Mārtiņš Bērziņš izvēlējās profesionālu virsnieku profesiju pēc Krievijas militārajām reformām, sasniedzot pulkveža pakāpi un pulka komandiera amatu, dienēja arī Latvijas armijā, ieņemot kara apriņķa priekšnieka amatu.

Dzimis saimnieka Jura un Līzes Bērziņu ģimenē, kristīts Alojas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, 09.1885.–08.1887. mācījās un beidza Varšavas kājnieku junkurskolu (Варшавское пехотное юнкерское училище; ar II šķiru).

Precējies ar Krievijas armijas pulkveža meitu Jeļenu Koršeņicku, bērni Eiženija, Georgs (uzņēmējs, pēc Otrā pasaules kara Vācijā), Zinaīda. No 1926. gada atraitnis.

10.1884. kā savvaļnieks iestājās Krievijas armijas dienestā, 30. kājnieku rezerves (kadru) bataljonā Novogeorgijevskā (mūsdienās Modļina, daļa no Novi Dvuras Mazoveckas pilsētas Polijā). Mācību laikā junkurskolā ar pavēli atļauts dienestā nēsāt brilles. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1887. podpraporsčiks savā 30. kājnieku rezerves (kadru) bataljonā. Podporučiks (31.01.1888.). 06.–12.1888. pulka tiesas darbvedis, 03.1889. bataljons pārdēvēts par 2. Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonu. Bataljona šūšanas darbnīcas pārzinis, bataljona adjutanta vietas izpildītājs, no 09.1890. – pulka ieroču pārzinis. Poručiks (08.1892.), štābkapteinis (05.1895.). No 12.1896. pulka kasieris. 01.1897. bataljons pārformēts par pulku. No 08.1897. rotas komandieris, kapteinis (11.1900.), apakšpulkvedis (03.1905.), no 03.1905. bataljona komandieris. Sakarā ar Krievijas–Japānas kara norisēm 13.09.1905. komandēts uz aktīvās armijas rezervi Gunžuļinas pilsētā, 10.10.1905. iedalīts un ieradies 58. Prāgas kājnieku pulkā. Kara noslēguma dēļ (23.08.1905. parakstīts Portsmutas miera līgums) jau 13.11.1905. komandēts atpakaļ uz Eiropu, 13.12. atgriezās savā pulkā Novogeorgjevskas cietoksnī (dienesta sarakstā ierakstīta piedalīšanās karā ar Japānu). No 08.1906. bataljona komandieris. 03.1907. pārvietots uz 1. Ivangorodas cietokšņa kājnieku pulku pie Narvas, bataljona komandieris, no 10.1907. – pulka saimniecības priekšnieks. No 01.1910. Ivangorodas cietokšņa intendanta vietas izpildītājs. Sakarā ar cietokšņu kājnieku pulku likvidāciju 10.1910. pārvietots uz 21. Muromas kājnieku pulku Rožanos, Lomžas guberņā (mūsdienās Ružana Polijā), bataljona komandieris. 07.1911. paaugstināts par pulkvedi un pārcelts uz 24. Simbirskas kājnieku pulku Ostrovā, Lomžas guberņā (mūsdienās Polijā), pulka komandiera palīgs (vecākais štāba virsnieks). Sākoties Pirmajam pasaules karam, pulka sastāvā iesaistījās kaujās ar Vācijas armiju Austrumprūsijā. 24.08. pēc pulka komandiera nāvējošas ievainošanas pie Frankenavas ciema (mūsdienās Franknovo Polijā) pārņēma pulka komandēšanu. 12.09. smagi ievainots un kontuzēts, krita vācu gūstā. Atradās karagūstekņu nometnēs Vācijā. 07.1918. veselības stāvokļa dēļ atbrīvots, 06.07. atgriezās Padomju Krievijā, Maskavā. 25.08.1918. no Maskavas izbrauca uz Kijivu, ieradās tur 26.08., iestājās Ukrainas hetmaņa valsts armijas dienestā, iecelts par Berdičevas apriņķa maizes izdales biroja priekšnieku. Palika amatā līdz 20.02.1919. arī pēc hetmaņa varas krišanas 14.12.1918., arī Ukrainas Tautas Republikas varas laikā. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Kijivā 03.1918. devās uz Tiflisu (mūsdienās Tbilisi) Gruzijā, 30.03. ieradās un dzīvoja tur līdz 15.10.1919., kad iestājās Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas armijā. Bija 5. Baku kājnieku pulka štāba kara ierēdnis, no 20.04.1920. pulka komandiera palīgs. 10.08.1920. pēc zaudētas kaujas ar Sarkano armiju pārgājis Persijas (mūsdienās Irāna) robežu. 18.09. iecelts par Persijas armijas Šaha divīzijas instruktoru. 14.12.1920. divīzija izformēta. 01.1922. par Lielbritānijas valdības līdzekļiem cauri Mezopotāmijai, Indijai, Ēģiptei aizbrauca uz Konstantinopoli (mūsdienās Stambula) Turcijā. No turienes cauri Bulgārijai, Rumānijai un Polijai 22.06.1922. atgriezās Latvijā.

No 22.11.1922. Latvijas armijā (pulkvedis; iedalīts ar personisku kara ministra Gustava Zemgala rīkojumu, neraugoties uz pakāpei pieļaujamā vecuma sasniegšanu), Liepājas kara apriņķa priekšnieks, no 12.1926. arī Liepājas garnizona priekšnieka vietas izpildītājs. 07.1925. un 07.1926. atļauts palikt dienestā līdz pensijas piešķiršanai nepieciešamās piecu gadu izdienas sasniegšanai Latvijas armijā. 30.12.1927. atvaļināts sakarā ar pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu. Piešķirta pensija. Dzīvoja pie dēla – restorāna un naktslokāla “Alhambra” un citu saimniecisku uzņēmumu īpašnieka Georga (arī Juris) Bērziņa Rīgā. Bija viņa uzņēmumu pilnvarnieks. Aizstāvot uzņēmumu intereses tiesās, dažkārt izmantoja atvaļinot piešķirtās tiesības nēsāt formas tērpu, kas izraisīja neapmierinātību Rīgas pilsētas komandantūrā (“uzstājas formas tērpā dažāda veida nelabvēlīgi raksturojamās prāvās”), 26.04.1935. izteikts rakstisks brīdinājums. Piederēja dzimtās Puikules pagasta Teteru mājas.

Vācu okupācijas laika beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1945. gada dzīvoja dēla ģimenē Augsburgā.

Par nopelniem Krievijas armijas miera laika dienestā un Pirmā pasaules kara kaujās M. Bērziņš apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira).