Agmata pārstāvji ir mūsdienās izmirusi dzīvnieku grupa. Tie bija kembrija perioda jūrās sastopami un koniskā čaulā ietverti brīvi peldoši vai uz substrāta nostiprinājušies bezmugurkaulnieki. 

Agmata bezmugurkaulnieku fosilijas ir atrastas 541–516 miljonus gadu vecās kembrija perioda nogulās Amerikas kontinentā. Šīs fosilijas ievērojami atšķīrās no visiem līdz šim zināmajiem dzīvnieku tipiem. Čārlzs Dūlitls Volkots (Charles Doolittle Walcott) 1886. gadā Salterella ģints pārstāvjus pieskaitīja pie galvkājiem (Cephalopoda, Peropoda), un tikai 1977. gadā Eliss Jočelsons (Ellis Yochelson) izdalīja tos atsevišķā tipā Agmata. Arī ģints Volborthella sākotnēji tika iedalīta pie galvkājiem. Daļa zinātnieku šīs ģints pārstāvjus pieskaitīja pie posmtārpiem (Annelida). 

Agmata bija nelieli, parasti mazāk nekā viens centimetrs gari bezmugurkaulnieki ar radiāli simetrisku, konisku čaulu. Čaulu no ārpuses veidoja konisks kaļķa apvalks, kas noslēdzās tā virsotnes daļā. Apvalku veidoja apļos izvietotas atsevišķas daļas. Augot ārējais apvalks pakāpeniski paplašinājās un veidoja plašāku konusu. Cietā apvalka iekšpusē atradās plāksnītes, kuras veidoja kopā sastiprinājušās minerālās vai detrīta daļiņas. Lielāka izmēra daļiņas atradās apvalka ārpusē, bet mazākās daļiņas – apvalka iekšpusē. Dažādās dzīvotnēs šo daļiņu sastāvs atšķīrās. Minerālās daļiņas šie dzīvnieki parasti izvēlējās, vadoties pēc to izmēra, nevis sastāva. Starp minerālo daļiņu plāksnītēm atradās plāni kalcija karbonāta slāņi. Agmata ķermeņa dobums bija šauras, smalkas caurulītes veidā un atradās gandrīz visā ķermeņa garumā. Ķermeņa ārējā apvalka virsotnes pretējā galā bija Agmata ķermeņa dobuma atvere. Ģints Volborthella pārstāvju fosilijām nav atrasts ārējais cietais apvalks. Ap to centrālo dobumu bija no detrīta daļiņām veidota struktūra. Daži paleontologi uzskata, ka tiem ārējo slāni varēja veidot organisks apvalks. Citi zinātnieki izteica iespēju, ka ārējo apvalku veidoja aragonīts. Volborthella īpatņu čaulu veidoja plāksnītes, kuras sastāvēja no kopā sastiprinātām substrāta daļiņām. Tās bija izvietojušās plata burta “V” formā. Līdz šim nav noskaidrots mehānisms, kādā veidā Agmata pārstāvji veidoja savas čaulas un sastiprināja minerālās daļiņas un kalcija karbonāta slāņus. Volborthella pārstāvjiem ķermeņa dobums bija platāks nekā pārējo ģinšu dzīvniekiem. Agmata pārstāvju mīksto audu fosilijas līdz šim laikam nav atrastas. Uzskata, ka ķermeņa dobuma atverē atradās mute un taustekļi. E. Jočelsons izteica iespēju, ka substrāta daļiņas čaulas veidošanai savāca ar taustekļiem. Ģints Volborthella dzīvnieki ir vecāki par ģinti Salterella. Atrastās Salterella pārstāvju fosilijas ir izmēros lielākas par ģints Volborthella īpatņiem. Salterella pārstāvjiem čaulas bija veidotas no kalcija karbonāta. Čaulas ārējais slānis bija plāns, bet iekšējais slānis – salīdzinoši biezāks. 

Mūsdienās izmirušajā dzīvnieku tipā Agmata (Yochelson, 1977) pašreiz ir iekļauta viena dzimta. Tipā nav izdalītas klases un kārtas. 

Ģints Vologdinella (Balashov, 1962) sākotnēji tika iekļauta tipā Agmata. Tomēr vēlāki pētījumi parādīja, ka tā nav radniecīga ar Agmata dzīvniekiem. Arī sugas “Salterella” planoconvexa (Tate, 1892) un Salterella hardmani (Foord, 1890) sākotnēji bija iekļautas tipā Agmata. Vēlāk noskaidrojās to piederība pie izmirušajiem hiolītiem (Hyolitha). Tipa Agmata pārstāvju pazīmes atšķiras no pārējiem dzīvnieku valsts tipiem, un to novietojums dzīvnieku valstī joprojām nav skaidrs.

Ģints Volborthella pārstāvji sastopami kembrija perioda māla un dūņu nogulumos Ziemeļaustrumeiropā. Fosilijas atrastas arī Latvijas un Igaunijas zilo mālu nogulās. Ģints Ellisell pārstāvji atrasti kembrija perioda vidusdaļas nogulās Bornholmā (Dānijā). Ģints Salterella fosilijas ir plaši izplatītas Ziemeļamerikas, Argentīnas un Ziemeļaustrumeiropas kembrija perioda nogulās. Tās pārsvarā atrastas kaļķakmens iežos. Uzskata, ka Agmata pārstāvji apdzīvoja seklus jūras piekrastes ūdeņus. Iespējams, daļa no tiem nebija nostiprinājušies pie substrāta, bet varēja brīvi peldēt virs tā, pakļaujoties viļņu kustībām. Dažviet Agmata fosilijas atrod īpaši lielā skaitā.

Pastāv uzskats, ka Agmata bija filtrētāji. Tie varēja ar čaulām daļēji ierakties substrātā vai gulēt horizontāli uz substrāta un uzņemt organiskās daļiņas no ūdens. Agmata varēja arī aktīvi baroties ar mikrobiāliem un aļģu apaugiem uz substrāta.