Senās Romas vēsture nosedz aptuveni 1500 gadu ilgu laikmetu, kura gaitā centrālās Itālijas rietumos izveidojusies Romas pilsētvalsts pakāpeniski izpleta savu kontroli pār Itāliju, vēlāk pār visu Vidusjūras telpu un pēc tam arī pār lielu daļu Rietumeiropas, Balkāniem un Mazāziju. Senās Romas vēsturi var iedalīt septiņos vēsturiskos periodos, no kuriem katru raksturo specifiska politiskās varas forma, konkrētas iekšpolitiskās attiecības romiešu starpā, kā arī Romas kā pilsētvalsts (un vēlāk – impērijas) attiecības ar tās kaimiņiem un padotajiem iekarotajās teritorijās.

Izmantojot kā definējošo kritēriju politiskās varas formu, kura prevalēja attiecīgajā periodā, Senās Romas vēsturi var iedalīt septiņos vēsturiskos periodos.

1. Romas aizvēstures periods (ap 1100.–ap 650. gads p. m. ē.), kurā noritēja pakāpeniska vēlākās Romas teritorijas politiska attīstība grieķu tipa polisas virzienā.
2. Romas Karalistes periods (ap 650.–509. gads p. m. ē.), kurā Roma pārauga politiski, militāri un reliģiski vienotā kopienā ar varas koncentrāciju karaļa rokās.
3. Agrīnās Romas Republikas periods (509.–367. gads p. m. ē.), kurā politiskā vara atradās aristokrātisko klanu oligarhijas rokās, kā rezultātā radās ilgstošs iekšpolitiskais konflikts starp aristokrātiju un ierindas pilsoņiem (plebejiem).
4. Klasiskās Romas Republikas periods (367.–133. gads p. m. ē.), kurā tradicionālās aristokrātijas un plebeju samiernieciskā vienošanās par varas dalīšanu nodrošināja Romai ilgstošu iekšpolitisko stabilitāti, kuru tā izmantoja, lai īstenotu ārkārtīgi veiksmīgu militāro ekspansiju visā Vidusjūras telpā.
5. Vēlās Romas Republikas periods (133.–31. gads p. m. ē.), kurā straujās militārās ekspansijas un tās ekonomisko seku rezultātā Romā tradicionālo iekšpolitisko saskaņu nomainīja arvien vardarbīgākas nesaskaņas par politiskās varas kontroli, kas pārauga pilsoņu karos.
6. Principāta periods (31. gads p. m. ē.–235. gads m. ē.), kurā, lai atrisinātu Romas Republikas politisko institūciju nespēju nodrošināt stabilu Romas pārvaldi, Romā tika izveidots uz imperatora personu balstīts monarhijas tipa režīms.
7. Vēlās Romas Impērijas periods (235.–476. gads), kurā Romas Impērijas nespēja novērst barbaru iebrukumu radīto apdraudējumu izraisīja imperatora autoritātes sistēmisku sabrukumu. Attiecīgi centrālās varas kontrole pār Romas Impēriju sāka novājināties, līdz visbeidzot rietumos tā saira pilnībā.

Šī laikmeta ietvaros noritēja lēna vēlākās Romas teritorijas pārvēršanās par arvien blīvāk apdzīvotu zonu. No centrālās Itālijas Albānu kalniem nākošie latīņi pamatā apmetās teritorijas dienvidos, kamēr teritorijas ziemeļos galvenokārt apmetās no ziemeļaustrumiem nākošie sabīņi. Ar laiku teritorijas pakalnos izveidotie savrupie ciemati sāka politiski tuvināties, līdz tie saplūda divās protopilsētās – pārsvarā sabīņu apdzīvotā protopilsētā ziemeļos un latīņu apdzīvotā protopilsētā dienvidos. Ap 650. gadu p. m. ē. abas protopilsētas saplūda vienotā Romas pilsētvalstī.

