Kā Rīgas diakonisu namā iesvētīta māsa, Leipcigas luterāņu misijas (Das Evangelisch-Lutherische Missionswerk Leipzig) sūtīta, Klāra Vegnere darbojās Vācu Austrumāfrikā (Deutsch-Ostafrika), tagadējās Tanzānijas teritorijā, kur uzraudzīja meiteņu internātskolu Moši (1906–1907). Pēc laulībām ar misionāru Hansu Augustu Fuksu (Hans August Fuchs) viņa atstāja misijas darbu, kaut arī turpināja darboties misijas laukā līdz 1911. gada aprīlim.

K. Vegnere dzimusi Jelgavā muitas darbinieka Eižena (Eugen) un viņa sievas Marijas (dzimusi Bernevica, Bernewitz) ģimenē. Pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur tēvs ieguva administratora darbu ķīmiskajā rūpnīcā.

K. Vegnere no 1889. gada mācījusies Maga Bess franču ģimnāzijā. 1897. gadā absolvēja ģimnāziju un nokārtoja mājskolotājas eksāmenu. Tajā pašā gadā viņu iesvētīja virsmācītājs Heinrihs Dīkofs (Heinrich Dieckhoff) Maskavas Pētera-Pāvila luterāņu draudzē.

1900. gadā kādu laiku apmeklējusi Sarkanā Krusta lekcijas, lai iegūtu pamatzināšanas medicīnā.

1904. gada 24. martā K. Vegnere iestājās Rīgas diakonisu namā, lai turpinātu apgūt medicīnu un varētu kļūt par misionāri. Iesvētīta par diakonisi 1906. gada 28. oktobrī.

1906. gada vasarā Berlīnē K. Vegnere mācījās svahili valodu Austrumu seminārā (Orientalisches Seminar) pie profesora Karla Meinhofa (Carl Meinhof).

1906. gada 6. novembrī K. Vegnere nosūtīta misijas darbā uz Vācu Austrumāfriku.

1906. gada 1. decembrī K. Vegnere ieradās Mombasā un 12. decembrī sāka darbu čagas etniskās grupas meiteņu internātskolā Moši. Viņa palīdzēja misionārei Elizabetei Zēzemanei. Kaut arī māsa Klāra bija mācījusies svahili valodu, sākumā viņa ziņoja, ka ir grūti sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem un ka viņai nepieciešams daudz vairāk laika šīs valodas studijām. Internātskolā meitenēm mācīja vispārējās izglītības priekšmetus un kristietības pamatus, kā arī lauksaimniecības zinātni un rokdarbus.

Līdzās internātskolai māsas Klāras uzdevums bija nodarboties ar medicīnisko misiju. Viņa darbojās vietējā poliklīnikā un katru dienu pieņēma 20–25 pacientus. Pēc tam K. Vegnere devās mājas vizītēs pie tiem, kuri nevarēja nokļūt līdz klīnikai.

Saskaņā ar Leipcigas misijas biedrības noteikumiem, ja misionāre gatavojās precēties, pat ja ar misionāru turpat misijas laukā, viņai bija jāaizstājas no misijas darbinieku rindām. Tāds bija arī māsas Klāras gadījums. Tā kā K. Vegnere 1907. gadā saderinājās ar misionāru H. A. Fuksu no Bavārijas, 1. oktobrī viņa izstājās no Leipcigas misijas biedrības. Pāris salaulājās 11. novembrī. Klāra turpināja savu darbu jau kā misionāra sieva Šigatini misijas stacijā Tanzānijā. Šigatini stacijā Klāra uzraudzīja saimniecību un turpināja mācīt skolas bērnus, līdz ģimenei piedzima divi bērni: Alfrēds (16.11.1908.) un Magdalēna Marija (23.07.1910.).

1911. gada 20. aprīlī ģimene devās atvaļinājumā uz Eiropu. 1912. gada februārī visi ieradās Rīgā. Piedzima dēls Hanss Augusts (Hans August), kurš 17. februārī tika kristīts Jāņa baznīcā, taču pēc pāris stundām nomira. Arī pati misionāre nomira Rīgā šī paša gada jūnijā.

Māsas Klāras kalpošana bija īsa, bet nozīmīga. Sākotnēji viņa sniedza ilgi gaidīto palīdzību kalpošanā misionārei E. Zēzemanei. K. Vegnere vadīja poliklīniku Moši, un 1907. gada aprīlī viņa sāka vadīt skolu, tādējādi ļaujot E. Zēzemanei turpināt misijas darbu Mambā. K. Vegneres dzīvē arī izgaismojas tas, ka toreiz tika pieņemts: sieviete nevar būt vienlaikus misionāre un sieva. Līdz ar to Latvijā K. Vegnere visbiežāk bija zināma kā misionāra Fuksa kundze.