Plakozoji ir primitīvi jūru iemītnieki ar bentisku dzīvesveidu. Šiem bezmugurkaulniekiem ir neliels plāksnītes veida ķermenis, kas, līdzīgi amēbām, var mainīt formu. Plakozojiem nav diferencētu audu, bet ir specifiskas šūnas. 

Sākotnēji plakozojus uzskatīja par zarndobumaiņu (Cnidaria) brīvi peldošajiem kāpuriem. Vācu zoologs Francs Eilhards Šulce (Franz Eilhard Schulze) 1883. gadā pirmais atklāja sugu Trichoplax adhaerens. Viņš novēroja šai sugai piemītošās kustības un spēju vairoties daloties. Šīs sugas dzīvnieki nelīdzinājās nevienam no līdz šim zināmajiem dzīvnieku tipiem. Vācu protozoologs Karls Gotlībs Grells (Karl Gottlieb Grell) 1971. gadā izveidoja jaunu dzīvnieku tipu – plakozoji (Placozoa) –, kuru mūsdienās pieskaita pie daudzšūnu dzīvniekiem (Eumetazoa).

Plakozoji ir primitīvi daudzšūnu dzīvnieki. Iespējams, plakozoji ir senāki par sūkļiem (Porifera) un arheociātiem (Archaeocyatha) un ir visu daudzšūnu dzīvnieku priekšteči. Pamatojoties uz plakozoju primitīvo uzbūvi, tos uzskata par pārejas stadiju no vienšūnas dzīvniekiem uz daudzšūnu dzīvniekiem. Pēc citas hipotēzes plakozoji ir pārējo daudzšūnu dzīvnieku māsas grupa. Iespējams, plakozoju mugurpuses un vēderpuses šūnu slāņi varētu būt homologi pārējo daudzšūnu dzīvnieku ektodermai un endodermai, plakozoju mezenhīma varētu būt homologs daudzšūnu dzīvnieku saistaudiem. Pastāv arī hipotēze, ka plakozoji veidojušies, sekundāri vienkāršojoties daudzšūnu dzīvniekiem. Tomēr līdz šim tikai parazītiskajiem dzīvniekiem novērota šāda vienkāršošanās un tā ir sarežģīti piemērojama brīvi dzīvojošu dzīvnieku funkcijām. Mūsdienu pētījumu rezultāti ļauj domāt, ka plakozoji varētu būt zarndobumaiņu vai ktenoforu (Ctenophora) māsas grupa.

Plakozoju mīkstā bezskeleta ķermeņa dēļ ir apgrūtināta to fosiliju atrašana. Senākās plakozoju fosilijas ir atrastas Vācijā mikrobialīta nogulās no triasa perioda vidusdaļas. Tā ir mūsdienās izmirusī suga Maculicorpus microbialis. 