Roma izveidojās latiālās arheoloģiskās kultūras (ap 1100.–ap 580. gads p. m. ē.) ietvaros, kuras pirmsākumi meklējami Apenīnu pussalas centrālās daļas rietumos esošajos Albānu kalnos. Sākot ar aptuveni 1100. gadu p. m. ē., šīs kultūras pārstāvji, saukti par latīņiem, sāka apdzīvot Latijas reģionu, kura robežas rietumos veidoja Tibras upes lejteces kreisais krasts, ziemeļos – Anjēnes upe, austrumos – centrālo Apenīnu kalnu rietumu nogāzes, dienvidos – Čirčeo rags pie Tirēnu jūras.

Indoeiropiešu valodu saimei piederošajā latīņu valodā runājošie latīņi savos aizsākumos dzīvoja nelielos māla kleķa būdu ciematos un nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Lai arī ciemati bija izkaisīti pa Latiju, tos vienoja etnosam kopīgs reliģiskais centrs Albānu kalnu masīvā esošajā Kavo kalnā. Balstoties uz kopīgo reliģisko centru, izveidojās Latīņu līga (Foedus Latinum) – latīņu kopienu savienība, kuru mobilizēja, lai aizsargātu Latiju no sveštautiešu iebrukumiem.

Latiālās kultūras laikā latīņu kopienas, tostarp vēlākā Roma, piedzīvoja pakāpenisku izaugsmi. Pieauga ciematu apdzīvotība, tika dibināti jauni ciemati. Latiju sāka apmeklēt feniķiešu, vēlāk arī grieķu tirgotāji, no kuriem latīņi apguva jaunas metāla un keramikas apstrādes tehnikas. Apdzīvotības blīvuma palielināšanās, tālās tirdzniecības ceļu izveide un nepieciešamība organizēt ciemata aizsardzību noveda pie sociālās noslāņošanās un kopienas politiskās, militārās un reliģiskās varas koncentrācijas vadoņu slāņa rokās. Latiālās kultūras priekšpēdējā fāzē (ap 725.–ap 630. gads p. m. ē.) pirmo grieķu koloniju Dienviditālijā un pirmo etrusku pilsētvalstu piemērs ietekmēja latīņu kopienu politisko attīstību grieķu polisas virzienā. Daudzas latīņu kopienas, tostarp Roma, pārauga par polisām ar centralizētām politiskajām, reliģiskajām un militārajām institūcijām.

Latīņu kopienu vidū topošās Romas specifiku noteica tās etniskā nevienveidība. Tā kā Roma izauga latiālās kultūras ziemeļrietumu perifērijā, topošās Romas ziemeļu daļu pamatā apdzīvoja nevis latīņi, bet gan sabīņu cilts pārstāvji, kuru tradicionālā etnogrāfiskā teritorija atradās ziemeļos no Latijas. Romas polisas ģenēzes noslēgumā sabīņu protopilsēta teritorijas ziemeļos saplūda ar latīņu protopilsētu teritorijas dienvidos.

Laikmetu raksturo vienotas Romas pilsētvalsts izveide vēlēta karaļa vadībā. Karaļu laikā tika izveidotas polisas galvenās politiskās institūcijas – Senāts un Tautas sapulce. Karalis Servijs Tullijs (Servius Tullius) ieviesa Romā hoplītu tipa armiju un īstenoja Tautas sapulces reformu, kura palielināja ierindas pilsoņu politisko ietekmi.

Ap 650. gadu topošās pilsētas centrā tika izveidots forums, pie kura tika uzbūvēta Senāta ēka, kā arī karaļa rezidence. Blakus tai tika uzcelts pilsētas pavarda dievietes Vestas (Vesta) templis. Netālu, Kapitolija pakalnā, tika ieviests pilsētas augstākā dieva, Jupitera (Iuppiter), kults. Neilgā laikā Romā tika izveidota vienotas politiskās kopienas pastāvēšanai nepieciešamā politiskā un reliģiskā infrastruktūra. Kognitīvo infrastruktūru nodrošināja tolaik ieviestā latīņu rakstība.

Politiskā, juridiskā un reliģiskā vara atradās karaļa rokās. Valdnieku ievēlēja Senāts, aristokrātisko klanu vecāko sanāksme. Romieši tika sadalīti trīs ciltīs, no kurām katra iedalījās desmit kūrijās. Pilsoņa piederību konkrētai ciltij un kūrijai noteica viņa dzimtas piederība. Visas 30 kūrijas, sapulcinātas vienkopus, veidoja Tautas sapulci. Kad Senāts ievēlēja jaunu valdnieku, Tautas sapulces pienākums bija formāli apstiprināt senatoru izvēli.

Pirmais vēsturiski apstiprināmais Romas valdnieks bija Tarkvīnijs Vecākais (Lucius Tarquinius Priscus; valdījis 616.–578. gadā), kuru vardarbīgi tronī nomainīja Servijs Tullijs (valdījis 578.–534. gadā). Servijs Tullijs veica Tautas sapulces reformu; tās struktūra balstījās četrās jaunās ciltīs. Pilsoņa piederību konkrētai ciltij vairs nenoteica viņa dzimtas piederība, bet gan viņa dzīvesvietas atrašanās vieta. Reformētajā Tautas sapulcē pilsoņiem nebija vienlīdzīgas tiesības, – reāli balsoja tikai tie pilsoņi, kuri, būdami pietiekami pārtikuši, varēja sevi nodrošināt ar bruņojumu, lai aizstāvētu Romu kaujaslaukā. Balstoties uz reformēto Tautas sapulci un hoplītu armiju, kuras pamatu veidoja ierindas pilsoņi, karalis spēja ierobežot aristokrātisko klanu kontroli pār Romu.

Serviju Tulliju gāza Tarkvīnija Vecākā pēcnācējs, saukts par Tarkvīniju Lepno (Lucius Tarquinius Superbus; valdījis 534.–509. gadā). Sekojot tā laika grieķu tirānijas modelim, Tarkvīnijs Lepnais koncentrēja karaļa varu un mēģināja pārvērst Romu par mantojamu monarhiju. Karalis glorificēja savu personību, pasniedzot to kā īpaši pietuvinātu dieviem. Viņa valdīšanas laikā tika īstenoti liela mēroga infrastruktūras un tempļu izbūves darbi, piemēram, jaunais Jupitera templis Kapitolija pakalnā.

509. gadā etrusku pilsētvalsts Klevsīnas (etrusku Clevsin, latīņu Clusium, mūsdienās Kjuzi) karalis Porsenna (Porsenna) iebruka Latijā un padzina Tarkvīniju no Romas. Taču jau 507. gadā Porsennam nācās atkāpties no Latijas un Romas. Tarkvīnijs nespēja atjaunot savu varu Romā: izmantojot Porsennas iebrukuma un vēlākās atkāpšanās radītās jukas, varu pilsētā pārņēma aristokrātiskie klani, kuri, savstarpēji vienojoties, izveidoja Romā republiku.

Varu jaunajā Romas Republikā monopolizēja aristokrātisko klanu veidotais patriciāts. No varas atgrūstie ierindas pilsoņi, plebeji, izveidoja autonomas politiskās institūcijas, kuras polisas līmenī pārstāvēja viņu intereses. Lai nodrošinātu iekšpolitisko stabilitāti, patriciāts bija spiests pakāpeniski piekāpties plebeju politiskajām un ekonomiskajām prasībām.

Romas Republikā tika saglabāta īpašuma cenzā balstītā Tautas sapulce, kura uz gadu ievēlēja divus augstākos maģistrātus, pretorus, vēlāk dēvētus par konsuliem. Polisas politiskais centrs atradās Senātā, kurā sanāca aristokrātisko klanu vadoņi. Pēc pirmajiem Romas Republikas gadiem polisas maģistratūras kļuva par aristokrātisko klanu monopolu. Šie klani politiski un radniecīgi apvienojās sociāli slēgtā valdošajā slānī – patriciātā.

Aristokrātijas kontrolētais režīms neapmierināja daudzus plebejus. Neapmierinātība 494. gadā p. m. ē. pārauga dumpī, – plebeji atteicās piedalīties polisas dzīvē un dienēt armijā, kamēr viņu prasības netiks ņemtas vērā. Senatoriem nācās piekrist tam, ka turpmāk katru gadu speciālā Plebeju sapulcē plebeji ievēl no to vidus divus maģistrātus – tautas tribūnus. Juridiski neaizskaramo tautas tribūnu pienākums bija aizsargāt plebejus no polisas amatpersonu un aristokrātu patvaļas, vadīt Plebeju sapulci un lobēt plebeju prasības sarunās ar polisas vadību.

