Tundras sējas zoss ir vidēji liela zoss. Ligzdošanas areāls sniedzas tundras zonā no Skandināvijas rietumos līdz Krievijas galējiem austrumiem. Eiropā ligzdo Norvēģijas ziemeļos un Svalbārā. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas rietumu un centrālajā daļā, Ķīnas austrumu daļā, Korejā un Japānā. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, mazākā skaitā arī ziemo. Pārtiek galvenokārt no augiem. 

Zinātnisko nosaukumu Anser serrirostris 1852. gadā sugai deva Džons Gūlds (John Gould). Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums serrirostris atvasināts no latīņu valodas vārdiem serra ‘zāģis’ un rostrum ‘knābis’. Kādreiz tundras sējas zoss un taigas sējas zoss (Anser fabalis) tika uzskatītas par vienu sugu – sējas zosi (Anser fabalis), tāpēc šāda pieeja atrodama daudzos avotos, tostarp veltītos Latvijas putniem. Taču mūsdienās saskaņā ar pasaules putnu sistemātisko sarakstu AviList šīs tiek uzskatītas par divām sugām. 

Tundras sējas zosij izdalītas divas pasugas: Anser serrirostris rossicus (ligzdo Ziemeļkrievijas tundrā uz austrumiem līdz Taimiras pussalai), Anser serrirostris serrirostris (tundrā Ziemeļaustrumu Sibīrijā, līdz Kamčatkas pussalai). Latvijā sastopama pasuga A. s. rossicus. 

Ķermeņa garums 66–80 cm, svars 1970–3390 g. Vidēji liela līdz liela, diezgan tumša zoss. Līdzīga taigas sējas zosij. Galva un kakls izteikti tumšs. Kājas oranžas. Knābis melns ar nelielu oranžu laukumu. Taigas sējas zosij knābis ir garāks un vairāk oranžs.

Parastākais sauciens ir zems, nazāls, trompetējošs, divzilbīgs vai trīszilbīgs “ang-ank”, ļoti līdzīgs kā taigas sējas zosij, bet nedaudz augstāks un ātrāks. 

Tundras sējas zoss ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā arī ziemo; atsevišķi īpatņi novēroti arī vasarā.

Ligzdo pie ezeriem, dīķiem un upēm tundras zonā. Ziemošanas un caurceļošanas laikā sastopamas atklātā ainavā – purvos, zālājos un lauksaimniecības zemēs.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, grīšļiem un citiem lakstaugiem. Ligzdošanas laikā ēd arī ogas, bet ziemošanas vietās – graudus un sakņaugus.

Parasti ligzdo atsevišķi vai izklaidus kolonijās.

Ligzdu veido mātīte viena pati. Ligzda ir sekla bedrīte bieži zemas veģetācijas aizsegā, izklāta ar lakstaugiem, sūnām, ķērpjiem un dūnām.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs ir 74–90x53–59 mm. Dējumā parasti 4–6, retāk – 3–8 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš sargā ligzdu. Perēšanas ilgums – 25–29 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Abi vecāki uzturas kopā ar mazuļiem un tos aprūpē. Lidspēju mazuļi iegūst 7–13 nedēļu vecumā.

Tundras sējas zoss ligzdo tundras zonā no Norvēģijas un Svalbāras līdz Krievijas galējiem austrumiem. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas rietumu un centrālajā daļā (pasuga A. s. rossicus) un Kazahstānā, Ķīnas austrumu daļā, Korejā un Japānā (pasuga A. s. serrirostris). Pasaules populācija samazinās, taču Eiropā populācija palielinājusies.

Vēsturiskajā literatūrā par Latvijas putniem tundras sējas zoss un taigas sējas zoss aplūkotas kā viena suga – sējas zoss. Vismaz šobrīd tundras sējas zosu skaits Latvijā ievērojami pārsniedz taigas sējas zosu skaitu. 20. gs. 30. gados atzīmēts, ka sējas zosis caurceļošanas laikā Latvijā var novērot lielos baros, taču, tā kā “agrāko muižu lielās tīrumu platības sadalītas sīkākos gabalos”, sējas zosis novērojamas retāk nekā iepriekš. 20. gs. 80. gados, lai gan sējas zoss bija biežāk sastopamā no caurceļojošo zosu sugām, atzīmēts, ka zināmajās atpūtas vietās novērojami ne vairāk kā daži simti indivīdu vienlaikus, kas ir mazāk nekā 20. gs. pirmajā pusē, kad, piemēram, uz dienvidiem no Ventspils nakšņojuši daži tūkstoši putnu. Kopš tā laika caurceļojošo putnu skaits acīmredzot audzis, jo tiek novēroti tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu lieli bari.

Tundras sējas zoss Latvijā ziemo nelielā skaitā, galvenokārt valsts rietumu daļā. Zināmie novērojumi liecina par ziemojošo putnu skaita pieaugumu. Pirmais zināmais sējas zoss (nav zināms, uz kuru sugu mūsdienu izpratnē tas attiecas) ziemošanas gadījums atzīmēts Sārnatē 1984. gada 15. janvārī (G. Ābiķis). 20. gs. beigās–21. gs. pašā sākumā novērota tikai atsevišķu indivīdu ziemošana. Pirmie nelielu baru ziemošanas gadījumi atzīmēti 2012. gada janvārī Užavas laukos (D. Boiko, Kārlis Millers u. c.) un 2017. gada janvārī Zūrās (R. Rekmanis). Savukārt 2018. gada janvārī novērotas 4000 tundras sējas zosis Užavas laukos (K. Millers, Ieva Grīnerte) un 1900 – Nīcas laukos (G. Grandāns, R. Rekmanis). 2025. gada janvārī 1800 nenoteiktas sējas zosis novērotas Dzirtniekciemā (O. Jurševskis).

Atsevišķi tundras sējas zoss apdraudētība pasaulē un Eiropā šobrīd nav novērtēta.

Eiropā ziemojošās populācijas pieaugums varētu būt skaidrojams ar pārmaiņām lauksaimniecībā, kas nodrošinājusi labāku barības – rapša, ziemāju, cukurbiešu un kartupeļu – pieejamību ziemā, un arī ar aizsardzības pasākumiem. Taču ligzdošanas vietas apdraud klimata pārmaiņas. 

Tundras sējas zoss kopā ar baltpieres zosi veido lielāko daļu Latviju caurceļojošo zosu, līdz ar to šīs ir galvenās zosu sugas, kas nodara zaudējumus lauksaimniecībai.

Gan Latvijā, gan citur izplatības areālā abas sējas zosu sugas ir medījamas.

Tundras sējas zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.