Čehoslovākijas Republikas (ČSR) un Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas (ČSSR) prezidents (19.11.1957.–22.03.1968).

Dzimis trūcīgā ģimenē, tēvs akmeņkalis. Pēc izglītības mašīnatslēdznieks. Jaunībā aktīvi darbojās strādnieku fiziskās audzināšanas kustībā. Beidzis tikai dažādas partijas skolas.

Bija izteikts konformists, kas uzticīgi izpildīja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) prasības un Komunistiskās partijas (KP) norādījumus. Čehoslovākijas Komunistiskās partijas (ČKP) biedrs (no 1921), dažādos amatos ČKP Prāgas apgabala organizācijā (1929–1937); Hodonīnas partijas apgabala sekretārs (1937–1938). Kominternes kongresa deputāts (1935). Nacistu okupācijas laikā piedalījās nelegālajā komunistu pretošanās kustībā Prāgā. Ieslodzīts (1941–1945) Mauthauzenes koncentrācijas nometnē (Konzentrationslagers Mauthausen). ČKP Centrālkomitejas loceklis (no 1948), vēlāk tās pirmais sekretārs. Valdības vadītāja vietnieks (no 1953). Līdzatbildīgs par 50. gadu nelikumīgajām varas darbībām, tai skaitā t. s. pretvalstiskā sazvērestības grupējuma (ar Rudolfu Slanski, Rudolf Slánský, priekšgalā) un “slovāku buržuāzistisko nacionālistu” iznīcināšanu. Arī vēlāk, mainoties politiskajai gaisotnei, A. Novotnijs kavēja politisko procesu pārskatīšanu un nesteidzās ar politiski ieslodzīto rehabilitāciju. 60. gados ar savu nostāju vainojams ČKP dažādo grupējumu konfliktu saasināšanā un par neiejūtīgu attieksmi pret slovāku problēmām, līdz ar to nonākot asās pretrunās ar lielāko daļu tā laika slovāku politiskās un kultūras dzīves pārstāvju. 60. gados deva iespēju aizsākties ČSSR kultūras un ekonomikas dzīves liberalizācijai, kas noveda līdz sabiedrības demokratizācijas procesa (Prāgas pavasaris) sākšanās procesam 1968–1969. gados (vēlāk beidzās ar sakāvi). A. Novotnijam bija ļoti labas personiskas attiecības ar Ņikitu Hruščovu (Никита Сергеевич Хрущёв), tādēļ viņa laikā A. Novotnija pozīcijas varas aparātā bija drošas. Savukārt pēc Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) nākšanas pie varas PSRS notika atgriešanās pie vecā kursa. Līdz ar to arī ČSSR, kurā bija aizsākušies zināmi demokratizācijas procesi, nevarēja tos turpināt. 01.1968. ČKP CK plēnumā A. Novotnijam tika izteikta asa kritika, kā rezultātā 05.01.1968. viņš bija spiests atkāpties no ČKP CK pirmā sekretāra amata. 04.–05.1968. A. Novotnijs tika atcelts no visiem partijas amatiem, un līdz pat 1971. gadam (ČKP 14. kongresam) viņš tika izslēgts no partijas.

A. Novotnijs vēsturē iegājis kā izteikts partijas funkcionārs, konformists, PSRS pakalpīgs politiķis, kurš mērķtiecīgi virzījās pa karjeras kāpnēm. Viņa politiskai darbībai nav raksturīgs augsts intelektuāls pienesums, jo viņa formālā izglītība, neskaitot dažas partijas skolas, bija pieticīga. Tomēr viņš labi sajuta konjunktūru un prata to izmantot savā labā. Piemēram, kad 1956. gadā Ungārijā notika sacelšanās, A. Novotnijs nostājās PSRS pusē, tādējādi iegūstot Ņ. Hruščova simpātijas. Vienlaikus viņš panāca, ka ČSR 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā netika pakļauta tik lielam PSRS spiedienam, kādu tajā laikā piedzīvoja citas Centrāleiropas valstis.

Slavens ir arī viņa 1960. gada paziņojums, ka ČSR sasniegusi sociālismu. Tā pabeigusi kolektivizāciju un sīko uzņēmumu nacionalizāciju. Pamatojoties uz šiem atzinumiem, 09.05.1960. ČSR tika pieņemta jauna konstitūcija un nomainīts valsts nosaukums – ČSSR. Jaunā konstitūcija arī apstiprināja jau notikušo faktu – KP politiskās varas monopolu. Šī konstitūcija tika ārkārtīgi negatīvi vērtēta Slovākijā, jo vēl vairāk samazināja tās iespējas noteikt valsts attīstības kursu. Pilnīgi visi nozīmīgie jautājumi tagad tika izlemti Prāgā. Arī pats A. Novotnijs tiek negatīvi vērtēts slovāku sabiedrībā, jo bija slavens ar antislovākisko šovinistisko attieksmi.

Priekštecis Antoņīns Zāpatockis (Antonín Zápotocký), pēctecis Ludvīks Svoboda (Ludvík Svoboda).