Čehoslovākijas prezidents (21.03.1953.–13.11.1957.)

Dzimis slavena sociāldemokrāta ģimenē. Viņa tēvs Ladislavs Zāpotockis-Budečskis (Ladislav Zápotocký-Budečský) bija viens no Čehoslāvu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (ČSSP; Českoslovanská sociálně demokratická strana dělnická, ČSDSD), no 1918. gada Čehoslovākijas sociāldemokrātu strādnieku partija (Československá sociálně demokratická strana dělnická, ČSDSD) dibinātājiem un čehu sociāldemokrātu laikraksta “Nākotne” (Budoucnost) galvenais redaktors (1876–1881). A. Zāpotockis pēc izglītības bija akmeņkalis.

Politisko karjeru A. Zāpotockis sāka ČSSP rindās – jau 1902. gadā aktīvi darbojās sociāldemokrātu jaunatnes organizācijā. 1906. gadā uzsāka darbu ČSSP aparātā (algots darbinieks partijas sekretariātā Prāgā); ČSSP sekretārs Kladno apgabalā (no 1907). Jau jaunībā tulkoja Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbus, mēģinot izprast revolucionāro teoriju. Pirmā pasaules kara laikā cīnījās serbu, itāļu un krievu frontē. Viņu iedvesmoja 1917. gada notikumi Krievijā, tādēļ, atgriežoties no kara, bija pārliecināts, ka Čehoslovākijā nepieciešams izveidot “strādnieku valsti” pēc lielinieku sludinātās mācības parauga. Vēl esot savas partijas rindās, sāka propagandēt “šķiru cīņu” un lielinieku idejas.

1920. gadā A. Zāpotockis apmeklēja Maskavu un piedalījās II Komunistiskās internacionāles kongresā, tikās ar Vladimiru Ļeņinu (Владимир Ильич Ленин). Atgriežoties no ārzemēm piedalījās 11.1920. ģenerālstreika organizēšanā, par ko 1921.–1922. gadā atradās cietumā. Tālākā viņa politiskā darbība saistīta ar Čehoslovākijas Komunistisko partiju (ČKP) – ČKP biedrs (1921), ČKP izpildkomitejas biedrs (1921–1924), partijas ģenerālsekretārs (1922–1925); ČKP Centrālkomitejas (CK) biedrs (no 1924), ČKP CK politbiroja biedrs un Čehoslovākijas Nacionālās sapulces deputāts (1925–1938). Līdzdarbojās kalnraču streiku organizēšanā. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē centās panākt Čehoslovākijas arodbiedrību kustību apvienošanos. 04.1939. par nelegālu Polijas robežas šķērsošanu A. Zāpotockis tika apcietināts un ieslodzīts Prāgas Pankrācu cietumā, vēlāk – Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē (Konzentrationslager Sachsenhausen) Vācijā.

A. Zāpotockis bija Arodbiedrību Centrālās padomes priekšsēdētājs (1945–1950), ČKP CK politbiroja loceklis (no 1954); Čehoslovākijas Nacionālās sapulces deputāts (1945–1953); valdības vadītājs (06.1948.–03.1953.) Aktīvi piedalījās 02.1948. apvērsumā un kā viens no tā laika augstākajiem politiskajiem un valsts pārstāvjiem ir līdzatbildīgs par ČKP īstenotajām nelikumībām, kā arī par Čehoslovākijas iekšpolitisko attīstību pēc komunistu nākšanas pie varas. Savu personisko rakstura īpašību dēļ (pieticība), kā arī oratora talanta dēļ, baudīja zināmu popularitāti sabiedrībā. Sarakstījis vairākus romānus, kuros atspoguļojis čehu strādnieku kustības vēsturi.

A. Zāpotockis bija prezidents un Čehoslovākijas valdības vadītājs, kurš nodarbojās vairāk ar ikdienas iekšpolitiskajiem jautājumiem, mēģinot risināt nepietiekamos pārtikas apgādes un citus jautājumus. Viņa ideāls saimniekošanas un ekonomiskās attīstības jautājumos bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), t. i., industrializācija, kolektivizācija un valsts plānveida ekonomika. Ārpolitikas jautājumos viņa intereses aprobežojās tikai ar labu diplomātisko attiecību uzturēšanu ar Maskavu. Sabiedrībā bieži tiek vērtēts arī kā piesardzīgs un vājš prezidents, kurš baidījās radīt un īstenot savu personīgo politisko stāju. Kopumā neatbalstīja nekādas lielākas pārmaiņas. Visneviennozīmīgāk vērtētās pārmaiņas viņa laikā bija 1953. gada naudas reforma.

Priekštecis Klements Gotvalds (Klement Gottwald), pēctecis Viljams Širokijs (Viliam Široký), Antoņīns Novotnijs (Antonín Novotný).