Ekonomiskā un politiskā situācija polisā saglabājās saspringta, plebejiem saskaroties ar ekonomiskām problēmām un maģistrātu patvaļu. Lai to ierobežotu, plebs prasīja veikt likumu kodifikāciju. Smagas krīzes kontekstā polisai izdevās to īstenot 451.–450. gadā p. m. ē., kad Roma pieņēma rakstītu likumu kodeksu (Divpadsmit tabulu likumi, Leges duodecim tabularum). Patricieši piekāpās plebejiem arī 449. gadā, kad tika noteikts, ka Plebeju sapulces lēmumi turpmāk būs saistoši visai polisai, tātad – arī patriciāta kontrolētajai valdībai.

Plebeju ekonomisko problēmu pamatā bija lauksaimniecības zemju trūkums. Romas Republikas pirmajā gadsimtā polisai bija grūtības to atrisināt, ņemot vērā Romas nespēju realizēt ekspansīvu ārpolitiku. Tikai vēlāk, periodā no 406. līdz 396. gadam p. m. ē., polisa bija pietiekami nostiprinājusies, lai uzsāktu iekarošanas karu pret kaimiņos esošo etrusku pilsētvalsti Veiju (etrusku Vei, latīņu Veii; mūsdienās pie viduslaiku ciema Izola Farnēze Romas teritorijā). Pēc Veijas iekarošanas, tās teritorijā esošās zemes tika izdalītas plebeju kolonistiem.

390. gadā p. m. ē. Roma piedzīvoja negaidītu Ziemeļitālijas gallu uzbrukumu, kuriem izdevās ieņemt Romu, un romiešiem nācās samaksāt iebrucējiem kontribūciju, lai atgūtu zaudēto pilsētu. Gallu iebrukums izsauca iekšējo un ārējo nestabilitāti. Vairākas Romas sabiedrotās latīņu pilsētvalstis, neapmierinātas ar Romas hegemoniju Latijā, izvērsa karadarbību pret romiešiem. Šie neatkarības kari gan noslēdzās ar latīņu sakāvi. Iekšpolitiski, apzinoties savu pieaugošo ietekmi valstī, plebs uzsāka ilgtermiņa aģitāciju pret patriciāta monopolu pār polisas maģistratūrām, pieprasot tiesības plebejiem kandidēt uz pilsētas vadības amatiem.

Laikmetu raksturo nepārtraukta Romas ekspansija, kas ļāva Romai iegūt kontroli pār visu Itāliju. Pēc smagās uzvaras pār Hanibālu (Hannibal; 218.–201. gads p. m. ē.), Vidusjūras telpā vairs nebija nevienas lielvaras, kas spētu pretoties Romai. Laikmeta noslēgumā Roma tieši vai netieši kontrolēja gandrīz visas Vidusjūras piekrastes reģionus vai valstis.

367. gadā p. m. ē. ar izlīgumu noslēdzās ilgstošā politiskā krīze starp patriciātu un plebejiem. Tika pieņemts likums, ka turpmāk viens no ikgadējiem konsuliem tiks ievēlēts no plebeju vidus. Nākamajās desmitgadēs arī pārējie vēlētie amati tika atvērti plebejiem, un 300. gadā p. m. ē. plebeji saņēma tiesības kandidēt pat uz oficiālo priesteru amatiem. Politiski un radnieciski saplūstot patriciātam un vadošajiem plebeju klaniem, izveidojās jauns valdošais slānis – aristokrātija. Paralēli noritēja sociāli orientētu likumu pieņemšana, kas uzlaboja ierindas plebeju stāvokli; valstī norima sociālā spriedze. Ar retiem izņēmumiem tautas tribūni vairāk nemēģināja pretoties Senāta (aristokrātijas) politikai.

Jaunais sociālpolitiskais modelis, nodrošinot augstu sociālo kohēziju, ļāva valsts vadībai uzsākt ambiciozu iekarošanas politiku. Ekspansijas pamatā bija vienota romiešu griba – aristokrāti iekarojumos saskatīja savas politiskās autoritātes palielināšanu, kamēr ierindas romiešiem tie solīja laupījumu un valsts piešķirtus zemes īpašumus uz pakļauto tautu rēķina. Tā kā Roma bija Itālijas visblīvāk apdzīvotā pilsētvalsts, un katrs romietis bija potenciāli mobilizējams, Romai bija unikāli militārie resursi. Turklāt paralēli romiešu ikgadējai mobilizācijai Romas latīņu un itāliešu sabiedrotie (realitātē – padotie) ik gadu mobilizēja līdzvērtīgu skaitu savu pilsoņu un nodeva tos Romas rīcībā. Šādas demogrāfiskās masas pieejamība ļāva Romas Republikai īstenot fenomenālu iekarošanas politiku, kas pārvērta Romu no ietekmīgas centrālās Itālijas polisas par lielvalsti, kas kontrolēja gandrīz visu Vidusjūras telpu:

1. Roma kā vadošā Itālijas lielvara (340.–290. gads p. m. ē.). Tika pakļauti agrākie latīņu sabiedrotie un auglīgais Kampānijas reģions. Līdz 290. gadam p. m. ē. Roma sagrāva spēcīgo samnītu cilšu konfederāciju, kas apdzīvoja Apenīnu kalnu dienvidu daļu;
2. Visas Itālijas iekarošana (282.–222. gads p. m. ē.). Tika iekarotas grieķu kolonijas Itālijas dienvidos, bet pēc uzvaras Pirmajā pūniešu karā (264.–241. gads p. m. ē.) tika pakļauta Sicīlija un Sardīnija. 225.-222. gadā p. m. ē. tika iekarota Ziemeļitālija;
3. Karš pret Kartāgas Hanibālu (218.–201. gads p. m. ē.). Lai arī kara cena bija ļoti liela – vismaz 200 000 kritušo romiešu un itāliešu, uzvara pār Hanibālu pārvērta Romu par dominējošo lielvaru Vidusjūras telpas rietumos;
4. Vidusjūras austrumu telpas iekarošana (200.–133. gads). Karš pret Hanibālu ļāva Romai tiktāl pilnveidot savas armijas potenciālu, ka turpmāk tās armija varēja sagraut jebkuru pretinieku. To izmantojot, Roma pakāpeniski iekaroja Vidusjūras austrumu telpā esošās grieķu polisas un karalistes.

Laikmetu caurvij agrārās un iekšpolitiskās krīzes izraisīta politisko institūciju sairšana. Romas Republika nonāca pastāvīgā krīzē. Sociāli motivētas iekšpolitiskās nesaskaņas izraisīja vardarbību, kas pārauga pilsoņu karos, kuru gala uzvarētājs Oktaviāns (Octavianus) izveidoja monarhijas tipa politisko režīmu.

Lielo, uz vergu darbu balstīto zemes īpašumu attīstība noveda pie lauksaimniecības zemju trūkuma, kas izraisīja ierindas romiešu neapmierinātību. Ierindas pilsoņi arī vēlējās palielināt savu ietekmi politiskajā dzīvē un samazināt aristokrātijas varu. Šīs prasības 133. gadā p. m. ē. mēģināja realizēt tautas tribūns Tiberijs Grakhs (Tiberius Sempronius Gracchus), kuram pirms viņa vardarbīgās nāves izdevās uzsākt zemesgabalu piešķiršanu bezzemniekiem. 123.–122. gadā p. m. ē. viņa brālis Gajs (Gaius Sempronius Gracchus), kuram arī bija lemts mirt vardarbīgi, papildināja agrāro reformu ar koloniju izveidi provincēs un ierobežoja aristokrātijas juridisko varu.

