Plašā nozīmē zaļā infrastruktūra ietver ne tikai dabiskās un daļēji dabiskās ekosistēmas (mežus, zālājus, mitrājus, parkus un alejas), bet arī pilsētvides elementus (zaļos jumtus un sienas, apstādījumus un urbānos dārzus). “Zaļā” infrastruktūra ir kā komplementāra (dabas) daļa “pelēkajai” infrastruktūrai (apbūvētās teritorijas) un “zilajai” infrastruktūrai (ūdenstilpes un ūdensteces).

Termins “zaļā infrastruktūra” pirmo reizi tika lietots vides plānošanas kontekstā 20. gs. 90. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tieši ASV Vides aizsardzības aģentūra (U.S. Environmental Protection Agency) bija pirmā institūcija, kas 21. gs. pirmajā pusē sāka izmantot jēdzienu “zaļā infrastruktūra” saistībā ar lietusūdeņu pārvaldības uzlabošanu pilsētvidē. Tam sekoja arī Eiropas Savienība (ES), 2013. gadā publicējot ES Zaļās infrastruktūras stratēģiju (EU Green Infrastructure Strategy). Šis dokuments ir palīdzējis nostiprināt jēdziena “zaļā infrastruktūra” izpratni un to popularizēt plašākā sabiedrībā.

Zaļā infrastuktūra ir rīcībpolitikas termins, kas ir pieņemts Eiropas Komisijas (EK) leksikonā un tiek izmantots saistošu dokumentu izstrādē vides, telpiskās plānošanas un dabas aizsardzības jomās. Jēdziens ir saistīts ar vairākām jomām, piemēram, pilsētvides zaļajām zonām, ekoloģisko tīklojumu un ainavu ekoloģiju. Piemēram, ES Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīkls bieži tiek nosaukts par “Eiropas zaļās infrastruktūras mugurkaulu”.

Zaļā infrastruktūra tiek pieminēta ciešā saistībā ar urbānajām (pilsētvides) teritorijām un tieši saistībā ar problēmām un izaicinājumiem to apsaimniekošanā. Zaļā infrastruktūra nodrošina daudzskaitlīgus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, plūdu kontroli, gaisa kvalitātes uzlabošanu, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, vietējā klimata regulāciju un citus.

Plašākā nozīmē zaļā infrastuktūra tiek plānota, tiecoties līdzsvarot vides (regulējošie un apgādes pakalpojumi), sabiedrības (veselība, rekreācija, estētika) un ekonomiskos aspektus (enerģijas ekonomija, tūrisms, īpašumu vērtība). Zaļās infrastuktūras plānošanā un apsaimniekošanā ir daudzi izaicinājumi, jo bieži pastāv konfliktējošas intereses teritoriju izmantošanā, it īpaši pilsētās un piepilsētās.

Zaļās infrastruktūras jēdziens ir saistošs plašākai sabiedrībai, jo tas apzīmē dabas pamatni, kuras vērtība sabiedrības labbūtībai pilsētvidē ir daudzkārt lielāka nekā reģionos. Sabiedrībai ir svarīga arī zaļās infrastruktūras multifunkcionalitāte, kas nozīmē šo teritoriju spēju veikt vairākas funkcijas jeb nodrošināt daudzus pakalpojumus. Piemēram, vienas un tās pašas teritorijas upju krastos var nodrošināt gan ūdeņu attīrīšanas funkciju, gan rekreācijas funkciju.

Mūsdienās sociāli politisko procesu ietekmē ir aktualizējusies arī saikne starp zaļo infrastruktūru un vides taisnīgumu (environmental justice).

Tā kā termins ir ieviests nesen, tā nozīme nav mainījusies. Zaļā infrastruktūra, kaut arī joprojām abstrakts termins, ir kļuvusi zināmāka plašākā sabiedrībā, ārpus šaura profesionāļu loka. No EK dokumentiem līdz lokāla līmeņa teritoriju plānojumiem zaļās infrastruktūras jēdziens ir nostiprinājies saistīto jomu leksikonā un arī sabiedrībā un vairs nav uzskatāms par nišas terminu ekoloģiskajā plānošanā un pilsētu dizainā.

Termins “zaļā infrastruktūra” tiek aktīvi izmantots zinātnē, politikas veidošanā un arī komunikācijā ar sabiedrību. Zaļā infrastruktūra ir būtiskas elements reģionālo un globālo izaicinājumu kontekstos (klimata pārmaiņas, piesārņojums, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās). Svarīga ir ekosistēmu noturība (resilience), kas ir ekosistēmu spēja pretoties straujām izmaiņām ārējo spēku ietekmē, nodrošinot līdsvaru un saglabājot ekosistēmu funcionalitāti.

Jēdziens “zaļā infrastruktūra” pilnīgā izpratnē tiek atspoguļots tikai formālos dokumentos un komunikācijā, tomēr tā sniegtie ieguvumi sabiedrībai tiek plaši atspoguļoti. Modernās mākslas instalācijas pilsētvidē arvien biežāk skar vides, ilgtspējas un atjaunīgo resursu tēmas, tādējādi atspoguļojot aktualitātes sabiedrībā. Piemēram, franču mākslinieka Patrika Blanka (Patrick Blanc) “zaļās sienas” (mur végétal) instalācijas ir apskatāmas Parīzē, Bangkokā, Pusanā, Ņujorkā un citur.