Marija Kirī vēsturē tiek uzskatīta par radioaktivitātes pētniecības aizsācēju, kura lika pamatus radiācijas izpratnei un atklāja divus jaunus ķīmiskos elementus – rādiju un poloniju. Par abiem panākumiem zinātniece saņēma divas Nobela prēmijas (Nobelpriset) – 1903. gadā (fizikā) un 1911. gadā (ķīmijā) – un kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo sievieti, kura divās dažādās zinātnēs ir saņēmusi šādu apbalvojumu. M. Kirī ir arī pirmā sieviete, kura kļuva par profesori Parīzes Universitātē (Université de Paris; 1906–1934).

Zinātniece dzimusi Varšavā 1867. gadā. Viņas vecāki bija Broņislava Boguska (Bronisława Boguska) un Vladislavs Sklodovskis (Władysław Skłodowski), kuri bija pazīstami skolotāji. No 10 gadu vecuma M. Kirī mācījās Jadvigas Sikorskas (Jadwiga Sikorska) internātā, pēc tam pārgāja uz meiteņu ģimnāziju, ko 1883. gadā absolvēja ar zelta medaļu. Tā kā augstākā izglītība sievietēm šajā laikā nebija pieejama, gadu vēlāk M. Kirī sāka apmeklēt “Lidojošo universitāti” (Uniwersytet Latający). Tā bija patriotiska poļu izglītības iestāde, kas pieņēma sievietes. Pēc 1884. gada M. Kirī strādāja par privātskolotāju sava tēva radinieku ģimenē. Sešus gadus vēlāk zinātniece saņēma uzaicinājumu no savas māsas Broņislavas Dluskas (Bronisława Dłuska) pievienoties viņai un viņas vīram Parīzē, tomēr uzaicinājumu noraidīja, jo M. Kirī bija nepieciešams savākt līdzekļus universitātes studiju apmaksai. 1891. gadā zinātniece pameta Varšavu un devās uz Parīzi. Tur M. Kirī iestājās Parīzes Universitātē un studēja fiziku, ķīmiju un matemātiku. Tas vainagojās panākumiem: 1893. gadā M. Kirī ieguva bakalaura grādu fizikā, pēc tam uzsāka darbu industriālā laboratorijā. Zinātniece turpināja studijas un 1894. gadā ieguva maģistra grādu matemātikā. Viņa 1903. gadā ieguva doktora grādu Parīzes Universitātē, aizstāvot pētījumu “Radioaktīvo savienojumu pētīšana” (Recherches sur les substances radioactives). Studiju laikā zinātniece iepazinās ar savu topošo vīru Pjēru Kirī (Pierre Curie). Laulībās pārim piedzima divi bērni: Irēna (Irène) un Eva (Ève).