Abu brāļu reformas sašķēla Romu divās politiskās nometnēs – optimātos un populāros. Pirmie atbalstīja tradicionālo politisko iekārtu, otrie iestājās par vadošās lomas piešķiršanu Tautas sapulcei. Populāri piedzīvoja ietekmes pieaugumu, pateicoties Gajam Marijam (Gaius Marius), kurš bija konsuls septiņas reizes. Taču 88. gadā p. m. ē. Gaja Marija un populāru mēģinājums sagrābt varu Romā izraisīja pirmo pilsoņu karu (88.–82. gads p. m. ē.), kurā uzvarēja optimāti. Tautas tribūnu politiskās tiesības tika ierobežotas, aristokrātijas juridiskā vara atjaunota. 70. gadā p. m. ē. populāriem izdevās atjaunot tautas tribūnu politiskās tiesības un ierobežot aristokrātijas juridisko varu. Populāru un optimātu politiskā cīņa pārgāja nepārtrauktā krīzē. Lai to pārvarētu, 60. gadā p. m. ē. karavadonis Pompejs (Gnaeus Pompeius Magnus) noslēdza politisku paktu ar sava laika bagātāko politiķi Krasu (Marcus Licinius Crassus) un populāru līderi Jūliju Cēzaru (Gaius Iulius Caesar): izmantojot savu finansiālo varenību un kontroli pār Tautas sapulces vēlētājiem, šie trīs politiķi nodrošināja savu un sev lojālu politiķu ievēlēšanu augstākajos amatos. Jūlijs Cēzars izmantoja pakta politiskos nosacījumus, lai iekarotu Galliju (58.–51. gadā p. m. ē.). Pakts izjuka 53. gadā p. m. ē.: Pompejs pieslējās optimātiem, bet Jūlijs Cēzars nostiprināja savu vadošo lomu starp populāriem. Optimāti kopīgi ar Pompeju plānoja izrēķināties ar Jūliju Cēzaru, kad tas atgrieztos Romā kā privātpersona. Tā vietā Jūlijs Cēzars atgriezās Romā ar savu Gallijas armiju un aizsāka otro pilsoņu karu (49.–45. gads p. m. ē.).

Uzvara pilsoņu karā ļāva Jūlijam Cēzaram izveidot savu vienpersonisko varu, bet tas izsauca optimātu sazvērestību un Jūlija Cēzara noslepkavošanu (44. gadā p. m. ē.). Slepkavība izraisīja trešo pilsoņu karu (44.–42. gads p. m. ē.) starp Jūlija Cēzara politiskajiem mantiniekiem un optimātiem. Pilsoņu karš noslēdzās ar optimātu sagrāvi un Romas teritoriju sadalīšanu starp diviem Cēzara mantiniekiem, – Markam Antonijam (Marcus Antonius) pienācās Romas Impērijas austrumi, bet Jūlija Cēzara adoptētajam dēlam Oktaviānam – Romas Impērijas rietumi. Desmit gadus starp abiem Cēzara mantiniekiem pastāvēja trausls miers, kurš 32. gadā pārauga ceturtajā pilsoņu karā (32.–30. gads p. m. ē.), kurā izšķirošu uzvaru guva Oktaviāns.

Romā tika izveidots uz imperatora personu balstīts monarhijas tipa režīms, kurš ilgtermiņā nodrošināja iekšējo un ārējo stabilitāti. Tas ļāva Romai sasniegt tās visaugstāko ekonomisko un kultūras uzplaukumu. Tomēr laikmetu noslēdza smagi izaicinājumi – baku epidēmija un ģermāņu iebrukumi, kuri pārauga imperatora varas nestabilitātē.

Īstenojot konstitucionālas reformas, Oktaviāns, vēlāk saukts par Augustu (Augustus), pārvērta republiku par faktisku monarhiju. Valdniekam tika piešķirta privilēģija uz neierobežotām tiesībām militāri un politiski komandēt, kā rezultātā gan Senāts, gan Tautas sapulce, gan bruņotie spēki nonāca viņa pakļautībā. Augusts saņēma arī tautas tribūna tiesības, kas nostiprināja viņa kontroli pār ierindas tautu. Augusts kā Lielais pontifiks (Pontifex Maximus; kopš 12. gada p. m. ē.) kļuva arī par Romas reliģijas oficiālo vadītāju. Šie Augusta noteiktie konstitucionālie ietvari kļuva arī par visu vēlāko imperatoru varas pamatu.