Plakozoji ir neparasti, primitīvi bezmugurkaulnieki. To ķermenis ir aptuveni 2–3 mm garš un 20–25 μm biezs. Parasti plakozojiem ir bezkrāsainas, caurspīdīgas un plakanas plāksnītes forma. Plakozoju ķermenis sastāv no šūnu sakopojuma. Tiem nav diferencētu audu, mutes, nervu un muskuļu šūnu, nav gremošanas dobuma vai citu orgānu un sistēmu. Līdzīgi amēbām, plakozoji spēj mainīt sava ķermeņa formu. Plakozojiem nav izteiktu ķermeņa daļu un ķermeņa priekšējā un aizmugurējā gala. Plakozoji ir asimetriski bezmugurkaulnieki. Plakozojiem ir vismaz pieci dažādi somatisko šūnu veidi un trīs diferencēti, epitēlijam līdzīgu šūnu slāņi. Ķermeņa mugurpuses šūnu slānis ir visplānākais un sastāv no plakanām šūnām ar viciņām, šķiedru šūnām un lipīdu pilieniem. Lipīdu pilienus sauc arī par spožajām bumbiņām. Vidējais šūnu slānis ir visbiezākais, un to veido daudzas šūnas ar lielu mitohondriju skaitu, vakuolām un endosimbiotiskajām Rickettsiales (Alphaproteobacteria) baktērijām. Plakozoju vēderpuses šūnu slānis ir vērsts pret substrātu un sastāv no cilindriskām šūnām ar viciņām. Šajā šūnu slānī atrodas dziedzeru šūnas, bet nav spožo bumbiņu. Telpu starp trim šūnu slāņiem aizpilda šķiedraina mezenhīma ar zvaigžņveida šūnām. Šo šūnu “staru” gali saskaras un veido vienotu tīklu. Iespējams, zvaigžņveida šūnas atbilst citu daudzšūnu dzīvnieku nervu un muskuļu šūnām. Mezenhīmā atrodas daudzi kodoli, kurus atdala iekššūnas šķērssienas jeb septas. Uzskata, ka šķiedrainā mezenhīma spēj sarauties, jo tajā atrodas aktīns (muskuļaudu olbaltumviela, kas veic muskuļaudu saraušanos) un mikrocaurulītes. Plakozoju vēderpuses šūnas piestiprina dzīvniekus pie substrāta, bet šo šūnu viciņas nodrošina spēju pārvietoties. Dažas neliela izmēra plakozoju sugas spēj brīvi peldēt. Plakozoju bioloģija ir maz pētīta, novērojumi galvenokārt ir veikti laboratorijas apstākļos, un ir konstatēta plakozoju reakcija uz ultravioleto gaismu. Plakozoji galvenokārt vairojas bezdzimumiski. Dzimumiskā vairošanās parasti notiek augsta īpatņu blīvuma, augstas ūdens temperatūras vai bagātīgas barības pieejamības gadījumā. Plakozoji var būt hermafrodīti. Tiem var notikt pašapaugļošanās vai arī, ja vīrišķās dzimumšūnas nonāk apkārtējā ūdenī, var apaugļot cita īpatņa olšūnas. Uzskata, ka sievišķās dzimumšūnas attīstās plakozoju ķermeņa vēderpuses epitēlijā. Iespējams, ka vīrišķās dzimumšūnas attīstās plakozoju ķermeņa vidusdaļas mezenhīmā, tomēr tas nav droši pierādīts. Plakozojiem ir divu veidu bezdzimumiskā vairošanās. Īpatņiem sasniedzot noteiktu lielumu, tie dalās uz pusēm. Dalīšanās parasti notiek vairākas stundas. Plakozoji bezdzimumiski vairojas, arī pumpurojoties. Katram jaunajam pumpuram ir visi pieauguša īpatņa šūnu veidi un šūnu slāņi. Pumpurošanās notiek aptuveni 24 stundas. Kad pumpurs ir pilnībā atdalījies, tas ar viciņu palīdzību aizpeld. Aptuveni nedēļu tas var brīvi peldēt un tad nosēžas uz substrāta un piestiprinās pie tā ar vēderpuses šūnu slāni. Iestājoties nelabvēlīgiem vides apstākļiem, plakozoju mugurpuses epitēlijā attīstās īpaši sfēriski ķermenīši. Tie ir brīvi peldoši un ar ūdens palīdzību var izplatīties. Labvēlīgos apstākļos šie ķermenīši pārplīst un vienas diennakts laikā izaug jaunais dzīvnieks.

Pašreiz uzskata, ka plakozoju tipā Placozoa (Grell, 1971) varētu būt vēl vairāki desmiti neaprakstītu sugu.

Plakozoji ir brīvi dzīvojoši bezmugurkaulnieki, kas sastopami visā pasaulē tropu, subtropu un mērenās joslas jūrās. Tie pārsvarā ir bentiski dzīvnieki, kas piestiprinās pie substrāta, bet zināmas arī brīvi peldošas sugas. Vairums plakozoju apdzīvo seklus, mierīgus piekrastes ūdeņus. Izmirušās sugas Maculicorpus microbialis fosilijas ir atrastas triasa perioda vidusdaļas 247–237 miljonus gadu vecās mikrobialīta nogulās. Šīs sugas pārstāvji ir bijuši lielāki (1–5 mm gari) par mūsdienās dzīvojošajiem plakozojiem.

Plakozojiem ir ārējā gremošana. Tie barojas līdzīgi kā amēbas ar fagocitozes palīdzību. Fagocitoze ir īpašu šūnu – fagocītu – spēja aktīvi satvert un sagremot organiskās daļiņas un sīkos organismus. Plakozoju ķermeņa apakšējā šūnu slāņa šūnas apņem organiskas detrīta daļiņas, aļģes un sīkus bezmugurkaulniekus. Veidojas tā saucamā gremošanas kabata, un tajā tiek sagremota barība. Sagremotās barības vielas uzņem vēderpuses šūnu slāņa vicainās šūnas. Nav novērots, ka citi dzīvnieki barotos ar plakozojiem. Plakozoju mugurpuses šūnu slānī atrodas lipīdu granulas, kas spēj izdalīt toksīnus aizsardzības nolūkiem. Šie toksīni var izraisīt nelielo plēsēju paralīzi vai nāvi. Dažām plakozoju sugām kā simbionti ir atrastas zilaļģes Margulisbacteria (Cyanobacteria), kas dzīvo plakozoju šūnās. Šīs baktērijas nodrošina plakozojus ar vitamīniem un aminoskābēm. Pētījumi par plakozojiem palīdz noskaidrot dzīvnieku izcelšanos un evolūciju uz Zemes.