Aviācijas bāzeskuģis ir lidlauks uz jūras, kurš pārvietojas; tas aprīkots, lai lidaparāti (lidmašīnas, helikopteri u. c.) varētu no tā pacelties un uz tā nolaisties, lai kuģa komanda varētu veikt to apkopi un remontu, uzpildīt ar degvielu un apgādāt ar munīciju. Paša kuģa aizsardzību nodrošina kuģa eskorta grupa un pašaizsardzības ieroči. Aviācijas bāzeskuģi ir lielākie kuģi starp karakuģiem un ierasti kalpo arī kā flagmaņi.

Aviācijas bāzeskuģi ir jaunākais karakuģu tips jūras karadarbībā. Šo kuģu galvenais stratēģiskais mērķis ir nodrošināt militārā potenciāla mobilizāciju (military power projection) tālās darbības operācijām. Aviācijas bāzeskuģi pirmo reizi kaujas uzdevumu veikšanā pielietoja Vidusjūrā 1940. gadā kaujā par Taranto, kurā tika demonstrētas avionesēja priekšrocības. Turpmākie Otrā pasaules kara notikumi nostiprināja aviācijas bāzeskuģu stratēģisko nozīmi militārā potenciāla mobilizācijā, un tā ir saglabājusies līdz mūsdienām. Šo mērķi spilgti ilustrē agrākā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valsts sekretāra Henrija Kisindžera (Henry Alfred Kissinger) teiciens, ka “aviācijas bāzeskuģis ir 100 000 tonnu diplomātijas”.

Aviācijas bāzeskuģa trieciengrupa ir nozīmīgs kaujasspējas potenciāls, kura nosūtīšana uz krīzes rajonu ir ļoti nozīmīgs paziņojums visām iesaistītajām pusēm, – draudzīgajiem spēkiem tas nozīmē sava veida drošības vai atbalsta garantu, bet pretiniekiem tas ziņo, ka krīzes rajonā atrodas nopietna kaujasspēja. Aviācijas bāzeskuģis kalpo gan kā atturēšanas, gan draudu simbols. Šo aviācijas bāzeskuģu nozīmīgumu spilgti ilustrēja ASV prezidenta Bila Klintona (Bill Clinton) vārdi, apmeklējot aviācijas bāzeskuģi “USS Teodor Roosevelt”: “Kad Vašingtonu sasniedz ziņas par krīzi, pirmais jautājums, ko visi uzdod, ir – kur ir avionesēji?”.

Pirmā pacelšanās no kuģa uz jūras notika 1910. gadā, kad amerikāņu civilais pilots Jūdžīns Īlijs (Eugen Burton Ely) pacēlās no ASV kreisera “USS Birmingham” klāja, bet 1911. gadā viņš nolaidās uz amerikāņu līnijkuģa “USS Pennsylvania” klāja, izmantojot tam speciāli būvētu apturēšanas iekārtu (arresting gear).

Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānija pārbūvēja civilās flotes kuģi par savu pirmo avionesēju “HMS Argus”, kurš bija pirmais avionesējs ar vienlaidus klāju, kas kalpoja kā pacelšanās un nolaišanās skrejceļš. Lai arī šo kuģi nepaspēja pārbaudīt kara apstākļos, ASV un Japāna sekoja Lielbritānijas piemēram un sāka eksperimentēt ar pārbūvētiem civilajiem kuģiem. 1922. gadā gan ASV, gan Japāna iekļāva savā bruņojumā pirmos avionesējus.

Kaujas pārbaudi aviācijas bāzeskuģi piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā. Vienā no zināmākajiem uzbrukumiem Pērlhārborai, Japāna izmantoja tieši avionesējus, lai uzbruktu šai ASV bāzei Havaju salās. Aviācijas bāzeskuģiem bija noteicošā loma tādās kaujās kā kauja par Midveja salām, Koraļļu jūras kaujā un Leites līča kaujā. Tomēr pirmā jūras kauja, kurā aviācijas bāzeskuģim bija galvenā loma, notika Vidusjūrā. Kaujā pie Itālijas pilsētas Taranto Lielbritānijas jūras spēki izmantoja uz avionesēja “HMS Illustrious” bāzētās lidmašīnas, lai sakautu Itālijas jūras spēku vienības. Beidzoties uzbrukumam, viens kaujas kuģis (battleship) bija nogremdēts, un divi kaujas kuģi un smagie kreiseri bija bojāti. Lielbritānija zaudēja divus lidaparātus. Militārie eksperti ātri saprata aviācijas bāzeskuģu pārākumu pār kaujas kuģiem un pēc Otrā pasaules kara kaujas kuģi vairs netika būvēti, to vietu ieņēma aviācijas bāzeskuģi.

Aviācijas bāzeskuģi, kuri tika būvēti pēc kara, bija lielāki un to skrejceļi bija aizsargāti ar bruņām. Pieaugošais lidaparātu svars (tai skaitā bruņojums) lika meklēt tehniskus risinājumus, lai spētu nodrošināt lidaparātu operācijas. Trīs Lielbritānijas inženieru izgudrojumi noteica turpmāko aviācijas bāzeskuģu konstrukciju un darbību: tvaika katapulta, skrejceļa izvietojums uz klāja leņķī pret kuģa diametrālplānu un lidmašīnu nolaišanās signālu sistēma, kurā izmantoja spoguļus.

1960. gadā ASV flotes bruņojumā tika iekļauts pirmais aviācijas bāzeskuģis ar kodolreaktoru “USS Enterprise”.