Augusta izveidotais režīms izrādījās dzīvotspējīgs un nodrošināja divus gadsimtus ilgu stabilitāti, kuras laikā Roma sasniedza savu vislielāko ekonomisko, militāro un kultūras uzplaukumu. Izņemot divus gadījumus, pat valdnieku vardarbīgā nāve galma apvērsumos neizsauca pilsoņu karus. Augusta nodibinātās Jūliju-Klaudiju (Iulii-Claudii) dinastijas vardarbīgā noslēgšanās 68. gadā gan izraisīja pilsoņu karu starp Romas ģenerāļiem par troni. Tomēr pilsoņu kara uzvarētājs 69. gadā Vespasiāns (Titus Flavius Vespasianus), Flāviju (Flavii) dinastijas (69.–96. gads) dibinātājs, ātri atjaunoja režīma s­tabilitāti. Flāviju dinastiju nomainīja Antonīnu (Antonini) dinastija (96.–193. gads), kuras pārstāvji, ar vienu izņēmumu, pierādīja sevi kā kompetentus un līdzsvarotus valdniekus. Priekšpēdējam Antonīnu valdniekam Markam Aurēlijam (Marcus Aurelius; 161.–180. gads) nācās saskarties ar smagiem izaicinājumiem, – Romas Impērijā parādījās iepriekš neredzēta baku epidēmija, kas prasīja vairākus miljonus upuru, bet Romas robežas Donavas apkārtnē vairākkārt apdraudēja ģermāņu cilšu iebrukumi. Markam Aurēlijam izdevās atvairīt ģermāņus, taču viņa nemākulīgais dēls Kommods (Commodus; 180.–192. gads) dzīvi beidza galma apvērsumā, kam sekoja pilsoņu karš (193.–197. gads) starp vadošiem ģenerāļiem par troni.

Pilsoņu kara uzvarētājs Septimijs Severs (Septimius Severus; 193.–211. gads) bija pirmais imperators, kura izcelsme nebija meklējama Itālijā, bet iekarotajās provincēs (Ziemeļāfrikā). Severu (Severi) dinastijas nonākšana tronī bija vēsturisks pavērsiens, jo arī pēc šīs dinastijas daudzi imperatori vairāk nebija itāliešu izcelsmes. Septimija dēls Karakalla (Caracalla; 211.–217. gads) 212. gadā izdeva ediktu, ar kuru praktiski visi Romas Impērijas iedzīvotāji saņēma Romas pilsonību. Tādējādi izzuda tradicionālā sociālā dihotomija Romas Impērijā starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Pārējie Severu dinastijas imperatori izrādījās nemākulīgi un zaudēja varu apvērsumu rezultātā. Pēdējo no Severiem, Severu Aleksandru (Severus Alexander; 222.–235. gads), armija vardarbīgi nomainīja ar Balkānos dzimušo virsnieku Maksimīnu (Maximinus; 235.–238. gads).

Laikmetu raksturo barbaru iebrukumi un to izraisītā krīze Romas Impērijā. Romas Impērijai nācās īstenot tālejošas reformas, kas tai ļautu atvairīt barbaru apdraudējumu. Tomēr pat reformu veikšana neļāva Romai rast risinājumu barbaru draudiem, un 5. gs. otrajā pusē Romas Impērija sabruka barbaru iebrukumu rezultātā. Paralēli 4. gs. Roma piedzīvoja radikālas reliģiskās izmaiņas, kristīgajai ticībai kļūstot par Romas Impērijas oficiālo reliģiju.

Barbaru iebrukumi Eiropas provincēs un kari Āzijas provincēs ar Persiju izraisīja 50 gadus ilgu krīzi. Atkal uzliesmoja baku epidēmija. Romas biežās militārās sakāves sagrāva imperatora autoritāti: valdnieki tika mainīti vardarbīgā ceļā, noritēja pilsoņu kari un provinču centrbēdzes procesi. Tomēr Romas Impērijai izdevās paglābties no sabrukuma, pateicoties no virsniecības nākušiem imperatoriem. Imperators Diokletiāns (Diocletianus; 284.–305. gads) īstenoja tālejošas reformas. Tā kā militārā situācija prasīja imperatora klātbūtni vienlaikus vairākās vietās, Diokletiāns piesaistīja imperatora tronim trīs papildu imperatorus. Katrs no četriem valdniekiem atbildēja par noteiktu Romas Impērijas daļu. Lai uzlabotu valsts pārvaldi un nodokļu inkasāciju, Diokletiāns nostiprināja ierēdniecību, būtiski palielināja nodokļus un juridiski piesaistīja zemniekus viņu apstrādātajai zemei.

