar aizjūras zemēm. Ņemot vērā, ka kuģis spēj nodrošināt salīdzinoši lielu kravnesību ar salīdzinoši mazām izmaksām, cilvēki iesaistījās jūras braukšanā gan piedzīvojumu, gan komerciālu motīvu vadīti. Eiropiešu centieni un panākumi jaunu zemju atklāšanā radīja virkni prasību pret tirdzniecības aizsardzību un jūras ceļu nodrošināšanu. Attīstoties aizjūras tirdzniecībai, starp Spāniju, Portugāli, Lielbritāniju, Franciju un Nīderlandi pastāvēja asa cīņa par resursiem un izejmateriāliem, līdz ar ko iegūto īpašumu aizsargāšanai bija nepieciešama spēcīga flote, kas nodrošinātu kolonistu drošību. Cīņā par resursiem tika iesaistītas arī kriminālas metodes jeb “likumīgais pirātisms”, kas nozīmēja kādas valsts karaļa parakstītu atļauju uzbrukt citas valsts tirdzniecības kuģiem. Karaflotes nozīme vēstures gaitā bija tik nozīmīga valstu labklājībā, ka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) militārā teorētiķa Alfrēda Mahena (Alfred Thayer Mahan) jūras potenciāla (maritime power) teorijas galvenais stūrakmens bija lielas flotes esamība valsts labklājības nodrošināšanai, jo tādējādi tā varēja pārvaldīt starptautiskos kuģošanas ceļus (command of the sea) un nodrošināt sev labvēlīgus izaugsmes apstākļus. Tas nav mainījies arī mūsdienās, kad cīņa par resursiem un pieeju starptautiskiem ūdeņiem kļūst arvien nozīmīgāka.

Navigācijas brīvība ir viens no pamatprincipiem starptautisko ūdeņu izmantošanā, tomēr ir valstis, kuras grib mainīt šo kārtību, nelikumīgi ierobežojot starptautisko ūdeņu izmantošanu. Līdz ar to atsevišķas valstis nosūta savus karakuģus uz šādām vietām, lai demonstrētu, ka starptautiskās vienošanās ir visām valstīm saistošas un tās nevar vienpusēji mainīt. Tādējādi karakuģi demonstrē vienu no svarīgākajām priekšrocībām, – militārie kuģi spēja nodrošināt militāru klātbūtni vietās, kur sauszemes karaspēku nav iespējams nogādāt diplomātisku un likumīgu apstākļu dēļ. Šo spēju spilgti ilustrē agrākā ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera (Henry Alfred Kissinger) teiciens, ka “aviācijas bāzeskuģis ir 100 000 tonnu diplomātijas”. Karakuģis gan stratēģiskā, gan taktiskā līmenī ir izmantojams gan kā atturēšanas līdzeklis, gan arī kā diplomātisks žests, lai veicinātu politisko, ekonomisko un militāro sadarbību. Karakuģa vizīte sabiedroto ostā parasti tiek apvienota ar dažāda līmeņa politisko aktivitāti un kopējām mācībām uz jūras un krastā.

Skatoties uz karadarbību apvienoto spēku līmenī, karakuģi regulāri ir spējuši nodrošināt arī atbalstu sauszemes operācijām, veicot krasta apcietinājumu apšaudi vai nodrošinot atbalsta uguni jūras desantam. Attīstoties aviācijas bāzeskuģiem un spējai izvietot uz tiem lidmašīnas un vadāmās raķetes, karakuģu nozīme ir būtiski pieaugusi gan kā elements, kas veido kaujas lauku (battlespace shaping) elements, gan kā līdzeklis, kas atbalsta kauju. Burukuģu laikos karakuģim bija jāienāk ostā, lai apšaudītu nocietinājumus ar metāla lodēm vai lielgabalu izmantošanas laikā kaujas kuģiem bija jābūt vismaz dažu desmit jūdžu attālumā no krasta, lai sniegtu atbalsta uguni, taču mūsdienās karakuģis var atrasties simtiem jūdžu prom no iecerētā mērķa, un iznīcināt norādītos mērķus ar raķetēm vai lidaparātiem.