Zinātnisko karjeru M. Kirī aizsāka studiju laikos, kad viņa pētīja dažādu tēraudu magnētiskās īpašības. Pēc maģistra grāda saņemšanas zinātniecei bija jāizlemj, ko pētīt savā doktora disertācijā, un šo lēmumu iespaidoja divi notikumi. Pirmais no tiem bija rentgenstari, kurus 1895. gadā atklāja vācu fiziķis Vilhems Rentgens (Wilhelm Röntgen). Otrais no tiem bija Anrī Bekerela (Henri Becquerel) novērojums, ka urāna sāļi izstaro starojumu, kas līdzinās rentgenstariem. M. Kirī nolēma tālāko zinātnisko izpēti saistīt ar šo starojumu. Izmantojot vīra veidoto elektrometru, zinātniece pētīja urāna sāļus. Viņa novēroja, ka gaiss, kas atrodas tuvu urāna sāļiem, ir spējīgs vadīt elektrību. Izmantojot šo pētīšanas metodi, M. Kirī pirmie rezultāti norādīja, ka urāna savienojumu aktivitāte ir atkarīga tikai no urāna daudzuma materiālā. Viņa izvirzīja hipotēzi, ka radiācija rodas no atomiem, nevis no molekulu mijiedarbības. Šī hipotēze bija svarīgs solis, lai noliegtu minējumu, ka atomus nav iespējams sadalīt mazākās daļās. M. Kirī pētīja divus urāna minerālus – uraninītu un torbernītu. Viņa novēroja, ka uraninīts bija četras reizes radioaktīvāks par urānu, bet torbernīts – divas reizes. M. Kirī secināja: ja viņas iepriekšējie rezultāti ir bijuši pareizi, tad minerāliem ir jāsatur neliels daudzums savienojumu, kas ir daudz radioaktīvāki par urānu. Zinātniece sistemātiski pievienoja minerāliem savienojumus, kas uzrāda radioaktivitāti, un 1898. gadā atklāja, ka torijs ir radioaktīvs. Turpinot radioaktivitātes pētījumus, M. Kirī un P. Kirī 1898. gada jūlijā publicēja zinātnisko rakstu, kur atklāja jauna ķīmiskā elementa – polonija – eksistenci. Tā paša gada nogalē pāris publicēja rakstu par otru jauno ķīmisko elementu – rādiju. Pēc disertācijas aizstāvēšanas un vīra traģiskās nāves zinātniece 1906. gadā pārņēma vīra profesora amatu Parīzes Universitātē. Tālāk M. Kirī no 1909. gada vadīja laboratoriju Rādija institūtā (Institut du radium), kas tagad nosaukts zinātnieces vārdā. Vadot savu laboratoriju, viņai 1910. gadā izdevās brīvā veidā izdalīt rādiju. M. Kirī arī definēja starptautisku mērvienību radioaktivitātei, kas vēlāk tika nosaukts par godu viņai un vīram – kirī. Kad sākās Pirmais pasaules karš, M. Kirī pievērsās tam, kā izmantot zinātni, lai glābtu cilvēku dzīvības. Viņa izteica nepieciešamību pēc lauka radioloģijas centriem, kas palīdzētu mediķiem frontē. Vēlāk šis ierosinājums tika īstenots, izveidojot mobilās radiogrāfijas vienības.

Par M. Kirī nozīmīgākajiem atklājumiem tiek uzskatīta radioaktivitātes atklāšana un ķīmisko elementu – polonija un rādija – atklāšana. Svarīgu pienesumu zinātnes attīstībai ir sniegusi arī rādija izdalīšana brīvā veidā un metodoloģijas izstrāde radioaktīvo izotopu atdalīšanai. Medicīnas jomā svarīga nozīme ir staru terapijas aizsākšanai, jo rādija radioaktīvais starojums iznīcina vēža audus ātrāk nekā veselus audus.

M. Kirī ir apbalvota ar Deivija medaļu (Davy Medal, 1903), Nobela prēmiju fizikā (1903), Mateuči medaļu (Matteucci Medal, 1904), Aktonijas balvu (Actonian Prize, 1907), Eliota Kresona medaļu (Elliott Cresson Medal, 1909), Alberta medaļu (Albert Medal, 1910), Nobela prēmiju ķīmijā (1911), Vilārda Gibsa balvu (Willard Gibbs Award, 1921) un Edinburgas Universitātes Kamerona balvu terapijā (Cameron Prize for Therapeutics of the University of Edinburgh, 1931).

Par M. Kirī dzīvi ir publicētas daudz biogrāfijas, no kurām pazīstamākā ir viņas meitas Evas “Kirī kundze” (Madame Curie, 1937). Pēc šīs grāmatas arī ir uzņemta filma ar nosaukumu “Kirī kundze” (Madame Curie, 1943). Tā ir tikai viena no daudzām filmām, kas uzņemtas par zinātnieces dzīvi. M. Kirī un P. Kirī vārdā ir nosaukta radioaktivitātes mērvienība kirī un ķīmiskais elements kirijs. Zinātnieces vārdā arī ir nodēvēts Kirī institūts (Institut Curie), Marijas Sklodovskas-Kirī universitāte (Uniwersytet Marii Curie-Skłodowskiej) Polijā un vairākas balvas un stipendijas.