Biotopu fragmentācija apzīmē procesu laikā, bet bieži tiek attiecināta uz biotopa stāvokli noteiktā momentā, akcentējot to. Telpiski nepārtraukta biotopa sadalīšana mazākos, izolētos fragmentos var notikt gan cilvēka darbības (zemes seguma izmaiņas, infrastruktūras izbūve), gan dabisko procesu (plūdi, vētras, ugunsgrēki) ietekmē.
Pastāv vairākas pieejas biotopu fragmentācijas prevencijai un ietekmes mazināšanai. Viens no šādiem risinājumiem ir māklsīgu “zaļo koridoru” izveide, lai atjaunotu izolēto biotopu savienotību. Cita pieeja ir saistāma ar tradicionālo dabas aizsardzību – plašu aizsargājamo teritoriju izveide, lai paglābtu lielus, telpiski nepārtrauktus biotopus un ekosistēmas un samazinātu biotopu fragmentācijas risku. Aktīva pieeja, lai mazinātu biotopu fragmentācijas ietekmi, ir biotopu atjaunošanas projekti (apmežošana, mitrāju atjaunošana). Labākais risinājums, protams, ir nepieļaut (vai ierobežot) fragmentācijas risku, īstenojot ilgtspējīgu telpisko plānošanu, kas respektē ekosistēmu procesus.