Kuģubūve kā stratēģisks saimnieciskais novirziens vienmēr ir bijis būtisks un vēlams jebkurai valstij, jo tā ir nozīmīga industrijas daļa, kura ir resursu un darbietilpīga, radot pilsētai un valstij kopumā darba vietas un nodokļu pieplūdumu.

Karakuģu tehnoloģisko attīstību raksturo dzinējspēka, būvmateriāla izmantošana un ieroču attīstība. Antīkajos laikos karakuģu dzinējspēks galvenokārt bija airi un buras, un kuģi bija būvēti no koka. Attīstoties spējai izmantot buras, lai manevrētu kuģi, airi vairs netika izmantoti, un galvenais dzinējspēks bija buras. Buru kuģu laikos (no apmēram 1570. līdz 1860. gadam) līnijkuģi bija vislabāk bruņotie karakuģi, un pēc to daudzuma un lielgabalu skaita mērīja flotes spēku. Papildu līnijkuģiem bija mazāki un ātrāki kuģi kā fregates un korvetes, kas pildīja aizsardzības, ziņnešu vai transporta uzdevumus. Metalurģijas attīstības rezultātā 19. gs. kļuva iespējams uzlabot karakuģu izturību, pārklājot koka kuģus ar metāla bruņām (ironclad), bet 19. gs. otrajā pusē kuģu būvē parādījās tērauds, un pirmais tērauda kuģis tika nolaists ūdenī 1870. gadā Francijā. Pirmie kuģi, kuri tika aprīkoti ar tvaika dzinējiem (pāreja uz tvaika dzinējiem sākās ap 1815. gadu), saglabāja buras kā alternatīvu, jo to pārvietošanās bija saistīta ar ogļu pieejamību, tāpēc tādas jūras lielvalstis kā Lielbritānija visā pasaulē (apmēram 13 vietās) izvietoja ogļu krātuves, kur kuģiem papildināt krājumus. Turpmākais būtiskākais attīstības virzītājs bija tērauda izmantošana, lielgabalu ražošanas tehnoloģiju attīstība, iekšdedzes un elektrisko dzinēju attīstība, kā arī bruņošanās sacensība 19. gs. beigās, kuras iespaidā tika būvēti ātrāki un kaujas spējīgāki karakuģi. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā parādījās pirmās kaujas zemūdenes, un lielvalstis sāka eksperimentēt ar kuģiem, kuri uz klāja var uzņemt lidaparātus.

Mūsdienās kuģu būvei papildu tēraudam izmanto arī stiprinātu stikla šķiedru. Šī materiāla izmantošana samazina karakuģa magnētisko lauku, kā arī nodrošina pēc iespējas mazāku radiolokācijas viļņu atstarošanos. Savukārt zemūdenes pārklāj ar skaņu absorbējošiem materiāliem, lai mazinātu atklāšanas iespējas, izmantojot sonāru.

Kodoldzinēju izmantošana (sākot ar 20. gs. 40. gadiem) būtiski izmainīja valstu atturēšanas stratēģiju, aprīkojot zemūdenes un aviācijas bāzeskuģus ar kodoldzinējiem. Tas deva iespēju patrulēt pie pretinieka krastiem bez ierobežojumiem, nodrošinot pastāvīgu klātbūtni un līdz ar to arī pastāvīgu spriedzi valstī un tās jūras spēkos. Mūsdienās ASV un Francija izmanto kodolreaktorus aviācijas bāzeskuģiem, bet ar kodolreaktoriem aprīkotas zemūdenes ir ASV, Ķīnas, Indijas, Lielbritānijas, Francijas un Krievijas jūras spēku sastāvā.

