Parazoji ir primitīvākie no uz Zemes dzīvojušajiem organismiem. Arheociāti (Archaeocyatha) dzīvoja kembrija periodā un mūsdienās ir izmiruši, bet plakozoji (Placozoa) un sūkļi (Porifera) ir plaši sastopami mūsdienu jūrās, dažas sugas apdzīvo saldūdeņus. Parazojiem nav pilnībā diferencētu audu un orgānu. 

Parazoji ir pirmie un primitīvākie dzīvnieki, kas dzīvojuši uz Zemes. Tie atrodas dzīvnieku attīstības filoģenētiskā koka pašā apakšā. Iespējams, plakozoji ir daudzšūnu dzīvnieku (Eumetazoa) priekšteči. Pastāv hipotēze, ka plakozoji veidojušies, sekundāri vienkāršojoties daudzšūnu dzīvniekiem. Pamatojoties uz plakozoju primitīvo uzbūvi, tos uzskata par pārejas stadiju no vienšūnas dzīvniekiem uz daudzšūnu dzīvniekiem un par māsas grupu pārējiem daudzšūnu dzīvniekiem. Arheociāti morfoloģiski ir tuvi sūkļiem, tomēr atšķiras no tiem, jo arheociātiem skeletu neveido spikulas (minerālvielu adatas). Uzskata, ka sūkļi ir agri nodalījušies no daudzšūnu dzīvnieku ciltskoka. Plakozojus sākotnēji uzskatīja par zarndobumaiņu (Cnidaria) brīvi peldošajiem kāpuriem. Tomēr vēlāk šos īpatnējos dzīvniekus izdalīja atsevišķā tipā. Mūsdienās daudzi zinātnieki uzskata parazoju apakšvalsts pārstāvjus par pārejas stadiju starp vienšūņiem (Protozoa) un daudzšūnu dzīvniekiem.

Mūsdienās izmirušo arheociātu fosilijas atrastas 530 miljonus gadu vecās smilšakmens nogulās Austrumsibīrijā. Senākās sūkļu fosilijas atrastas aptuveni 800 miljonus gadu vecās nogulās. Plakozoju mīkstā, bezskeleta ķermeņa dēļ ir apgrūtināta to fosiliju atrašana. Senākās plakozoju fosilijas ir zināmas no triasa perioda vidusdaļas mikrobialīta nogulām. 

Parazoju apakšvalstī ir iekļauti primitīvākie daudzšūnu dzīvnieki. Parazojiem, atšķirībā no citām daudzšūnu dzīvnieku grupām, nav ķermeņa simetrijas. Tie ir asimetriski. Parazojiem nav pilnībā diferencētu audu un orgānu. Daļa parazoju šūnu var specializēties un veikt organismam nepieciešamās funkcijas. Parazojiem nav mutes un zarnu trakta, muskulatūras un nervu sistēmas. Parazojiem dīgļa attīstības laikā nav gastrulācijas stadijas, kā tas ir pārējiem daudzšūnu dzīvniekiem. Gremošana parazojiem notiek šūnu līmenī fagocitozes vai pinocitozes veidā. Fagocitoze ir specifisku šūnu – fagocītu – spēja aktīvi satvert un sagremot organiskas daļiņas un sīkus organismus. Pinocitoze ir šūnu membrānu spēja absorbēt šķidrumu ar tajā izšķīdušajām organiskajām vielām.

Sūkļiem un arheociātiem ir dažas kopīgas pazīmes. Tiem ir raksturīgs bentisks un sēdošs dzīvesveids. Abu tipu pārstāvjiem ir liels skaits poru ķermeņa skeletā, caur kurām nepārtraukti plūst ūdens. Arī plakozojiem ir izteiktas primitīvas pazīmes: diferencētu audu un iekšējo orgānu trūkums un dzimumiska un bezdzimumiska vairošanās.