Pēc Diokletiāna Romas Impērijā izcēlās ilgstošs pilsoņu karš, kurā uzvarēja Konstantīns (Constantinus). Būdams pārliecināts kristietis, Konstantīns (312.–337. gads) 313. gadā garantēja kristiešiem ticības brīvību un aktīvi atbalstīja Romas Impērijas kristianizāciju. Imperatoru pastāvīgais atbalsts kristīgajai baznīcai noveda 4.–5. gs. gaitā pie romiešu pāriešanas kristietībā. 324. gadā pie Bosfora šauruma Konstantīns nodibināja jaunu galvaspilsētu, Konstantinopoli (mūsdienās Stambula), kas aizstāja Romu un pakāpeniski pārcēla Romas Impērijas centru no rietumiem uz austrumiem. Tā kā Romas Impērija saskārās ar grūtībām mobilizēt pietiekamu skaitu karavīru, Konstantīns aizsāka tradīciju, kas ar pieaugošu intensitāti turpinājās līdz valsts sabrukumam – masveida barbaru uzņemšanu armijā.

Konstantīna dēlu valdīšanas laikā Romas Impērija pārdzīvoja pilsoņu karus, ģermāņu iebrukumus un karu ar Persiju. Pēc Konstantīna dinastijas beigām armija par imperatoriem izvēlējās divus brāļus – Valentiniānu (Valentinianus; 364.–375. gads), kurš valdīja pār Rietumromu, un Valentu (Valens; 364.–378. gads), kurš valdīja pār Austrumromu. Valenta valdīšana bija veltīta gotu iebrukumu atvairīšanai Balkānos. Gotu iebrukumi kulminēja 378. gadā Adrianapoles kaujā, kurā krita Valents ar lielu daļu Austrumromas armijas. Gotu iebrucēju grupas izplatījās Balkānos, un jaunais imperators Teodosijs (Theodosius; 379.–395. gads) bija spiests 382. gadā atļaut gotiem pastāvīgi apdzīvot Balkānu provinces, kurās tādējādi izveidojās gotu valstiskie veidojumi.

Pēc Teodosija nāves 395. gadā Romas Impērija tika sadalīta divās daļās – Austrumroma pienācās Arkādijam (Arcadius), Rietumroma – viņa brālim Honorijam (Honorius). Abu Romas Impērijas daļu valdības savstarpēji naidojās, tāpēc tad, kad 406. gada decembrī ģermāņu ciltis realizēja masveida iebrukumu Gallijā, Austrumroma atteicās palīdzēt militāri novājinātajai Rietumromai. Iebrukumam bija liktenīgas sekas, – Roma zaudēja kontroli pār Britāniju, Gallijā un Spānijā valdīja anarhija, kamēr vandaļi no 407. līdz 431. gadam iekaroja vairumu no Āfrikas provincēm, bet goti iebruka Itālijā un 410. gadā ieņēma Romu. Barbaru iebrukumi turpinājās, un pēc Valentiniāna III (Valentinianus III; 425.–455. gads) nāves Rietumroma kontrolēja tikai Itāliju un dažus tai piegulošus reģionus. No 456. līdz 472. gadam brūkošo Rietumromu pārvaldīja ģermāņu ģenerālis Rikimers (Ricimer). 476 .gadā pēdējo oficiālo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu (Romulus Augustulus) gāza viņa ģermāņu algotņu karaspēka vadonis Odoakrs (Odoacer). Rietumromas Impērija formāli beidza pastāvēt. Savukārt grieķiskā Austrumroma pārdzīvoja 5. gs. un pārauga Bizantijas Impērijā.