Mūsdienās pasaulē ir ļoti daudz dažādu karakuģu tipu, tomēr galvenie ir: zemūdenes, aviācijas bāzeskuģi un jūras desanta uzbrukuma kuģi, kaujas kuģi, kreiseri, iznīcinātājkuģi, fregates, korvetes, patruļkuģi, desanta kuģi, apgādes un pretmīnu kuģi, kā arī speciālo uzdevumu kuģi. Papildus valstis ļoti strauji attīsta kuģus, kurus var vadīt attālināti jeb karakuģus bez komandas.

Lielākās karakuģu flotes pēc kuģu skaita ir Ķīnai, ASV, Francijai, Turcijai un Krievijai. Ar kodoldzinējiem aprīkotus karakuģus izmanto ASV (aviācijas bāzeskuģi un zemūdenes), Ķīna (zemūdenes), Francija (aviācijas bāzeskuģis un zemūdenes), Lielbritānija (zemūdenes), Indija (zemūdenes). ASV ierindojas pirmajā vietā attiecībā uz spēju projicēt spēku ar 11 aviācijas bāzeskuģiem un jūras desanta uzbrukuma kuģiem. Skaitliski lielākā un strauji augošā Ķīnas flote ir spējusi pārsniegt ASV skaitliskā sastāva ziņā, tomēr tās spējas spēka projekcijā (power projection) joprojām ir ierobežotas. Eiropā attīstītākās ir Francijas un Lielbritānijas flotes, abām valstīm operējot gan aviācijas bāzeskuģu, gan ievērojamu kodolzemūdeņu arsenālu. Tomēr arī Itālija, Spānija un Vācija neatpaliek no spējas īstenot jūras karadarbību visos trijos domēnos – zem ūdens, virs ūdens un gaisā.

Karaflotes ieguldījums pasaules karos ir bijis ārkārtīgi būtisks, un kara iznākumi bieži ir bijuši atkarīgi no karakuģu spējas apdraudēt apgādes līnijas pa jūru, projicēt spēku pāri jūrai un atbalstīt sauszemes operācijas. Otrā pasaules kara ievērojamākā operācija “Overlord” sākās ar vēsturē lielāko Sabiedroto desantu Normandijas krastos, un pēc desanta karakuģi turpināja kaujas lauka ietekmēšanu ar apšaudi no jūras. Otrā pasaules kara kauja par Atlantijas okeānu pieskaitāma vienam no nozīmīgākajiem pielietojuma gadījumiem. Starptautiskā kampaņa “Karš pret terorismu” (War on Terrorism) 2002. gadā sākās tieši no ASV aviācijasbāzeskuģiem, izsēdinot jūras kājniekus no Vidusjūrā esošiem kuģiem un nodrošinot gaisa atbalstu. Abi Līča kari Irākā un Kuveitā sākās ar masīvu vadāmo raķešu apšaudi no iznīcinātājkuģiem un fregatēm. Aviācijas bāzeskuģu galvenais stratēģiskais mērķis ir nodrošināt militāro potenciālu tālās darbības operācijām.

Deivids Bušnells (David Bushnell) bija amerikāņu izgudrotājs, kurš tiek uzskatīts par zemūdens “tēvu”, ar savu pirmo zemūdens transporta līdzekli “Turtle” (no angļu ‘bruņurupucis’). “Turtle” tika nolaists ūdenī 1775. gadā, un tas tiek uzskatīts par pirmo kaujas zemūdeni.

Džons Ēriksons (John Ericsson) bija dzenskrūves izgudrotājs un pirmā metāla kuģa “USS Monitor” arhitekts. Kuģis bija aprīkots ar tvaika dzinēju, dzenskrūvi un kustīgu lielgabalu, kas būtiski mainīja turpmāk būvēto karakuģu uzbūvi un spējas.

Džons Skots Rasels (John Scott Russell) bija britu zinātnieks un izgudrotājs, kurš pētīja ūdens viļņus un to ietekmi uz kuģa korpusu, radīja jaunas kuģa formas un pirmo metāla kaujas kuģi (battle ship).