Sūkļiem ir daudzveidīgas formas, izmēra un krāsas ķermenis ar lielu centrālo dobumu un augšup vērstu izvadporu. Vairums sugu ir salīdzinoši nelielas, bet daži sūkļi var sasniegt 2–3 m garumu. Sūkļu ķermeni caurvij poras, caur kurām tie var filtrēt ūdeni ar barības daļiņām. Nepārtraukta ūdens plūsma caur ķermeni sūkļiem nodrošina vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu un gāzu apmaiņu. Sūkļu ķermeni veido divi šūnu slāņi: ektoderma un endoderma (gastroderma). Starp tām atrodas mezogleja – želejveidīga, kolagēnam līdzīga viela, kurā izkaisītas atsevišķas šūnas. Arheociātiem bija cilindriskas vai kausveida formas ķermenis. Tie bija salīdzinoši nelieli, dažus milimetrus līdz 50 cm gari, bet vairums sugu bija 1–3 cm gari. Arheociātu skelets sastāvēja no kalcija karbonāta, un parasti tas bija kalcīts. Gandrīz visām arheociātu sugām ķermeņa iekšējā uzbūvē ir raksturīgs centrālais dobums, iekšējās sienas un starpsienas. Zināmi viensienas un divsienu arheociāti. Viensienas arheociātiem bija tikai ārējā siena un vienots iekšējais ķermeņa dobums. Viensienas arheociātus uzskata par primitīvākiem nekā divsienas arheocītus. Iespējams, arheociātu dzīves laikā to sānu kameras un centrālais dobums bija pildīti ar dzīviem audiem. Pie substrāta arheociāti piestiprinājās ar rizoīdiem. Plakozoju ķermenis ir aptuveni 2–3 mm garš un 20–25 μm biezs. Parasti plakozojiem ir plakanas plāksnītes forma, plāksnīte ir bezkrāsaina. Plakozojus veido šūnu sakopojums, tiem nav pilnībā diferencētu audu. Plakozojiem ir vismaz pieci dažādi somatisko šūnu veidi un trīs diferencēti, epitēlijam līdzīgu šūnu slāņi. Līdzīgi amēbām, plakozoji spēj mainīt sava ķermeņa formu. 

Parazoju Parazoa (Grant, Todd, 1838) apakšvalstī ietilpst trīs tipi:

 Daži zinātnieki arheociātus uzskata par sūkļu tipa klasi. 

Gandrīz visas parazoju sugas ir jūrās dzīvojoši bezmugurkaulnieki, un tikai aptuveni 150 sugas ir saldūdens iemītnieki. Parazoju kāpuri ir planktoniski, brīvi peldoši, bet vairumam sugu pieaugušajiem īpatņiem ir sēdošs dzīvesveids.

Mūsdienās izmirušie arheociāti bija sastopami ediakara perioda beigās un kembrija periodā pārsvarā tropiskajās un subtropiskajās jūrās. Tie apdzīvoja 20–30 m dziļus, samērā siltus ūdeņus. Sūkļi parasti ir sastopami līdz 500 m dziļumam, bet ir arī dažas dziļūdens sugas. Vairums sūkļu sugu dzīvo kolonijās. Latvijā šobrīd zināmas piecas sūkļu sugas. Dažas tropiskās un dziļūdens sūkļu sugas var dzīvot vairākus gadu simtus vai tūkstošus. Plakozoji ir brīvi dzīvojoši bezmugurkaulnieki, kas sastopami tropu, subtropu un mērenās joslas jūrās. Tie pārsvarā ir bentiski dzīvnieki, kas piestiprinās pie substrāta, bet ir arī brīvi peldošas sugas. Vairums plakozoju apdzīvo seklus, mierīgus piekrastes ūdeņus. 

Arheociātus, tāpat kā sūkļus, uzskata par filtrētājiem. Tie uzņēma barības daļiņas no ķermenim cauri plūstošā ūdens. Arheociātu ķermeņa sienu poru lielums liek domāt, ka arheociāti pārtika no fitoplanktona un protozooplanktona; lielākās sugas varēja baroties ar mezoplanktonu. Sūkļi pārtiek no detrīta daļiņām, baktērijām, aļģēm un sīkiem organismiem. Plakozoji fagocitozes vai pinocitozes veidā barojas ar organiskām detrīta daļiņām, aļģēm un sīkiem bezmugurkaulniekiem. Dažām plakozoju sugām kā simbionti ir atrastas zilaļģes (Cyanobacteria). Arheociātu fosilijas atrod kopā ar fotosintezējošajām zilaļģēm (Cyanobacteria), kas ļauj domāt par to simbiotiskām attiecībām. Sūkļi bieži dzīvo kopā ar posmtārpiem (Annelida), vēžveidīgajiem (Crustacea), adatādaiņiem (Echinodermata), zivīm (Pisces) un citiem organismiem. Daži sūkļi spēj izdalīt toksīnus, kas atvaira citu organismu tuvošanos. Arheociātus un sūkļus uzskata par pirmajiem rifus veidojošajiem dzīvniekiem uz Zemes. Ilgu laiku spongīnsūkļus cilvēki izmantoja mājsaimniecībā, tā apdraudot sūkļu pastāvēšanu dabā. Mūsdienās to vietā izmanto sintētiskos materiālus. Latvijā suga Spongilla lacustris ir piemērota medicīnisku ziežu gatavošanai. Plakozoju pētījumi palīdz noskaidrot dzīvnieku izcelšanos un evolūciju uz Zemes.