Jēdziens “feodālisms” tiek lietots saistībā gan ar viduslaikiem, gan ar jaunajiem laikiem. Viduslaikos ar to saprot varas attiecību formu, kuras materiālais pamats bija senjoram piederošā feoda (latīņu feudum) jeb lēņa piešķiršana vasalim. Politiski ideoloģisku saturu jēdziens “feodālisms” ieguva pirms un pēc Franču revolūcijas, ar to apzīmējot sabiedrisku iekārtu, kam raksturīga kundzībā pār zemes īpašumu balstīta aristokrātijas tirānija. Savukārt marksisma mācībā feodālisms tiek interpretēts kā vēsturisks laikmets, kas hronoloģiski sekoja verdzības iekārtai un ko nomainīja kapitālisms.

Viduslaiku kontekstā feodālisms tiek traktēts kā attiecību kopums starp dižciltīgajiem, kuru pamatā bija zemes vai citu materiālu labumu izlēņošana. Viena no iespējām, kā šim laikam piemītošajos nepietiekamas drošības apstākļos dižciltīgs vīrs varēja sevi un savu ģimeni pasargāt no briesmām, vienlaikus arī iegūstot savai kārtai atbilstošu materiālu nodrošinājumu, bija stāšanās varenāka aristokrāta – patrona jeb “vecākā” (senjora) – dienestā, kļūstot par viņa vasali. Lai vasalis varētu kalpot senjoram gan karaspēkā, gan sniedzot cita veida atbalstu, viņš tika materiāli nodrošināts, piešķirot viņam lietošanā lēni jeb feodu – t. i., zemi, amatu vai kādu citu regulāru ienākuma avotu. Tādējādi starp lēņa devēju un saņēmēju izveidojās feodālās jeb senjora un vasaļa attiecības, kas balstījās uz zemes īpašnieka un tās turētāja personīgajām saitēm un pienākumiem vienam pret otru.

No vārda “feods” atvasinātais jēdziens “feodālisms” nav sastopams viduslaiku avotos, bet ir radies jaunajos laikos. To bieži izmantoja uz politiskās un tiesiskās sistēmas aprakstīšanu orientētie 19. un 20. gs. vēsturnieki, traktējot senjora un vasaļa attiecības kā viduslaiku valstiskuma pamatelementu. Šādā nozīmē ar jēdzienu “feodālisms” tika saprasta daudzpakāpju varas īstenošanas sistēma, kas vecākās paaudzes skolas mācību grāmatās tika attēlota kā lēņu piramīda. Saskaņā ar šo shēmu uz piramīdas augšējā pakāpiena atradās karalis, kurš piešķīra zemi un amatus saviem tiešajiem vasaļiem – lielajiem augstmaņiem (hercogiem, grāfiem, bīskapiem un lielo klosteru abatiem), bet tie, savukārt, zemi un citus materiālo labumu avotus izlēņoja tālāk saviem apakšvasaļiem – dižciltīgajiem bruņiniekiem. Lai gan nepastarpinātā veidā valdniekam pakļāvās tikai viņa tiešie vasaļi, bet ne augstmaņu apakšvasaļi, tika apgalvots, ka ar šādas “varas vertikāles” palīdzību karalis esot pārvaldījis savu valdījumu, ko agrākie vēsturnieki asociēja ar valsti.

