Arheociāti ir mūsdienās izmirušu bezmugurkaulnieku grupa, kas apdzīvoja siltās kembrija perioda jūras. Arheociāti ir vieni no pirmajiem rifus veidojošajiem dzīvniekiem. Uzskata, ka arheociātiem bija sēdošs dzīvesveids un ka tie bija filtrētāji, kas barojās ar planktonu. 

Arheociāti ir mūsdienās izmiruši bezmugurkaulnieki, kuri dzīvoja kembrija periodā. Senākās to fosilijas atrastas 530 miljonus gadu vecās smilšakmens nogulās Austrumsibīrijā. Arheociātu fosilijas ir saglabājušās kā kausveida kaļķa skeleti. Arheociāti strauji attīstījās, un uzskata, ka to uzplaukuma laikā pasaules jūrās varēja dzīvot aptuveni 170 arheociātu ģintis. Pirms aptuveni 513–510 miljoniem gadu Sinskas un Tojonas izmiršanas laikā arheociāti gandrīz pilnībā izzuda. Uzskata, ka kembrija perioda vidusdaļā vairums arheociātu sugu jau nebija sastopamas. Pēdējā zināmā arheociātu suga, Antarcticocyathus webberi, bija sastopama Antarktīdā. Tā izmira kembrija perioda beigās pirms aptuveni 490 miljoniem gadu. Pieņem, ka arheociāti dzīvojuši 10–15 miljonus gadu. To strauja izmiršana notika gandrīz vienlaikus ar spongīnsūkļu (Porifera, Demospongiae) parādīšanos un strauju attīstību.

Sākotnēji arheociātus pieskaitīja pie koraļļiem (Cnidaria, Anthozoa), sūkļiem (Porifera), koloniālajiem vienšūņiem (Protozoa), foraminīferām (Foraminifera) vai aļģēm (Algae). Pastāvēja uzskats, ka arheociāti ir pārejas forma starp sūkļiem un koraļļiem. Arheociāti morfoloģiski ir tuvi sūkļiem, tomēr atšķiras no tiem, jo arheociātiem skeletu neveido spikulas. Arheociātu un sūkļu iekšējās uzbūves līdzība var būt konverģenta, tā varēja attīstīties līdzīgu apstākļu ietekmē.

Atrasto arheociātu skeletu fosilijas liecina, ka to ķermenis parasti bija cilindra, caurules vai kausa formā. Arheociāti bija dažus milimetrus līdz 50 cm gari, bet vairums sugu bija 1–3 cm garas. Gandrīz visi arheociāti bija 1–5 cm diametrā. Vairumam arheociātu sugu bija porains un trausls skelets. Arheociāti skeletu veidoja no kalcija karbonāta, kas vairumā gadījumu bija kalcīts. Arheociātiem bija ļoti daudzveidīgas iekšējās struktūras. Gandrīz visām sugām bija iekšējais dobums; ārpusē no tā atradās ar starpsienām jeb septām nodalītas sānu kameras. Starpsienas atradās visa dzīvnieka garumā un bija ar dažāda izmēra un formas porām. Starpsienu skaits arheociātu sugām bija atšķirīgs. Telpu starp iekšējo un ārējo sienu aizpildīja dažādas kalcija karbonāta struktūras. Ir atrastas viensienas un divsienu arheociātu fosilijas. Viensienas arheociātiem (Monocyathus, Monocyathidae) bija tikai ārējā siena un vienotais iekšējais dobums varēja būt brīvs vai arī pildīts ar skeleta elementiem. Viensienas arheociātu skeleta sienas bija smalkas un trauslas. Viensienas stadija bija raksturīga visiem arheociātiem to ontoģenēzes laikā. Viensienas arheociātus uzskata par primitīvākajiem arheociātu tipa pārstāvjiem. Divsienas arheociātu sugu bija salīdzinoši vairāk. Tiem telpu starp ārējo un iekšējo sieniņu aizpildīja daudzveidīgi skeleta elementi. Dažām sugām skeleta elementi atradās arī centrālajā dobumā. Arheociātu ārējai sieniņai raksturīgas sīkas poras, bet iekšējai sieniņai tās bija salīdzinoši lielas. Uzskata, ka arheociātu dzīves laikā sānu kameras un centrālais dobums bija pildīti ar dzīvām šūnām, bet ārējo sienu sedza plāns dzīvo šūnu slānis. Arheociāti pie substrāta piestiprinājās ar speciāliem izaugumiem – rizoīdiem. Arheociātu klasifikācijā nozīmīga ir ārējo un iekšējo sieniņu struktūra un to uzbūves īpatnības. Uzskata, ka arheociāti varēja vairoties dzimumiski un bezdzimumiski. Dzimumiski vairojoties, tiem bija brīvi peldoši kāpuri, kas attīstības gaitā nosēdās uz jūras gultnes un piestiprinājās pie substrāta. Arheociāti bezdzimumiski varēja vairoties divos veidos – pumpurojoties vai daloties. 

Mūsdienās izmirušajā arheociātu tipā Archaeocyatha (Vologdin, 1937) [= Cyathospongia (Okulitch, 1935), Pleospongia (Okulitch, 1935)] zināmas aptuveni 300 ģintis.

Daži zinātnieki arheociātus uzskata par sūkļu tipa klasi.

Nosacīti pie arheociātiem daži zinātnieki pieskaita afrosalpingīdu klasi Aphrosalpingidea. Šīs fosilijas atrastas silūra perioda nogulās.

Arheociāti bija sastopami ediakara perioda beigās un kembrija periodā. Vairums sugu apdzīvoja tropiskās un subtropiskās jūras. Arheociāti bija jūru iemītnieki ar sēdošu dzīvesveidu. Tie dzīvoja seklos, 20–30 m dziļos, samērā siltos ūdeņos. Arheociāti dzīvoja kolonijās vai atsevišķi, labprāt izvēlējās cietu jūras gultni bez dūņām. Dažas arheociātu sugas apmetās uz mirušu īpatņu skeletiem, tā veidojot kalcija karbonāta sakopojumus. Ilgākā laika periodā arheociāti spēja izveidot diezgan biezu (400–800 m) biohermu slāņus. Biohermas ir kalcija karbonātu izgulsnējošu organismu veidojumi, kuros atmirušie organismi saglabā dzīves laikā esošo stāvokli. Arheociāti šādi veidoja rifus. Arheociātiem nelabvēlīgs bija ūdens straumes atnests dūņu materiāls vai seklūdens, kad piekrastes viļņi sadragāja to skeletus. 

Uzskata, ka arheociāti bija filtrētāji un uzņēma barības daļiņas no tiem cauri plūstošā ūdens. Arheociātu ķermeņa sienu poru lielums liek domāt, ka tie pārtika no fitoplanktona un protozooplanktona; lielākās sugas varēja baroties ar mezoplanktonu. Arheociātu fosilijās vienmēr ir atrastas fotosintezējošās zilaļģes (Cyanobacteria). Tas ļauj domāt par arheociātu un zilaļģu simbiotiskajām attiecībām. Arheociātu fosilos materiālus bieži vien atrod kopā ar trilobītiem (Trilobita), kas, visticamāk, izmantojuši arheociātus barībā. Arheociāti varēja būt pirmie rifus veidojošie dzīvnieki uz Zemes. Arheociātiem ir nozīme kembrija perioda sākuma daļas nogulumu slāņu noteikšanā.