Aviācijas bāzeskuģus var iedalīt pēc izmēra – aviācijas bāzes superkuģis (supercarrier), aviācijas bāzeskuģis (fleet carrier) un vieglais aviācijas bāzeskuģis (light fleet carrier) – vai pēc veida, kā lidmašīnas var veikt pacelšanos vai nolaišanos.

Avio bāzes superkuģu tonnāža ir vairāk nekā 100 000 tonnas; tādi ir tikai ASV jūras spēku sastāvā. Citu valstu spēkos ir avionesēji, kuru tonnāža ir no 65 000 līdz 85 000 tonnām; arī tie dažkārt tiek dēvēti par avio bāzes superkuģiem, tomēr tie nespēj mēroties ar ASV ar kodolreaktoriem aprīkotajiem avionesējiem. Trešā kategorija – vieglie avionesēji – ir kuģi, kuru tonnāža ir mazāka par 65 000 tonnām. Šis iedalījums pēc izmēra ir relatīvs un tam nav indikatīvas nozīmes kaujasspēju raksturojumā.

Pēc pacelšanās un nolaišanās veida izšķir četrus avionesēju veidus: pacelšanās katapultas un apturētās nolaišanās (catapult-assisted take-off barrier arrested recovery, CATOBAR), īsa ieskrējiena pacelšanās un apturētas nolaišanās (short take-off barrier arrested recovery, STOBAR), īsa ieskrējiena pacelšanās un vertikālās nosēšanās (short take-off vertical landing, STOVL) un helikopteru avionesēji (helicopter carrier).

2024. gada beigās pasaulē bija 47 aviācijas bāzeskuģi 14 valstu jūras spēkos. Lielākā avionesēju flote ir ASV ar 11 aviācijas bāzeskuģiem ar kodoldzinēju (Carrier Vehicle, Nuclear, CVN) un deviņiem helikopteru bāzeskuģiem (arī jūras desanta triecienkuģi, Amphibious Assault Ships). Pa diviem bāzeskuģiem ir Lielbritānijai un Ķīnai, bet Francijas (Francija ir vienīgā valsts ārpus ASV, kurai ir aviācijas bāzeskuģis, kurš aprīkots ar kodoldzinēju), Indijas un Krievijas (aviācijas bāzeskuģis “Admiral Kuzņecov”, Адмирал Кузнецов, ir vienīgais šāda tipa kuģis Krievijas jūras spēku sastāvā, 2025. gada sākumā tas arvien atrodas ilgstošā remontā) jūras spēku sastāvā ir pa vienam šāda tipa kuģim. Itālijas un Spānijas jūras spēku sastāvā ir attiecīgi divi un viens vieglais aviācijas bāzeskuģis. Helikopteru bāzeskuģi ir Japānai (četri), Francijai (trīs), Austrālijai (divi), Ēģiptei (divi; Ēģipte iegādājās “Mistral” klases kuģus, kurus Francija atteicās pārdot Krievijai pēc Krimas aneksijas 2014. gadā), Dienvidkorejai (viens) un Taizemei (viens).

Aviācijas bāzeskuģiem Otrajā pasaules karā Klusajā okeānā bija centrālā loma jūras karadarbībā, nodrošinot spēka projekciju Japānas okupētajās teritorijās, cīņu par kontroli pār jūras telpu (command of the sea) un stratēģiskos triecienus Japānas teritorijā.

Pēc Otrā pasaules kara avionesēji turpināja nodrošināt politisko un militāro ietekmi, kontolējot gaisa telpu Korejas un Vjetnamas karā, kā arī piedaloties jūras blokādēs.

2001. gadā pēc terora akta Pasaules tirdzniecības centrā, avionesēji nodrošināja gaisa dominanci Afganistānā.

Papildu kaujas uzdevumiem aviācijas bāzeskuģi ir piedalījušies humanitārās operācijās Indonēzijā (2004), Haiti (2009) un Japānā (2011).

Aviācijas bāzes superkuģu galvenā iezīme ir katapulta, apturēšanas sistēma un slīpi novietotais skrejceļš. Katapultas un lidmašīnu apturēšanas sistēmu izgudroja skotu izcelsmes jūras spēku inženieris komandkapteinis Kolins Mičells (Colin Campbell Mitchell). Zīmīgi, ka Lielbritānijas pirmo avionesēju projektēja britu kuģu arhitekts un inženieris Jūstass Tenisons Deinkorts (Sir Eustace Tennyson d’Eyncourt), kurš piedalījās arī sauszemes spēku tanka dizaina izstrādē un ražošanā.

Viens no ekstravagantākajiem izgudrotājiem Džefrijs Paiks (Geoffrey Pyke) nāca klajā ar ideju būvēt aviācijas bāzeskuģus no ledus un koka. Kuģis bija paredzēts pietiekami liels, lai no tā varētu pacelties pat smagie bumbvedēji, un kuģa galvenais uzdevums būtu cīņa ar Vācijas zemūdenēm Atlantijas okeāna apvidū, kuru nevarēja sasniegt lidmašīnas no krasta. Dž. Paikam izdevās uzbūvēt 1000 tonnu lielu modeli, tomēr pilna izmēra kuģa būve tika pārtraukta praktisku un politisku iemeslu dēļ.

Pašreiz spēkā nav starpvalstu vienošanās par avionesēju ierobežojumiem.

Avionesēji ir guvuši atpazīstamību tādās populārās Holivudas spēlfilmās kā “Vislabākais” (Top Gun, režisors Tonijs Skots, Tony Scott, 1986) un “Kauja par Midveju” (Midway, režisors Rolands Emerihs, Roland Emmerich, 2019), kā arī vēsturiskās spēlfilmās par Otro pasaules karu un Auksto karu.