Mūsdienu Rietumu medievistikā valsts jēdziena attiecināšana uz viduslaikiem tiek uzskatīta par novecojušu, lēņu piramīdas modelis tiek kritizēts kā abstrakts, realitātei neatbilstošs veidojums un izskan šaubas, vai feodālisms, būdams jēdziens ar nepietiekami skaidru saturu, ir izmantojams viduslaiku pētniecībā. Diskusijas par šo jautājumu īpaši aktualizējās 20. un 21. gs. mijā saistībā ar polemiku, ko izraisīja britu vēsturnieces Sjūzenas Reinoldsas (Susan Reynolds) monogrāfija “Feodi un vasaļi: viduslaiku liecību pārinterpretācija” (Fiefs and Vassals: The Medieval Evidence Reinterpreted, 1994). Rūpīgi izanalizējusi kontekstu, kādā vēstures avotos tiek lietoti ar zemes izmantošanu un sociālajām attiecībām saistītie vārdi, viņa secināja, ka visaptveroša hierarhiska sistēma, kuras sastāvelementi bija vasaļu karadienests, zemes izlēņošana un senjoru un vasaļu attiecības, viduslaikos nemaz nav eksistējusi. Pētniece skaidroja, ka tā esot 16.–17. gs. juristu izveidota teorētiska konstrukcija, ko nekritiski pārņēmuši 19. un 20. gs. vēsturnieki. Viņiem tiek pārmests, ka vienkāršotā “viduslaiku valsts” uzbūves shēma ar senjora un vasaļa attiecībām kā tās pamatu ignorē daudzas citas paralēli pastāvējušās sabiedrības organizācijas formas. Tiek norādīts, ka viduslaikos dižciltīgos savā starpā saistīja daudz plašāks ļoti daudzveidīgu saišu un paražu komplekss, un ar zemes un amatu izlēņošanu saistītās feodālās attiecības bija tikai viena šī kopuma daļa. Rezultātā senjora un vasaļa attiecību kā noteicoša sabiedrību strukturējoša elementa nozīme ilgu laiku tikusi nepamatoti absolutizēta, un bez pietiekama pamatojuma radīts priekšstats, ka šīs attiecības kopš 11. gs. esot bijušas visas saimnieciskās, sociālās, militārās un politiskās dzīves mugurkauls.

Liela daļa speciālistu ir paudusi piekrišanu S. Reinoldsas argumentācijai, bet ir arī medievisti, kuri turpina operēt ar jēdzienu “feodālisms”, uzskatot par iespējamu to attiecināt uz sabiedrībām kristīgajā Rietumeiropā 11.–15. gs. un krustnešu valstīs Tuvajos Austrumos 12.–15. gs. Viduseiropā ārpus Svētās Romas Impērijas, pēc viņu domām, ir konstatējami tikai atsevišķi no ārpuses pārņemti feodālisma elementi, bet Skandināvijas zemes, kalnu apvidi Šveicē, basku zeme, Īrija, Velsa, Skotija, Korsika un Sardīnija feodālismu kā sabiedrisku iekārtu neesot pazinuši vai arī šajās vietās tam nav bijusi būtiska nozīme.

Pirms un pēc Franču revolūcijas apzīmējums “feodāls” tika lietots, lai raksturotu dažādas parādības savu laiku nokalpojušajā ekonomiskajā un sabiedriskajā iekārtā ar tai piemītošo sociālo nevienlīdzību un novecojušo politisko un tiesisko kārtību. Franču apgaismības filozofi kritizēja politisko un ekonomisko sistēmu, kurā aristokrātijai bija garantēts privileģēts stāvoklis un absolūta kundzība pār zemes īpašumu, no kā visvairāk cieta zemnieki. Viņi to uzskatīja par nelikumīgu un noraidīja kā tādu, kas ir radusies vardarbības rezultātā.

Monteskjē (Montesquieu) darbā “Par likumu garu” (De l’Esprit des lois, 1748) izsekoja feodālo tiesību vēsturiskajai izcelsmei un attēloja, kā tās tika izmantotas zemnieku ekspluatācijai. Citā rakursā feodālo sistēmu analizēja skotu ekonomists un filozofs Ādams Smits (Adam Smith) grāmatā “Pētījums par tautu bagātības būtību un tās cēloņiem” (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations, 1776). Viņa izklāstā tā bija sabiedriskās iekārtas forma, kurā darbojas nevis tirgus principi, bet valda piespiešana un brutāls spēks, kur likumi un īpašumtiesības aizsargā privileģēto augšslāni un pastāv ekspluatācija un dziļa plaisa starp bagātajiem un nabagajiem.