Roberts Fultons (Robert Fulton) bija amerikāņu izgudrotājs, kurš 1800. gadā radīja pirmo praktisko zemūdeni ar buru, dzenskrūvi un novērošanas torni.

Roberts Vaitheds (Robert Whitehead) bija britu izgudrotājs, kurš kopā ar itāļu izgudrotāju Džovanni Lupisu (Giovanni Luppis) 1866. gadā izgudroja un patentēja pirmo pašgājēja torpēdu, kuru vēlāk savā ieroču arsenālā ieviesa daudzas lielvalstis un kas būtiski ietekmēja jūras karadarbību.

Anrī Žozefs Peksāns (Henri-Joseph Paixhans) bija franču artilērijas virsnieks, kurš radīja sprāgstošu lielgabala lādiņu jūras spēku vajadzībām, kas savukārt izraisīja citus uzlabojumus karakuģu būvē un aprīkojumā.

Pie lielākajiem karakuģu būvētājiem Eiropā pieskaitāmi: “Fincantieri” Triestē, Itālijā; “Naval Group” Parīzē, Francijā; “Damen Shipyards Group” Horkemā, Nīderlandē; “BAE Systems Maritime – Naval Ships” (iepriekš “BAE Systems Surface Ships”) un “Babcock Defence Systems” Lielbritānijā. Tomēr lielākie karakuģu būves uzņēmumi atrodas Ķīnā, Dienvidkorejā un Japānā.

Mūsdienās šī ieroču veida ierobežojumi praktiski nepastāv. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, Japānai bija aizliegums būvēt spēka projekcijas kuģus kā aviācijas bāzeskuģus vai desanta kuģus, bet arī šis aizliegums vairs netiek uzturēts, Japānai attīstot desanta kuģus, kuri var uzņemt vertikālās pacelšanās lidaparātus.

Jūrniecības tēma, sevišķi buru kuģu laiki, ir plaši atspoguļota glezniecībā. Spilgtākie piemēri rodami Holandes glezniecības Zelta laikmetā 17. gs, kad jūras kauju un jūrniecības temats attīstījās kā atsevišķa glezniecības kustība, jo jūra un tās izmantošana tirdzniecībai lika pamatus Nīderlandes ekonomiskajam uzplaukumam. Kā ievērojamākie mākslinieki minami Villems van de Velde, vecākais (Willem van de Velde de Oude) un Villems van de Velde, jaunākais (Willem van de Velde de Jonge), Izaks Villartss (Isaac Willaerts) u. c.

Romantisma laikmetā pie karakuģu un jūras kauju māksliniekiem pieskaitāmi divi ievērojami mākslinieki: Viljams Tērners (Joseph Mallord William Turner) un Eduārs Manē (Édouard Manet). Vēlākos laikos ar jūras un karakuģu gleznām izceļams Ivans Aivazovskis (Иван Константинович Айвазовский).

Jūras spēku un karakuģu temats ir plaši pārstāvēts arī literatūrā, kur zināmākie jaunāko laiku romānu autori ir S. S. Foresters (C. S. Forester, pilnajā vārdā Sesils Skots Foresters, Cecil Scott Forester) un Patriks O’Braiens (Patrick O’Brian), kuru romāni lika pamatu plaši pazīstamai Holivudas spēlfilmai “Kapteinis un komandieris: Uz pasaules malu” (Master and Commander: The Far Side of the World, 2003, režisors Pīters Vīrs, Peter Weir) ar kapteini Džeku Obriju (Jack Aubrey) kā galveno filmas tēlu. Savukārt spēlfilmā “Zemūdene” (Das Boot, 1981, režisors Volfgangs Petersens, Wolfgang Petersen) attēlots stāsts par vācu zemūdeni un tās komandu kaujā par Atlantijas okeānu.