Vēršoties pret netaisnību, franču revolucionāri 1789. gadā izdeva dekrētu, kas atcēla feodālās privilēģijas, un drīz vien jēdzienu “feodālisms” sāka attiecināt uz visu gāztās monarhijas sociālo kārtību. Šādā kontekstā tas kļuva par sabiedriski politiskās leksikas sastāvdaļu un tika lietots negatīvā nozīmē, runājot par iekārtu, kuras būtību izsaka vārdi un vārdkopas “reakcionārs”, “despotisks”, “aristokrātisks” (pretstatā demokrātiskam), “hierarhisks” (pretstatā egalitāram), kā arī “pārspīlēti grezns” un “ārišķīgs”.

Kārlis Markss (Karl Marx) un viņa sekotāji detalizētāk pievērsās feodālisma ekonomiskajiem aspektiem, traktējot to kā īpašu ražošanas veidu, kas ir pamatā īpašai sabiedriski ekonomiskai formācijai – vienai no pakāpēm, pēc viņu domām, likumsakarīgajā vēstures attīstības gaitā no verdzības iekārtas (vai no pirmatnējās kopienas iekārtas) uz kapitālistisko iekārtu. Šajā interpretācijā hronoloģiski feodālisms tiek attiecināts uz viduslaikiem un agrajiem jaunajiem laikiem – ilgstošu vēstures periodu, kas kopumā aptvēra laika posmu no 5. gs. beigām līdz 18. gs. beigām.

Marksistiskie vēsturnieki feodālismu apraksta kā agrāri orientētu šķiru sabiedrību, kurā galvenais ražošanas līdzeklis – zeme – lielākoties piederēja dižciltīgajam augšslānim (marksisma piekritēju terminoloģijā “feodāļiem”) un baznīcai. Galvenie aramzemes apstrādātāji bija atkarīgie zemnieki, no kuriem par tās izmantošanu tika pieprasītas nodevas un klaušas, bet perioda beigās arvien biežāk – naudas rente. Ar laiku, pateicoties tehnikas progresam un pakāpeniski uzlabojoties lauksaimniecības metodēm, arvien pieauga ražas pārpalikumi, kas kopš 11. gs. pavēra iespēju no agrārās saimniekošanas nodalīt amatniecisko ražošanu un sekmēja pilsētu un tirdzniecības attīstību.

K. Marksa un viņa sekotāju interpretācijā feodālisms aptver gan attiecības starp personīgi brīvajiem dižciltīgajiem (senjoru un vasaļu attiecības), gan attiecības starp “feodāļiem” no vienas un no viņiem atkarīgajiem dzimtļaudīm no otras puses. Zemnieki strādāja kunga labā un tika ekspluatēti, taču apdraudējuma gadījumā “feodālis” viņus aizsargāja. Personīgo saišu svarīgums feodālajā iekārtā tiek skaidrots ar valdnieku, valsts struktūru un likumu nespēju nodrošināt pietiekamu aizsardzību biežās varmācības apstākļos.

Saskaņā ar marksistisko vēstures koncepciju 15. gs. otrajā pusē aizsākās pāreja no feodālisma uz kapitālismu. Uz tirgu orientētajā pilsētu saimniecībā pakāpeniski nobrieda un nostiprinājās kapitālistiskajam ražošanas veidam raksturīgās preču un naudas attiecības, kas atradās pretrunā ar tradicionālo feodālisma ekonomisko un varas modeli. Šīs pārmaiņas viņu ieskatā liecināja par feodālās iekārtas krīzi, kas izpaudās kā arvien pieaugošās šķiru pretrunas gan starp “feodāļiem” un ekspluatētajiem zemniekiem, gan kā sociālā spriedze pilsētās, kur ar savu stāvokli neapmierinātais tirgotāju un amatnieku vidusslānis un plebejiskie apakšslāņi arvien biežāk un radikālāk vērsās pret oligarhiskā patriciāta kundzību. Tomēr pagāja vēl vairāki gadsimti, līdz feodālā iekārta tika pilnībā likvidēta.

Marksistisko vēsturnieku piedāvātais feodālisma materiālistiskais traktējums ir viens no vēsturiskās domas variantiem, kura pamatā ir vēlme sniegt vēstures procesiem racionālu skaidrojumu. Viņu koncepcijā feodālisms ir visaptveroša sociāli ekonomiska struktūra, kas kā viena no sabiedriski ekonomiskajām formācijām tiek izmantota vēstures periodizācijā.